Krievija un Ķīna kopā ar citām autoritārām valstīm pārbūvē esošo pasaules kārtības arhitektūru, lai tā būtu piemērota sev. Uz demokrātisko Rietumu fona, kas piedzīvo grūtus laikus, kuriem nākamie gadi ir politisku un sociālu satricinājumu laiks, kad pasaules atstumtie un marginalizētie cilvēki riskē kļūt par ietekmīgiem globāliem spēlētājiem un globālās “ļaunuma ass” kontūras kļūst arvien skaidrākas. Par to savā slejā The Sunday Times brīdina britu vēsturnieks un Krievijas jautājumu eksperts Marks Galeoti.
Globālais autokrātu tīkls
11. martā Pekinā noslēdzās gada lielākais iekšpolitiskais notikums – Nacionālā Tautas Kongresa (NPC) un Tautas politiskās konsultatīvās konferences (PPCC) kopsēde. Tā ir attiecīgi Ķīnas valdības augstākā likumdošanas un padomdevēja institūcija. Sesijas laikā pieņemtajiem lēmumiem var būt liela ietekme ne tikai uz valsts iekšējo, bet arī ārpolitiku turpmākajos gados. Tāpēc visas pasaules uzmanība tam ir piesaistīta.
Pagājušajā ceturtdienā, 6.martā, Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, uzstājoties sesijas laikā, asi kritizēja ASV rīcību, kuras, pēc viņa teiktā, cenšas apspiest Ķīnu, un paziņoja par tuvināšanos Krievijai . Pēc Ķīnas Ārlietu ministrijas vadītāja domām, tuvāko mēnešu laikā attiecības ar Maskavu padziļināsies un nostiprināsies.
Šis notikums piesaistīja Marka Galeoti uzmanību, kurš izveidoja mozaīku no jaunākajām autoritāro līderu darbībām visā pasaulē: Irānas aptuveni 400 ballistisko raķešu nodošana Krievijai, Aleksandra Lukašenko nodoms veidot stratēģiskas partnerattiecības ar Teherānu, Krievijas -Venecuēlas naftas sadarbības atsākšana.
Viņš uzskata, ka visā pasaulē mijiedarbība starp valstīm, kuras iepriekš tika uzskatītas par globāliem atstumtajiem, pieaug un kļūst arvien pārliecinošāka. Viņiem ir viena kopīga iezīme: tie ir autoritāri režīmi, uz kuriem attiecas starptautiskās sankcijas un kuri īsteno agresīvu ārpolitiku, mēģina izgriezt savu vietu saulē, mainot pastāvošo pasaules kārtību. Neskatoties uz ideoloģiskām atšķirībām – no Ziemeļkorejas komunistiem līdz Irānas ajatollam, kas savulaik PSRS nodēvēja par “mazāko no sātaniem”, šodien viņi ir vienoti kā nekad agrāk, raksta Galeoti.
Visi spēlē, Pekina uzvar
Tomēr, pēc Galeoti domām, patiesā labuma guvējs no notiekošā ir Ķīna. Tieši Pekina pilda šī “valstu bez draugiem un perspektīvas kluba” uzturēšanas funkciju un palīdz apiet starptautiskās sabiedrības noteiktās sankcijas. Pietiek pieminēt, ka 2023. gadā tirdzniecības apgrozījums starp Krieviju un Ķīnu sasniedza absolūtu rekordu – 240 miljardus dolāru.
“Klubs” savu darbību reklamē ar populāriem un modīgiem saukļiem, arī mūsdienu Rietumos. Pasaules kārtības iznīcinātāji sevi piesaka kā sava veida “Robinus Hudus”, apgalvojot, ka patiesībā cīnās par globālo vienlīdzību un nodarbojas ar dekolonizāciju. Viņi aicina visus globālos dienvidus pievienoties viņu reklāmkarogam. Antikoloniālā retorika ir kļuvusi par tendenci autoritāro līderu vidū – no Kima Čenuna līdz Aleksandram Lukašenko, savukārt Krievijā politiskās vadības aizbildnībā viens pēc otra tiek rīkoti starptautiski pasākumi “kādreiz klusajam vairākumam, kas kļūt par pasaules kārtību reformējošu spēku”.
Galeoti norāda uz šādas sadarbības draudiem globālajam mieram. “Dekolonizācijas” būtība nav kluss protests, bet gan hibrīdkarš pret Rietumu civilizāciju. Un tajā autoritārie režīmi, kas ir parādījuši vienotu fronti, līdz šim ir daudz efektīvāki. Kamēr Eiropa nespēj pildīt solījumu piegādāt Ukrainai pat minimāli nepieciešamo munīcijas daudzumu, Phenjana viegli nosūta miljoniem šāviņu.
Tajā pašā laikā Maskava nepaliek parādā, apgādājot Kima Čenuna režīmu ar militārām tehnoloģijām, kas īsā laikā var novest pie tās militāro spēju būtiska pieauguma. Sava veida barteris tiek veikts arī ar Irānu, kurai apmaiņā pret droniem un ballistiskajām raķetēm tiek solītas modernas Krievijas kaujas lidmašīnas un helikopteri.
Tomēr sadarbība starp pasaules atstumtajiem joprojām ir tālu no perfektas. Dažādu valstu intereses var pārklāties un pat konfliktēt. Tādējādi, pēc Galeoti domām, Maskava nevēlas destabilizāciju Korejas pussalā un tāpēc ļoti uzmanīgi pieiet militāro tehnoloģiju nodrošināšanai; Ķīna nav atteikusies no savām teritoriālajām pretenzijām uz dažām Krievijas teritorijām Tālajos Austrumos, un Irāna ir neapmierināta, ka Maskava nostājas pēdējās pusē savos teritoriālajos strīdos ar AAE.
Alternatīvām globālajām struktūrām, kuras cenšas veidot jaunās “ļaunuma ass” dalībnieki, arī ir ierobežojumi. Piemēram, Krievijas SPFS sistēmu, kas tika izveidota 2014. gadā pēc pirmajiem ASV draudiem atslēgt Krieviju no SWIFT maksājumu sistēmas, jau 10 gadus neviens nopietni neuzskata par savu konkurentu. Pat Ķīnas pārrobežu starpbanku maksājumu sistēma CIPS joprojām ir ievērojami zemāka par savu amerikāņu konkurentu. Neskatoties uz to, viņi diezgan veiksmīgi pārvar starptautiskās sankcijas.
No tā visa, Galeoti ir pārliecināts, lielākā ieguvēja ir Ķīna, kas saglabā savu vietu it kā virs cīņas, nepiedaloties karos, bet gūstot no tiem maksimālu labumu. Kopīgiem spēkiem radītajā jaunajā ģeopolitiskajā realitātē visu pasaules atstumto un nemiernieku liktenis var izrādīties pārsteidzoši vienāds: nonākt Ķīnas orbītā.
