Ukrainas sabiedroto pieņemtie lēmumi karā pret Krievijas agresiju bija vai nu nepietiekami, vai arī balstījās uz nepareiziem pieņēmumiem. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada atvaļināts diplomāts, eksperts ieroču neizplatīšanas, atbruņošanās un ieroču kontroles jautājumos Boriss Bondarevs
Rietumvalstis ir pieļāvušas vairākas stratēģiskas kļūdas saistībā ar Vladimira Putina agresiju pret Ukrainu, kas sākās 2022. gada februārī.
Pirmā kļūda
Neskatoties uz to, ka uzbrukumu Ukrainai diezgan precīzi prognozēja Rietumu izlūkdienesti, Krievijas bruņoto spēku potenciāls tika nopietni pārvērtēts, un Ukrainas spēja pretoties agresijai tika novērtēta par zemu. Rietumvalstis ar ASV priekšgalā sākotnēji balstījās uz nepieņemamību starptautisko jautājumu risināšanā ar vienpusēju agresiju pret suverēnu valsti. Šo nostāju viņi pauda nekavējoties un atspoguļoja pirmajās sankciju paketēs, kas pēc būtības bija bezprecedenta. Šo sankciju paziņotais mērķis bija vājināt Krievijas militāro potenciālu, kam vajadzēja padarīt kara turpināšanu neiespējamu.
Ir acīmredzams, ka daudzi no piemērotajiem sankciju ierobežojumiem, jo īpaši personisku sankciju ieviešana pret Putinam pietuvinātām personām un ietekmīgiem Krievijas ekonomiskās un politiskās panoptikuma personāžiem, bija paredzēti, lai radītu nopietnu neapmierinātību ar Vladimira Putina politiku Krievijas sabiedrībā un Krievijas elites vidū. Šai neapmierinātībai, pēc sankciju iniciatoru domām, vajadzēja izraisīt protestus pret Putinu un likt viņam izbeigt karu vai pat aizstāt viņu ar prognozējamāku cilvēku.
Šāds aprēķins jau no paša sākuma bija ļoti naivs un rezultātā nevarēja novest pie reāliem rezultātiem, kādus iecerēja autori. Krievijas sabiedrība, kas lielākoties ir nabadzīga, izrādījusies daudz izturīgāka pret ekonomiskajām sankcijām un dzīves līmeņa pazemināšanos. Rietumu sankciju autori nav ņēmuši vērā arī Krievijas valsts struktūru un tās vājo atkarību no sabiedriskās domas.
Rietumu sankciju politika joprojām ir balstīta tieši uz šiem postulātiem, neskatoties uz to, ka to nereālistiskā būtība jau sen ir bijusi acīmredzama visiem objektīviem novērotājiem. Šeit acīmredzot ir darīšana gan ar birokrātisku inerci un bieži vien enerģiskas darbības imitāciju no lēmumu pieņēmēju un politiķu puses, gan ar oriģinālu, jaunu lēmumu trūkumu attiecībā uz prezidenta Putina režīmu.
Otrā kļūda
Kad kļuva redzama Krievijas armijas nesagatavotība, parādījās arī bailes no Putina monumentālās sakāves. Cerības uz šādu sakāvi skaidri sāka parādīties 2022. gada vasarā un nostiprinājās pēc Ukrainas veiksmīgajām operācijām, lai atbrīvotu lielas teritorijas Harkivas apgabalā un Hersonā.
No vienas puses, Rietumi baidījās, ka stūrī iespiestais Putins izmantos kodolieročus, ar ko viņš draudēja jau no savas “īpašās militārās operācijas” sākuma, un, no otras puses, Krievijas sabrukuma vairākās valstīs ar kodolieročiem izredzes un krasas nestabilitātes palielināšanos visā reģionā, izraisīja dabiskas bažas Rietumu valdībās. Šīs bailes lielā mērā veicināja daudzie “dekolonizatori”, kas parādījās visur, ar entuziasmu zīmējot visdažādākās un dīvainākās Krievijas sadalīšanas kartes desmitiem vai pat simtiem fantastisku valstu.
Trešā kļūda
Rietumvalstu galvenā stratēģiskā kļūda bija stratēģijas trūkums attiecībā uz Krieviju. Ja attiecībā uz Ukrainu viņi paziņoja par gatavību to atbalstīt “tik, cik vajadzēs”, lai gan šodien šis paziņojums rada daudz jautājumu, tad konkrēts uzdevums izkļūšanai no kara un rezultāts, kuru Rietumi uzskatītu par sev optimālu, nekad nav paziņots.
Starptautiskā Krimināltiesa izdeva Vladimira Putina aizturēšanas orderi aizdomās par noziegumiem pret cilvēci, un Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju, ka Putins ir diktators un viņa jaunais prezidenta termiņš nav jāatzīst, tādējādi aicinot izbeigt kontaktus ar Krieviju. Tajā pašā laikā daži Rietumu līderi, piemēram, Francijas prezidents Emanuels Makrons un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, turpina runāt par gatavību iesaistīties dialogā ar Putinu.
Tas liecina par to, ka trūkst ne tikai vienotas stratēģijas, bet arī visvienkāršākās, banālākās izpratnes par to, kādas attiecības Rietumvalstis veidos ar Krieviju. Viņiem acīmredzot nav izpratnes par to, kādai jābūt jaunajai starptautiskās drošības sistēmai Eiropā un kā šo drošību var garantēt.
Ekspertīzes degradācija
Rietumu līderi joprojām acīmredzot līdz galam neizprot, ka Putina karš ar Ukrainu nav saistīts ar Krievijas teritoriālajām pretenzijām uz Ukrainu. Putina pretenzijas pret Rietumiem slēpjas prasībā atzīt savu vietu Rietumu pasaules ainā, personīgās suverenitātes apliecināšanā visā postpadomju telpā un pasaules sistēmas atgriešanās “lielvaru koncertā” Pat ne pēc Jaltas sistēmas, bet gan uz Vīnes sistēmu, kas attīstījās Eiropā pēc Napoleona kariem.
Naivas cerības, ka Putinu var atpirkt, atdodot viņam daļu Ukrainas teritorijas, radās Rietumu līderu un politiķu neizpratnes dēļ par šī kara būtību.
Viens no iemesliem šādam stāvoklim ir ekspertīzes par Krieviju degradācija, kas sākās ar aukstā kara beigām. “Uzvaras eiforijā” tika nolemts, ka tagad, kad galvenais ienaidnieks ir sakauts, speciālisti bijušajās PSRS jautājumos vairs nav vajadzīgi.
Mūsdienu Rietumu zināšanas par Krieviju kavē divi galvenie šķēršļi: ierobežota piekļuve informācijai un stereotipi.
Krievijas politiskā režīma slēgtais raksturs un preses brīvības ierobežojumi apgrūtina ticamas informācijas iegūšanu. Tas apgrūtina Krievijas politikas analīzi un bieži vien noved pie nepilnīgiem vai neprecīziem novērtējumiem. Turklāt tas mudina dažus novērotājus izmantot apšaubāmus informācijas avotus, piemēram, anonīmus Telegram kanālus. Tajā pašā laikā nekritiskās attieksmes pakāpe pret šādas informācijas ticamību dažkārt ir nomācoša.
Šeit savu lomu spēlē arī zināma ekspertu kopienas saspringtība, sautējoties savā sulā un patiesi ticot savu vērtējumu un prognožu pareizībai, kas padara kritisku pieeju saviem pētījumiem un papildu ekspertīzes piesaisti no malas par lieku un nevajadzīgu.
Daudzi eksperti joprojām balsta savus vērtējumus uz Krievijas realitātes tēlu, ar kādu tā darbojās deviņdesmitajos gados vai Vladimira Putina valdīšanas sākumā. Daudzi analītiķi bija pieņēmuši, ka iekšzemes ekonomiskās problēmas un starptautiskā izolācija vājinās Putina režīmu, taču viņš paliek pie varas. Daži eksperti ir pārspīlējuši Rietumu sankciju iespējamo ietekmi uz Krievijas ekonomiku un politisko stabilitāti.
Turklāt Rietumu sabiedrībās kopumā valda populārs maldīgs priekšstats, ka Krievijas režīms principiāli neatšķiras no Eiropas – tas ir tikai nedaudz skarbāks un vienkāršāks, bet to vada cilvēki, kas ir tikpat pragmatiski kā Eiropas politiķi. Tas noved pie šāda nepareiza priekšstata: pragmatiķi vienmēr vienosies ar pragmatiķiem, kā rezultātā periodiski tiek aicināti sākt sarunas ar Putinu.
Atsevišķi krievi, kuri nepārprotami pazīst Krievijas sabiedrību ne sliktāk par Rietumu speciālistiem, ir spiesti darboties kā eksperti, ar lielu atskatīšanos uz tām organizācijām, kuras viņus nodarbina un maksā par viņu pieredzi. Līdz ar to acīmredzamas grūtības veicināt adekvātus vērtējumus un priekšlikumus, kas neiekļaujas Rietumos pieņemtajā naratīvā par Krieviju. Tādi Krievijas eksperti kā Sergejs Gurijevs, Sergejs Aleksašenko un citi, neskatoties uz savu autoritāti zinātnieku aprindās, nespēj būtiski ietekmēt pieņemtos lēmumus.
Nepieciešams ekspertu centrs
Ņemot to vērā, būtu lietderīgi izveidot Krievijas neatkarīgu domnīcu, kas piedāvātu konkrētus risinājumus, kā pretoties Vladimiram Putinam un viņa agresijai pret civilizēto pasauli, ņemot vērā Krievijas politiku un Krievijas elites pasaules uzskatus.
Šāds centrs varētu piedāvāt jaunas un novatoriskas pieejas sarežģītu problēmu risināšanai. Izmantojot krievu politisko trimdinieku zināšanas, kuriem ir unikāla izpratne par Krievijas iekšējo dinamiku un mentalitāti, varētu nodrošināt dziļāku situācijas izpratni un līdz ar to arī efektīvākas stratēģijas.
Neatkarīgais centra statuss, kas darbojas uz ziedojumiem un dotācijām, galvenokārt no opozicionāriem krieviem, ļautu analizēt un izstrādāt ieteikumus, neņemot vērā Rietumu ekspertu sabiedrībā dominējošās ideoloģiskās un citas vadlīnijas.
Vidē, kurā starptautiskās attiecības kļūst arvien polarizētākas, īpaši vērtīga kļūst neitrāla un visaptveroša situācijas analīze. Eksperti var aplūkot situāciju no dažādiem leņķiem, piedāvājot sabalansētus un visaptverošus risinājumus.
Šāda centra rekomendācijas varētu izmantot efektīvākas un informētākas ārpolitikas formulēšanai, īpaši attiecībā uz situāciju Ukrainā un plašākā attiecību kontekstā ar Krieviju.
Šāda centra izveide veicinātu dziļāka un objektīvāka skatījuma veidošanos uz sarežģītiem starptautiskajiem jautājumiem, kas ir svarīgi efektīvas un atbildīgas ārpolitikas veidošanai.
Šāda struktūra, koncentrējot krievu emigrācijas intelektuālo potenciālu, būtu nepieciešama tīri krieviskām vajadzībām, proti, visas antiputiniskās Krievijas kopīgas nākotnes vīzijas veidošanai un konkrētiem soļiem tās virzienā.
