Vairāki čečenu kaujinieki atgriezās Groznijā Krievijas un Ukrainas karagūstekņu apmaiņas ietvaros. Republikas galva Ramzans Kadirovs atteicās ar viņiem tikties un jau iepriekš nosodīja, ja viņi neatgriezīsies frontē. Savā viedoklī par karavīru nonākšanu gūstā viņš dalījās telegrammas kanālā.
Pēc apmaiņas mājās atgriezās pieci čečenu karavīri, kuri cīnījās par Krieviju. Žurnālisti jautāja Kadirovam, ko viņš par to domā. Viņš atbildēja, ka “čečenu karavīram nevajadzētu būt iemeslam nonākt gūstā”, un sacīja, ka nav ticies ar kaujiniekiem.
”Attaisnojumi var būt dažādi, bet lai kā arī būtu, karotājam jāpierāda, ka viņam nebija citas izvēles. Un jums tas jāpierāda, atgriežoties priekšējā līnijā. Tāpēc arī nesatikos ar atbrīvotajiem. Tā ir ne tikai atsevišķa cīnītāja, bet arī visas vienības, visa pulka, kurā cīnītāji dien, goda lieta. Lai viņi pierāda, ka neizvairījās no kaujas, nebaidījās satikt ienaidnieku un nemeklēja iespēju nolikt ieročus un izglābties no lodēm.
Kā piemēru viņš minēja Kirgizu Musihanovu, kurš, pēc viņa teiktā, tika ievainots, tika sagūstīts, bet atgriezās, “sadziedēja brūces” un devās atkal cīnīties ”Ahmat” specvienībā.
Kadirovs vienlaikus priecājās par karavīriem, kuri atgriezās no gūsta, bet pārmeta viņiem.
”Protams, nebrīve nav noziegums. Es saprotu. Un mēs priecājamies, ka cīnītāji izdzīvoja. Stundu pirms sagūstīšanas viņi sazinājās pa radio un ziņoja, ka viņiem beidzas munīcija. Bet katram karavīram ir ne tikai jāšauj nejauši, bet jāpārdomā katrs šāviens, jārūpējas par katru patronu. Apzinos, ka tā ir arī mana vaina, ka viņi nebija pietiekami sagatavoti šādai situācijai un līdz galam nesaprata, ka kaujiniekam jāplāno savas munīcijas izmantošana”.
Viņš secināja, ka tagad “puišiem ir iespēja pierādīt sev, saviem biedriem, komandierim un visai valstij, ka tas bija piespiedu solis”, bet gods un zvērests ir “pāri visam”.
