Politologiem ir dažādi viedokļi par iespējamām aktīvās karadarbības beigām Kremļa uzsāktajā karā.
Amerikas Savienotajās Valstīs visu 16 mēnešus ilgā kara, kuru Krievija izvērsa pret Ukrainu, laikā, notiek diskusijas par to, vai ir vērts kādā brīdī pārliecināt šī kara puses – Maskavu un Kijivu, agresoru un agresijas upuri – uz sarunām.
Ukraina atklāti runā par jebkādu līgumu iespējamību ar Maskavu tikai uz prezidenta Volodimira Zelenska miera plāna nosacījumiem. Savukārt Krievijas vadība un Krievijas propaganda mudina Rietumus nepiegādāt Kijivai ieročus un konsekventi noliedz Ukrainas vadības neatkarību. Konkrēti, pagājušās nedēļas nogalē Krievijas Federācijas padomes priekšsēdētāja Valentīna Matvijenko sacīja, ka “šodien Rietumi neļaus Kijivai nekādas sarunas”.
Turklāt Vladimirs Putins un viņa svīta pieļauj tādas uzbrukuma valsts vadības īpašības, ka neatkarīgie mediji un sociālie tīkli uz to reaģē ar draudzīgu “nākamais dibens ir caursists” – šeit ir gan ksenofobija, gan lamas, gan slepkavības draudi. Uz šī fona iespēja, ka Kremļa pārstāvji sēdīsies pie viena galda ar Kijivas un Rietumu pārstāvjiem, šobrīd šķiet ārkārtīgi iluzora.
Un tomēr virkne ASV ekspertu uzskata, ka ir nepieciešama agrīna karadarbības pārtraukšana Ukrainā – lai arī Krievija var palikt savā kontrolē pār daļu no tās okupētajām Ukrainas teritorijām. Ceļš uz šādu pamieru, pēc šīs ekspertu grupas domām, varētu būt diplomātiskā kanāla atjaunošana ar Maskavu, caur kuru Rietumi un Ukraina, no vienas puses, un Krievija, no otras puses, vispirms pārietu uz pamieru, un tad uz ilgtermiņa pamieru.
Semjuels Šaraps: “Karam, kuru nav iespējams uzvarēt, ir jābeidzas ar pamieru”
Semjuels Šaraps , Rand Corporation pētniecības organizācijas vecākais pētnieks, izteica šo ideju savā rakstā “Neuzvaramais karš” (Unwinnable War) . Šajā rakstā, kas jūnija sākumā tika publicēts izdevumā Foreign Affairs, bijusī ASV Valsts departamenta amatpersona, kas atbild par politikas plānošanu Krievijai un Eirāzijai, tieši norāda uz nepieciešamību meklēt sarunas:
“ASV un to sabiedrotie ir savas nākotnes stratēģijas izvēles priekšā. Tuvākajos mēnešos viņi var mēģināt sarunu ceļā novest karu līdz beigām. Vai arī – viņi to var izdarīt pēc gadiem. Ja viņi izvēlēsies nogaidīt, konflikta pamati, visticamāk, paliks tie paši, bet kara izmaksas – cilvēku, finansiālās un citādas – pieaugs.
Semjuels Šaraps par sarunu mērķi uzskata ilgtermiņa pamieru starp Ukrainu un Krieviju: “Visticamākais iznākums ir pamiera līgums. Pamiers – būtībā ilgtermiņa pamiers, kas nenovērš politiskās domstarpības – izbeigs “karsto karu” starp Krieviju un Ukrainu, bet ne plašāku konfliktu.
Rand eksperts priekšnosacījumus savam apgalvojumam par sarunu nepieciešamību skaidro ar to, ka, viņaprāt, bruņota sadursme nenovedīs pie uzvaras nevienai pusei:
“Savā rakstā es atzīmēju divus būtiskus faktorus. Pirmkārt, neviena no pusēm nav spējīga pilnībā iznīcināt otras puses bruņotos spēkus. Tātad jebkurās šī konflikta beigās abām valstīm būs militārs spēks, kas var radīt briesmas ienaidniekam. Otrkārt, neviena no pusēm nespēj sasniegt savus teritoriālos mērķus, un, visticamāk, tā nonāks situācijā, kurā nevienu saskarsmes līniju neviena no pusēm neatzīs par likumīgu valsts robežu. Tāpēc visticamākais iznākums šajos apstākļos būs ilggadīgs konflikts bez jebkādas iespējas to atrisināt.
“Taču šāds iznākums,” turpina Semjuels Šaraps, “ir ļoti slikts Ukrainai, ļoti slikts visai pasaulei, un no tā mums jācenšas izvairīties. Alternatīva šim scenārijam varētu būt karadarbības izbeigšana, kas neizraisīs ne abu valstu, ne Krievijas un Rietumu konfrontācijas izbeigšanos. Taču, beidzoties aktīvajai karadarbībai, tas pavērs ceļu Ukrainai, lai kļūtu par drošāku un veiksmīgāku demokrātiju.
Semjuels Šaraps neuzskata, ka ar šādu pamieru, pat ja uz laiku, nodrošinot Ukrainas kontroles zaudēšanu pār ievērojamu tās teritorijas daļu, situācija kvalitatīvi mainīsies:
“Viena lieta ir formāli atteikties no savas teritorijas, bet cita lieta ir pagaidu soļi, kas neietver nekādu šādu atteikumu, bet kas vienkārši neatstāj jums visu, ko jūs vēlētos… Vai tas būs Krievijas ieguvums, ka pēc konflikta karstās fāzes noslēguma, tā turpinās okupēt kādu daļu no Ukrainas teritorijas? Man Krievija jau ir zaudējusi šo karu, neatkarīgi no tā, kas notiek kaujas laukā. Šis karš bija stratēģiska katastrofa Krievijai, un šī katastrofa ilgs daudzus gadus. Es nemēru šī kara sekas Krievijai kvadrātkilometros. Un es pat neredzu nekādas būtiskas izmaiņas kopš tās nelikumīgās Krimas aneksijas 2014. gadā. Tagad, protams, viss ir vēl sliktāk, bet kvalitatīvi tas viss neatšķiras no starptautisko tiesību viedokļa.
Vienlaikus korporācijas Rand pētnieks pieļauj, ka Vladimira Putina mērķis varētu būt tikai “karstā kara” turpināšana, un mēģinājumi ”pārbaudīt ūdeņus” Maskavas sarunām ar Rietumiem, bet Ukrainai tas var beigties ar neveiksmi. Tomēr Semjuels Šaraps saka, ka joprojām ir vērts mēģināt, un pēc iespējas ātrāk:
“Mēs taču nevaram zināt iepriekš, vai ne? Galu galā mēs nerunājam par to, ka Putins izvirza kaut kādas savas trakās prasības, bet mēs tām vienkārši piekrītam, nē! Mēs skatāmies un sakām: “Labi, lūk, viņa prasības. Mēs, teiksim, esam gatavi piekrist pieciem procentiem no tā, ko viņš pieprasa, bet pretī viņam būs pienākums punktu pa punktam darīt to un to. Mēs skatāmies uz reakciju un tādējādi novērtējam, vai viņš spēj piekrist kaut kam, izņemot mūžīgajam karam. Bet, protams, garantiju nav, un es nemaz neesmu gatavs prognozēt, ka tas darbosies. Tomēr es uzskatu, ka ilgstoša kara sekas ir ļoti nopietnas, un mums vajadzētu vismaz pielikt pūles, lai no tām izvairītos.
“Amerikāņu smadzeņu centri izmet tēzes”
Semjuels Šaraps rakstā norāda, ka, meklējot diplomātijas kanālus, Rietumiem noteikti nevajadzētu atteikties piegādāt Ukrainai ieročus un vispārēju palīdzību. Taču arī šis skaidrojums ekspertu neglāba no citēšanas prokremliskās publikācijās un asas kolēģu kritikas.
Rakstu “Neuzvarams karš” citēja Krievijas “Militāri rūpnieciskā kompleksa ziņas”, kā arī valstij piederošais interneta izdevums “Inosmi” un Krievijas kontrolētais “Krimskaja Pravda”. Pēdējais to izdarīja ar gandarījuma pilnu komentāru: “Amerikāņu domnīcas bombardē sabiedrību ar tēzēm par pamiera priekšrocībām. Amerikāņu analītiskā centra RAND Corporation vecākais politologs Semjuels Šaraps uzskata, ka Ukrainas “pretuzbrukums” neizdosies, un tuvāko mēnešu laikā ASV būtu jāmaina sava stratēģija.
Foreign Affairs savukārt centās panākt līdzsvaru un nedēļu pēc Semjuela Šarapa raksta publicēšanas publicēja Ārpolitikas padomes eksperta Gideona Rouza atbildes rakstu ar nosaukumu “Ukrainas uzvaramais karš”.
Debatēs ar kolēģi ekspertu Gideons Rouzs atgādināja, ka Semjuela Šarapa viedoklis ir vesela tendence ASV ekspertu sabiedrībā, kuras pārstāvji vienmēr ir šaubījušies par Ukrainas spēju efektīvi atvairīt Krievijas iebrukumu:
“Pārliecinoša uzvara, visticamāk, nav sasniedzama,” mēnesi pēc iebrukuma sākuma izdevumā Foreign Affairs rakstīja eksperti Krievijas jautājumos Tomass Grehems un Rajans Menons. “Ukraina un tās Rietumu atbalstītāji nespēj sakaut Krieviju saprātīgā laika periodā.” Aptuveni tajā pašā laikā politologs Semjuels Šaraps piekrita: “Ukrainas drosmīgā pretestība – pat tad, ja tā tiek apvienota ar arvien pieaugošo Rietumu spiedienu uz Maskavu – diez vai pārvarēs Krievijas militāro pārākumu, nemaz nerunājot par Putina gāšanu. Bez vienošanās ar Kremli visticamākais iznākums būs ilgs un grūts karš, kuru Krievija, visticamāk, uzvarēs tik un tā. Trīs mēnešus pēc kara sākuma vēsturnieki Liana Fiksa un Maikls Kimmage paziņoja, ka “pilna mēroga Ukrainas militārā sakāve no Krievijas, tostarp Krimas atgriešana, robežojas ar fantāziju”.
Ir vērts atgādināt, ka pašā ”Ārpolitikas padomē” ir arī tādi, kas runā par diplomātiju kā vēlamo iespēju. Gideona Rouza kolēģis, Ārpolitikas padomes vecākais pētnieks Čārlzs Kupčans nesen paziņoja: “Ukrainai ir lielākas izredzes atgūt suverenitāti pie sarunu galda nekā kaujas laukā… Kad Ukrainas ofensīva sāks palēnināties, es domāju, ka nedaudz vēlāk mums jācenšas pagriezt Ukrainu un Krieviju sarunu virzienā.
Tomēr Gideons Rouzs ir pārliecināts, ka “cīņas ir jāveic, līdz Maskava atzīs, ka tā nevar sagrābt nevienu teritoriju ar militāra spēka palīdzību”. Turklāt eksperts savā rakstā Foreign Affairs atzīmē, ka ASV, palīdzot Ukrainai cīnīties ar tās ieročiem un munīciju, notiekošajā ir ļoti svarīga morālā sastāvdaļa:
“Ukrainā ASV vienpusēji neuzspiež savu gribu citām valstīm, bet gan vada plašu koalīciju, lai atjaunotu starptautisko kārtību. Viņi neveic kara noziegumus – viņi tos novērš. Viņi darbojas nevis kā pasaules policists vai globālais kauslis, bet gan kā demokrātijas arsenāls. Un viņi to visu dara efektīvi un rezultatīvi, neizšaujot un nezaudējot nevienu karavīru. Līdz šim ASV centieni ir bijuši paraugs tam, kā apvienot cieto un maigo varu vienā stratēģijā. Tagad ir pienācis laiks pabeigt šo darbu.”
Deivids Krāmers: Ukraina var sakaut Krieviju ar militāriem līdzekļiem
Džordža Buša institūta izpilddirektors, bijušais ASV valsts sekretāra vietnieks Deivids Krāmers arī kritizēja kolēģus, kuri runā par Ukrainas uzvaras neiespējamību:
“Daudzi šī viedokļa piekritēji kara sākumā teica, ka Ukraina tiks iznīcināta un Krievijai būs vajadzīgas nedēļas, ja ne dienas, lai gūtu pilnīgu uzvaru. Visas šīs prognozes izrādījās ārkārtīgi kļūdainas. Daži šajā ekspertu nometnē jau pirms iebrukuma iebilda pret militāro palīdzību Ukrainai, sakot, ka tas neko neietekmēs. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā viņi ir iebilduši pret noteiktu ieroču sistēmu nodrošināšanu, jo, pēc viņu teiktā, Kremlis to uzskatītu par “provokāciju” un “sarkanās līnijas šķērsošanu”.
Deivids Krāmers norādīja, ka visas Maskavas iezīmētās “sarkanās līnijas” Ukraina un Rietumi pakāpeniski šķērsoja , taču tas neizraisīja kvalitatīvas izmaiņas Kremļa uzvedībā:
“Cilvēki, kuri runāja par “sarkanajām līnijām” un “provokācijām”, visa kara laikā kļūdījās. Tajā pašā laikā ukraiņi savā absolūtajā vairākumā joprojām ir pārliecināti par savu spēju uzvarēt, kā arī iebilst pret teritoriālo piekāpšanos un kompromisiem. Tas, protams, ir ļoti jauki, ja šādi eksperti ir gatavi norakstīt un nosūtīt miljoniem ukraiņu pastāvīgā Krievijas apspiešanā un kontrolē, kamēr paši ukraiņi to negrasās darīt.
Deivids Krāmers ir pārliecināts, ka Ukrainas armijas pretuzbrukuma laikā noteikti nebija nepieciešams piedāvāt Ukrainai būt gatavai pamieram, sarunām un diplomātijai ar Maskavu:
“Šādi priekšlikumi rada risku iedragāt ukraiņu morāli, kā arī viņu pārliecību, ka mēs būsim kopā ar viņiem visu laiku, līdz viņi uzvarēs. Pilnīgi nepiekrītu tiem, kas to iesaka. Es nevaru saprast, vai šie cilvēki meklē Putinam piemērotu izeju vai ko citu, bet runāt brīdī, kad Ukraina uzsāka pretuzbrukumu, nozīmē apvainot ukraiņus. Es uzskatu, ka Ukraina var uzvarēt, un ir pāragri secināt, ka tā nevar uzvarēt šajā karā.
Eksdiplomāts saka, ka Ukrainas militārpersonām ir priekšnoteikumi nopietniem panākumiem: “Krievijas armijā vispār nav nekāda cīņas spara, bet Ukrainas spēkiem ir, kā arī milzīga motivācija atgūt kontroli pār visu Ukrainas teritoriju. Un es domāju, ka, ja viņi ir apņēmības pilni cīnīties, mums ir jāatdod viņiem viss, lai viņi uzvarētu. Turklāt, lai viņi ne tikai aizstāvētu savu zemi, ne tikai varētu nedaudz atgrūst Krieviju, bet lai viņi varētu atgūt visu savu teritoriju, arī Krimu.
Deivids Krāmers, tāpat kā Gideons Rouzs, uzskata, ka vienīgais veids, kā šo konfliktu atrisināt “nopietnā un fundamentālā veidā”, ir Ukrainai militāri sakaut Krieviju:
“Ukraiņi visvairāk vēlas, lai šis karš beidzas! Viņi ir tie, kas katru dienu mirst Krievijas bombardēšanas un raķešu uzbrukumu rezultātā. Bet viņi vēlas, lai tas beidzas, lai tas nekad neatkārtotos. Tāpēc viņi dodas uz turieni un cenšas atvairīt Krievijas spēkus. Viņi neprasa ASV vai kādu citu NATO sabiedroto sūtīt karaspēku uz kaujas lauku. Viņiem ir vajadzīgi mūsu ieroči, viņi tos vēlas, un viņi patiešām ir pelnījuši, lai mēs tos nosūtītu, lai cīnītos pret Krievijas spēkiem – un tas mums ir jāizdara”.
