Artūrs piedzima, kad Valērijam Zalužnijam bija trīs gadi. Topošajam “dzelzs ģenerālim” bija jārūpējas par savu jaunāko brāli. Par to raksta Ukrainas portāls Telegraf
Visu bērnību Valērijam Zalužnijam nācās auklēt brāli Arturu, kurš ir trīs gadus jaunāks par viņu, jo viņu vecāki smagi un daudz strādāja. Par to Artūrs Zalužnijs pastāstīja bijušās virspavēlnieka stratēģiskās komunikācijas padomnieces Ludmilas Dolgonovskas grāmatā “Dzelzs ģenerālis cilvēcības mācības”, raksta Telegraph.
Artūrs piedzima, kad Valērijam Zalužnijam bija trīs gadi. Viņu māte strādāja Žitomiras apgabala Novogradas-Volinskas (tagad Zvjagelas) pilsētas dzelzceļa stacijā, bet tēvs strādāja rūpnīcā. Tā kā pie viņu mājas nebija bērnudārza, Valērijam bija jārūpējas par savu jaunāko brāli.
“Mamma un tētis visu dienu bija darbā: “Piedod, Valera, šodien jāpasēž kopā ar brāli,” sacīja Artūrs.
Kad vecāki izšķīrās, Valērijam bija jākļūst par galveno vīrieti ģimenē.
“Un es priecājos, ka tieši viņš vadīja mūsu ģimeni, es neteikšu, ka viņš ieteica, kā labāk rīkoties konkrētā situācijā, bet dažreiz es sev jautāju: “Ko viņš darītu?” Tāpēc, ka viņš rīkotos pareizi, pat ja lēmums viņam kaitēja. Es vienmēr centos darīt tā, kā viņš,” atzina Artūrs.
Pirms iestāšanās Odesas Sauszemes spēku institūta Sauszemes karaspēka nodaļā, pēc 9. klases, Valērijs Zalužnijs sāka studēt mašīnbūves tehnikumā. Reiz viņš pat pa jokam atzinās brālim, ka vienīgais, kas stiprāks par sapni kļūt par militāristu, bija tikai simpātijas pret meiteni, kura arī devās mācīties tajā tehnikumā.
“Vispirms ģenerālis sekoja viņai, un tad viņš sekoja savam sapnim,” stāsta brālis.
Artūrs Zalužnijs atzīmē, ka “dzelzs ģenerāļa” dāsnums un gādība ir viena no galvenajām rakstura iezīmēm, kas ir labi zināma visiem, kas viņu pazīst personīgi.
“Viņam nekad nekā nebija žēl, un, kad man pirmo reizi bija jāiet uz skolu, Valera savāca visu naudu un nopirka man mugursomu un Dendy spēļu konsoli Es atceros, ka mana māte teica: “Tā, vai tu kaut ko sev atstāji no stipendijas?” Un mans brālis teica: “Nē.”. Kad biju mazs un darīju nerātnības, mani nekad nepēra. Visām manām izdarībām viņš vienmēr atrada attaisnojumu. Tāpēc mani pat stūrī nekad nelika. Es paraudāju uz brāļa pleca, un viņš mani klausās un pamāca,” atceras Artūrs Zalužnijs.
Grāmata par Valēriju Zalužniju
Žurnālisti atgādina, ka grāmatu “Dzelzs ģenerālis cilvēcības mācības” ir sarakstījusi bijušā virspavēlnieka padomniece stratēģiskās komunikācijas jautājumos Ludmila Dolgonovskaja. Grāmatu izdevusi izdevniecība Vivat.
Autore brīdināja, ka viņas subjektīvo skatījumu uz Valērija Zalužnija raksturojumu komunikācijā apstiprina tuvinieki – sieva, brālis, bērni; kā arī ģenerāļa ieroču brāļi dažādos dienesta posmos un kolēģi.
