Senie latvieši Miķeļdienā, 29.septembrī, atzīmēja vasaras beigas. Tie ir rudens saulgrieži, kad saule pagriežas uz ziemas pusi, atnesot tumšus vakarus un veļu laiku.
Miķeļi ir arī ražas svētki – tika rīkotas svinības, kā jau citos saulgriežus. Var jau pat sākties ziemas laikam raksturīgie masku gājieni. Miķeļos godina auglības un pārpilnības simbolu Jumi. Jumis ir cilvēkots teiksmu tēls. Latviešiem Jumis ir Dieva dotās ražas un auglības daudzinājums, kura redzamā zīme visbiežāk izteikta kā divas vārpas viena stiebra galā. Jumis savā pirmatnējā nozīmē satur dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas principu.
Līdz Miķeļiem ražai ir jābūt zem jumta, vien kāposti varot palikt dārzā. Ja dārzā kaut kas vēl nav novākts, tas veikli jāizdara, jo Miķelis var sarūpēt sniegu un salu. Līdz ar Miķeļiem beidzas saimniecības un dārza darbu gads, kas aizsākās Jāņos ar siena pļaušanu.
Savukārt astronomisko rudeni atzīmēja aizvadītajā nedēļā – 23. septembra rīta agrumā.
Miķeldienas ticējumi:
Miķeļu vakarā visas staļļu durvis smērē ar gaiļu asinīm, lai stallī nestaigātu ļauni gari, bet tikai svētais Miķēlītis vien.
Miķeļu ticējumos bieži norādīts, ka šajā dienā nevajag nest neko mājās, lai kukaiņi un grauzēji nenāktu mājās. Tiek ieteikti arī citi varianti, lai ziemā nebūtu peles mājās.
Miķeļa dienas rītā vajag pa mājām izstaigāt visus kaktus un paņemt maizes gabalu līdz, tad visas žurkas un peles aiziet no mājām projām.
Miķeļu vakarā ar pīlādžu koku jābada visur, kur ir žurkas un jāsaka: “Ej uz kaimiņu mājām, tur vairāk ko ēst, kā pie manim.” Tad žurkas izzūdot.
Miķēļa dienā jāpaņem žagars, jāizper mājā visas malas un jāsaka: “Projām, projām pele, projām, žurka!” Tā perot jāejot līdz robežai un žagars jāpārsviež pār robežu. Pēc tam jānākot mājā, bet atpakaļ nav brīv skatīties. Tanī gadā neviens kustonis nenākot mājās, bet visi ejot projām.
Miķēļa dienā nedrīkst no svešām mājām kaut ko līdz atnest, neēst, nedzert tur, jo tad var atnest līdz to māju peles un citus kukaiņus. Ja pārnes no meža skujas, tad čūskas nāk mājās.
Miķēļa dienā nekā nedrīkst vest nedz nest mājās, jo citādi kustoņi ēd labību, maisus un drēbes.
