Krievijas varas iestādes nāca klajā ar paziņojumu, kas patiesībā nozīmē, ka “pretkara kandidāts” uz Krievijas prezidenta amatu Boriss Nadeždins nedrīkstēs piedalīties vēlēšanās. Lēmums oficiāli tiks pieņemts divu dienu laikā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ukraiņu politiskais analītiķis Oleksijs Kopitjko
Borisa Nadeždina izslēgšanas iemesls ir pārāk lielais brāķa skaits parakstu lapās, kas savāktas viņa kandidatūras atbalstam. “CVK darba grupa ziņoja par 15% brāķa savāktajos parakstos, ko es iesniedzu 31. janvārī,” sakcīja Nadeždins. – Mēs plānojam atgūt parakstus. Mums ir jāatūst tikai aptuveni 4500 parakstu no 9209, kas tika atzīti par nederīgiem. Ja Centrālā vēlēšanu komisija atteiksies mani reģistrēt, es pārsūdzēšu lēmumu Augstākajā tiesā.”
Taču pagaidām Krievijas mediji, arī liberālie, aktīvi popularizē versiju, ka pie vainas ir pats Nadeždins. Viņu varēja “uzmest” daļa paša komandas, kas esot apzināti iekļāvusi viltotus parakstus Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegto parakstu skaitā.
Versija “paši vainīgi” ir vienkārši ideāla, lai demoralizētu tos, kuri atbalstīja Nadeždinu. Šeit jums ir sakāve, šeit jums ir nespēja. Vispār nožēlojami cilvēki, šie varas pretinieki…
Nianse ir tāda. Par pašu kandidātu Nadeždinu un viņa “izredzēm” nebija ilūziju. Tomēr viņš drīkstēja ēterā pateikt lietas, kas uzrunāja daļu Krievijas pilsoņus. Viņš formulēja pretkara programmu un veicināja tās legalizāciju. Un Krievijas pilsoņu ar šādām prasībām bija negaidīti daudz.
Droši vien jāatgādina, ka Boriss Nadeždins Krievijas politikā ir bijis ļoti ilgu laiku – viņš kļuva par deputātu padomju laikā, 1990. gadā Dolgoprudnijā. Bet šodienas vēlēšanu kontekstā mūs neinteresē tas, bet gan tas, ka 1998. gadā Nadeždins bija Krievijas premjerministra padomnieks, bet valdības priekšsēdētājs toreiz bija Sergejs Kirijenko, pašreizējais prezidenta administrācijas pirmais vietnieks. Cilvēks ir pilnīgi bezprincipiāls, mērķēts uz rezultātiem par vairāk vai mazāk jebkuru cenu, un rezultāts viņam šodien ir superpārliecinošā Vladimira Putina “uzvara” “vēlēšanās”.
Pēc premjera amata, ja kāds atceras, Kirijenko organizēja savu partiju “Jaunais spēks”, kurā Nadeždins bija politiskās padomes loceklis. Pēc tam “Jaunais spēks” pievienojās partijai Labējo spēku savienība (SPS), kas Valsts domē iekļuva 1999. gadā. Kirijenko bija SPS frakcijas vadītājs Valsts domē, bet Nadeždins bija deputāts. Tad Nadeždins bija pat frakcijas vadītāja vietnieks.
Šodien par viņa “pretošanos” liecina vismaz regulāra dalība televīzijas programmās. Taču, ja ne tas, tad situācija ar Nadeždinu būtu atgādinājusi situāciju Baltkrievijā 2020. gadā, kad opozicionāra sieva, blogere Svjatlana Cihanouska kļuva par opozīcijas pulcēšanās punktu ar pašpasludināto prezidentu Aleksandru Lukašenko neapmierināto vēlmēm.
Lai kā arī būtu, Nadeždina pēkšņā popularitāte radīja Kremlim nevēlamus riskus. Ja šādu notikumu pavērsienu būtu plānojis Kirijenko, piemēram, lai publiski demonstrētu pretkara idejas nekonsekvenci, viņš netiktu noņemts. Taču pretkara ideja izrādījās ļoti pamatota, Nadeždins acīmredzot pamodās, juzdamies kā īsts politiķis – un mazākais ļaunums bija viņa nepielaišana.
Kāpēc šis nav labākais scenārijs? Autoritāram kandidātam uz cara amatu un pasaules politbiroja pretendentam ir jāuzvar nevainojami. Jāiznīcina konkurenti ar savu klātbūtni vien. Bet konkurentiem jābūt. Konkurences trūkums ir nenoteiktības rādītājs. Nikolaju Haritonovu un Leonīdu Slucki nevar saukt par konkurentiem.
Ar tādām ambīcijām tas būtu necienīgi.
Versija, ka “vainīga” ir opozīcija, ir ideāla arī Kremlim, jo tā ir signāls gan Rietumiem, gan Ķīnai. Saka, ka bijām gatavi uzspēlēt demokrātiju, bet paši redziet, ka šie dīvaiņi ne uz ko nav spējīgi. Pat parakstus savākt.
Es neizteikšu pieņēmumus: Kremlis veica speciālo operāciju ar parakstiem caur mānekļiem, viņi tiešām paši izgāzās, vai arī Centrālā vēlēšanu komisija vienkārši nelikumīgi noraidīja parakstus. Daudz svarīgāk ir tas, ka Krievijas pilsoņu vidū ir jūtas, kas satrauc varas iestādes. Ja ir pieprasījums, tas nozīmē, ka būs runasvīri. Kremlim ir liela pieredze kontrolētu “opozīcijas grupu” veidošanā, lai nolaistu tvaiku. Citādi būs dumpis.
Iespējams, drīzumā mums vajadzētu redzēt kādu Kremļa apstiprinātu kara dalībnieku radinieku kustības vadītāju (vai vairākus).
Šie paši radinieki (pārsvarā sieviešu kārtas radinieki) mēģināja sarīkot Maskavā akciju, lai piesaistītu uzmanību – nolikt ziedus pie Mūžīgās uguns. Paši tuvinieki netika aiztikti, bet policija sasēja žurnālistus un citus, kas filmēja šo darbību. Kremlis cenšas pēc iespējas bloķēt nekontrolētu izgaismojumu. Nākamais solis ir kustības “vadīšana”, lai vēlāk to diskreditētu.
Secinājums ir šāds: ne viss viņiem iet gludi. Mums viņiem ir jāpiemet vairāk problēmu, lai viņiem nebūtu laika tās atrisināt.
