Zvejniekiem ir kļuvis grūtāk noķert Baltijas siļķes, jo tās tiek nozvejotas milzīgos daudzumos, lai barotu Norvēģijas lašus. Bloomberg to sauc par vides katastrofu un brīdina par siļķu izzušanas risku.
Kopš 20. gadsimta 60. gadiem siļķu krājumi ir samazinājušies par 90%, un zinātnieki ir sākuši runāt, ka populācijas samazināšanās var apdraudēt Baltijas jūras ekosistēmu. Uz šī fona Eiropas Komisija ierosināja pilnībā pārtraukt siļķu zveju, taču visas Baltijas valstis iebilda pret šo pasākumu. Tagad katra valsts saņem šīs zivs nozvejas kvotu, taču atsevišķiem kuģiem, kas kuģo zem šo valstu karogiem, nav noteikti limiti, kas ļauj vienā reisā nozvejot lielu daudzumu siļķu, atzīmē aģentūra.
Bjorns Lundgrēns no Rovogerns Surströmming, kas ražo Zviedrijā populārās pūdētās siļķes, žurnālistiem sacīja, ka, lai gan agrāk viņš nozvejoja pietiekami daudz siļķu, lai pārdotu piecus tūkstošus kārbu gadā, tagad viņam tik tikko pietiks zivju tūkstoš kārbām.
Cits, liels pūdēto siļķu ražotājs Oskars Surströmmings kopš 2022. gada ir saražojis tikai 20 tūkstošus kārbu. Salīdzinājumam – pīķa gados 2000. gadu vidū uzņēmums saražoja aptuveni 250 tūkstošus kārbu gadā.
Kā norāda Rainers Frese no Helmholcas okeāna izpētes centra Ķīlē, Vācijā, lielākā daļa no Baltijas jūras nozvejotās siļķes un brētliņas tiek izmantota kā zivju milti un eļļa, kas tiek izbarota Norvēģijas lašiem. Zivsaimniecības politikas speciālists no NVO Clean Baltic Coalition Nils Hoglunds bažījas, ka visā Baltijas jūrā nebūs pietiekami daudz zivju, lai “pabarotu Norvēģijas lašu briesmoni”.
Viņiem nepiekrīt Zviedrijas valsts pētniecības institūta RISE pētniece Sāra Hornborga. Viņas 2023. gadā veiktajā pētījumā, ko atbalstīja Zviedrijas jūras velšu industrija, konstatēts, ka Norvēģijas lašu audzētavas nevar saukt pie atbildības par siļķu krājumu izsīkšanu, jo zivīm lašu ražošanā ir salīdzinoši neliela loma.
NVO BalticWaters uzstāj, ka nozvejoto siļķu apjoms šķiet mazs tikai pēc milzīgās Norvēģijas akvakultūras nozares standartiem, bet no Baltijas ekosistēmas viedokļa nozvejas apjomi ir milzīgi.
Ir grūti precīzi noteikt, cik daudz siļķu tiek nosūtīts lašu barošanai, jo lielie zivju pārstrādātāji šādu informāciju neizpauž, atzīmē Bloomberg. Aģentūra izpētīja tirdzniecības datus ANO Comtrade datubāzē un nonāca pie secinājuma, ka lielākā zivju miltu un eļļas importētāja ir Norvēģija – ik gadu valstī tiek importēti aptuveni 300 miljoni tonnu šī produkta.
Norvēģijas jūras velšu federācijas pārstāvis Oivinds Harams sacīja, ka nozare galvenokārt izmanto zivju atkritumus, kā arī pārtikai nederīgas zivis. Uzņēmums arī meklē alternatīvus pārtikas avotus saimniecībā audzētām zivīm, tostarp kukaiņus, kāpurus un aļģes. “Tomēr turpmākajos gados mēs turpināsim izmantot jūras sastāvdaļas,” sacīja Harams.
Pēdējos gados Norvēģijas lašu nozare ir samazinājusi zivju miltu un eļļas īpatsvaru barībā līdz aptuveni 30%. Vēl 90. gados lašu barība sastāvēja no 90% šiem produktiem. Taču samazināt šo skaitli ir vēl grūtāk, jo saimniecībās audzēti laši ir jābaro ar omega-3 taukiem un skābēm, kas galvenokārt atrodamas jūras organismos.
Saskaņā ar Bloomberg datiem Norvēģijā tiek ražota vairāk nekā puse no pasaulē audzēto lašu apjoma. Vietējās fermas pagājušajā gadā eksportēja lašus 17 miljardu dolāru vērtībā. Šī nozare veido aptuveni 3% no Norvēģijas IKP. Saskaņā ar aģentūras citēto pētījumu firmas IMARC Group datiem, Norvēģija līdz 2028. gadam saražos par gandrīz 40% vairāk lašu un līdz 2050. gadam plāno ik gadu eksportēt piecus miljonus tonnu lašu un foreļu.
