”Jau trešais Jaunais gads, kad tieku uz tradicionālā ģimenes Jaungada foto, izmantojot Photoshop. Mēģinu iet līdzi laikam un šoreiz palūdzu, lai attēlu uzzīmē mākslīgais intelekts. Ceru, ka kaut kas svinīgs sanāca – šo bildi pats redzēšu tikai tad, kad vēstule ar to sasniegs Jamalu”. Šādi savos sociālajos tīklos publicēto apsveikumu ievada Aleksejs Navaļnijs.
“Šausmīgi skumstu” ir kaut kāda nepareiza konstrukcija no krievu valodas viedokļa. Pareizāk būtu “ļoti skumstu” vai “stipri skumstu”.
Bet manās sajūtās tas ir precīzāk un pareizāk. Man šausmīgi pietrūkst manas ģimenes. Skumstu pēc Juļas, pēc bērniem, vecākiem, brāļa. Man šausmīgi pietrūkst manu draugu-kolēģu, mūsu biroja un mana darba. Tik ļoti pietrūkst jūsu visu.
Man absolūti nav ne vientulības, ne pamestības, ne atrautības sajūtu. Noskaņojums izcils un pilnībā Jaungadīgs. Tomēr normāla cilvēku komunikāciju visās tās formās: no jokiem pie Ziemassvētku galda līdz Telegram sarakstēm un komentāriem Instagram un Twitter – to nevar aizstāt.
Man ļoti pietrūkst iespēju lamāties uz tiem, kas sūta stulbus identiskus Jaungada sveicienus un bildes visam savam WhatsApp kontaktu sarakstam. Agrāk tas tracināja, bet tagad es domāju: tas ir tik jauki. Kāds sēž un sūta visiem kaķēnus cepurēs ar pomponiem zem eglītes.
Laimīgu jauno gadu visiem
Neskumstiet. Nekādu baiļu. Ne stipri. Ne pārāk. Nekādi neskumstiet un neļaujiet saviem mīļajiem skumt pēc jums. Palieciet labi, godīgi cilvēki, un nākamajā gadā mēģiniet kļūt mazliet labāki un godīgāki. Parasti tieši to es sev novēlu. Esiet veseli, esiet drošībā.
Arktiskie apskāvieni un polārie sveicieni visiem.
Es mīlu jūs visus.
