Vladimira Putina vizīte Pekinā nenesa nekādus panākumus Krievijas un Ķīnas sadarbības attīstībā. Par panākumu Krievijas nacionālajam līderim bija jānovērtē nevis dažas jaunas vienošanās, bet gan sarunas ilgums ar Ķīnas līderi – “veselas trīs stundas”! Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada naftas un gāzes tirgus eksperts Mihails Krutihins
Kā man stāstīja ķīniešu žurnālists, kurš atspoguļo vizīti no neitrālas teritorijas, Singapūras, pušu starpā valda uzticības trūkums – un tas ir galvenais abu līderu tikšanās rezultāts.
“Varbūt rīt”
Gazprom un Rosneft vadītāji veltīgi devās uz Pekinu. Ne viņiem, ne Putinam kārtējo reizi neizdevās pārliecināt ķīniešus parakstīt kādus patiesi saistošus dokumentus, lai gan bija cerības uz zināmu progresu ilgstošajās sarunās. Gazpromovietis Aleksejs Millers pirms brauciena sacīja, ka cauruļvadu gāzes piegādes uz Ķīnu tuvākajā nākotnē varētu sasniegt līmeni, kādā bija eksports uz Rietumeiropu. Tas, maigi izsakoties, nav taisnība.
Pirmkārt, Millera “ļoti tuvā nākotne” pēc visām pazīmēm ir analogs arābu vārdam “bukra” vai Latīņamerikas “mañana” (“rītdiena”), kas praksē, tulkojot universālos cilvēciskos terminos, parasti nozīmē laika posms no Dievs zina, kad līdz nekad. Nepaies 12-15 gadi, lai uz Ķīnu ievilktu gāzes vadu, kas varētu aizstāt Gazprom bijušo Eiropas eksportu. Dzīvs piemērs ir sistēma “Sila Sibiri”. No tās būvniecības sākuma līdz projektētās jaudas sasniegšanai paies 10 gadi – saskaņā ar grafiku tas varētu notikt tieši 2025. gadā (lai gan nesen Gazprom vadītāji sāka nosaukt citu datumu – 2027. gads!).
Otrkārt, der atcerēties, cik daudz gāzes Gazprom nosūtīja Eiropas tirgum līdz 2021. gadam, kad pēc Krievijas politiskās vadības norādījuma sāka ierobežot piegādes rietumu virzienā. 2020. gadā uzņēmums ziņoja par 178,3 miljardu kubikmetru piegādi valstīm, kas nav NVS valstis. Kā pārdot tādu pašu daudzumu gāzes uz Ķīnu?
Pakāpeniski palielinot jaudu, “Sila Sibiri” kādu dienu pāri Ķīnas robežai nosūtīs 38 miljardus kubikmetru gadā ar saražotajiem 42 miljardu apmērā (pirms pārdošanas no iegūtās gāzes ir jāatdala neeksportējamās sastāvdaļas – no nevajadzīgā slāpekļa līdz stratēģiski svarīgajam hēlijam). Gazprom ir arī otrs līgums ar ķīniešiem par 10 miljardu kubikmetru piegādi gadā – pa Tālo Austrumu maršrutu, lai gan piegādes sākuma datums no Sahalīnas vēl nav noteikts. Solītā summa ir 48 miljardi kubikmetru. Tādējādi Millers sola, ka noteikta gāzes transportēšanas infrastruktūra jau pavisam drīz varēs ik gadu uz Ķīnu piegādāt vairāk nekā 130 miljardus kubikmetru Krievijas gāzes.
Viņa solījums izskatās vēl absurdāks, jo gāzes vada projekts “Sila Sibiri-2”, pie kura Gazprom strādā pēc Putina tiešā pasūtījuma, ir paredzēts tikai 50 miljardu kubikmetru pārsūknēšanai gadā ar iespējamu pieaugumu līdz 100 miljardiem neskaidrā nākotnē.
Un visbeidzot, treškārt, lai pieņemtu investīciju lēmumu par vismaz tāda “Sila Sibiri-2” būvniecību, kas nav spējīga aizstāt Eiropas piegādes, ir nepieciešama gāzes pircēju piekrišana Ķīnā, taču tā neeksistē. Putins jau vairākus gadus pirms katras tikšanās ar Sji Dzjiņpinu sola aktualizēt jautājumu par jaunu gāzes vadu, un katru reizi gala ziņojumos par projektu nav ne vārda. Millera solītie gāzes apjomi nav iekļauti Ķīnas valsts ekonomikas attīstības plānos. Un Pekina nav apmierināta ar izredzēm kļūt par atkarīgu no Mongolijas kā enerģijas tranzīta valsts.
Nav pietiekami daudz gāzes
Mēs tagad nevaram ar pilnīgu pārliecību teikt, ka ķīnieši nepiekritīs jaunajam Krievijas gāzes piegādes projektam. Iespējams, Krievijas puse piedāvās tik zemu cenu, ka tiks noņemti visi iebildumi pret “Sila Sibiri-2”. Bet kurš gan var prognozēt situāciju gāzes tirgū pēc 12-15 gadiem līdz brīdim, kad gāzesvads sasniegs projektēto jaudu? Ķīnieši tikmēr koncentrējas uz pašu ražošanu, sašķidrinātās dabasgāzes importu un piegādēm no Vidusāzijas, no kurienes plāno pabeigt gāzes transporta koridora ceturtās līnijas izbūvi.
Turklāt Putins vairākkārt izteicies, ka viņam nepieciešams savienot topošo austrumu gāzes tīklu ar esošo rietumu, lai varētu pārslēgt eksporta plūsmas no Eiropas uz Āziju un atpakaļ atkarībā no cenu situācijas. Šis plāns nešķiet īpaši pievilcīgs Ķīnas gāzes patērētājiem.
Situāciju sarežģī citi faktori. Pašam Gazprom ļoti vajag “Sila Sibiri-2”. Atradnes, kas baro pirmo “Sila Sibiri”: Kovikta Irkutskas apgabalā un Čajanda Jakutijā, šķiet, nespēj nodrošināt ikgadējo 42 miljardu kubikmetru ražošanu 30 gadus, kā to paredz līgums ar ķīniešiem. Laika gaitā viņiem būs nepieciešams jaunas gāzes pieplūdums, ko varētu nodrošināt “Sila Sibiri-2” no Jamalas-Ņencu autonomā apgabala. Un līgumu par gāzes piegādi ķīniešiem Tālajos Austrumos bez atsūknēšanas no Sahalīnas var nodrošināt arī ar nepieciešamajiem apjomiem, ja ir pieslēgta gan “Sila Sibiri”, gan tiek ievilkts cauruļvads savienojumam ar trasi Sahalīna-Habarovska-Vladivostoka. Bez Jamalas gāzes abi līgumi varētu tikt pārtraukti.
Jau pagājušā gada augustā Krievijas enerģētikas ministra pirmais vietnieks Pāvels Sorokins, atbildot uz Valsts domes deputāta vēstuli par ”Sila Sibiri-2”, sacīja, ka “projekta īstenošanas laiks un tā galvenie tehniskie un ekonomiskie rādītāji tiks noteikts pēc saistošo līgumu parakstīšanas ar Ķīnas partneriem” Kopš šīs vēstules ir pagājis vairāk nekā gads, bet vezums joprojām stāv tur pat. Kā stāsta tas pats Singapūras žurnālists, Ķīnas medijos par šo projektu jau sen nav bijis ne mazākā pieminējuma.
Gala ziņojumos par Krievijas prezidenta vizīti Pekinā Gazprom vadītāja pavadībā viņš nav minēts. Pārsteigumus, protams, nevar izslēgt, taču jebkurā gadījumā, jaunais austrumu gāzes transportēšanas projekts Krievijai neaizstās Eiropas gāzes tirgu.
Putina lēmums izvest Gazprom no Eiropas bez alternatīvām gāzes eksportam ir kļūda, kas izmaksā dārgi gan gāzes kompānijai, gan visai Krievijas ekonomikai.
