Vladimirs Putins pasaulei teica, ka Polijas rietumu zemes ir “Staļina dāvana”. Taisnības labad jāuzskaita citas Staļina dāvanas Polijai un poļiem viņa valdīšanas laikā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada vēstures zinātņu doktors Andrejs Zubovs
Pirmā dāvana
Masu terors pret poļiem saskaņā ar NKVD 1937.gada 11.augusta speciālo pavēli Nr.00485. Izpildot šo pavēli, tika nogalināti aptuveni 110 tūkstoši PSRS dzīvojošo poļu. Tas bija tipisks masveida genocīda akts, ko boļševiki veica pirms “Kristallnacht” un nacistu masveida ebreju iznīcināšanas sākuma.
Otrā dāvana
Polijas sadalīšana saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu 1939. gada 23. augustā. Saskaņā ar slepeno protokolu Staļins ieņēma 55% toreizējās Polijas teritorijas, atstājot Hitleram mazāko daļu. Par ukraiņiem un baltkrieviem tolaik nebija runas. Divi agresori sadalīja Poliju. Papildus Polijas austrumu daļai Staļins ieņēma Igauniju, Latviju, Somiju un Besarābiju, Hitlers – Lietuvu un Viļņas apgabalu, strīdus objektu starp Lietuvu un Poliju.
Ja pievēršamies Staļina atdalīto vojevodistu etniskajam sastāvam, tad tikai trijās no astoņām vojevodistēm vairākums bija ukraiņi un baltkrievi – Volinā (70% ukraiņu), Staņislavā (68,8% ukraiņu) un Poļeskā (74,1% baltkrievu un ukraiņu). Citās vojevodistēs, tostarp Viļņā, poļi veidoja vairākumu no 49,3% Ternopiļā līdz 72% Bjalistokā. Ļubļinas un Varšavas (austrumu) vojevodistēs, kas arī pēc pirmās delimitācijas piederēja PSRS, poļu īpatsvars bija 85-90%, un ebreji bija galvenā minoritāte. Tātad par jebkādu “Rietumukrainas un RietumBaltkrievijas atkalapvienošanos” nevarēja būt ne runas. Notikušais bija tikai rupja Polijas teritorijas aneksija.
1939. gada 28. septembrī Ribentrops atkal lidoja uz Maskavu un parakstīja Draudzības un robežu līgumu. Staļins atteicās no daļas poļu zemju – no Varšavas un Ļubļinas guberņām, bet prasīja sev visu Lietuvu (izņemot Mariampolskas rajonu) un Viļņas apriņķi.
Molotovs 31. oktobrī PSRS Augstākās padomes sēdē teica par Poliju:
“Izrādījās, ka pietika ar īsu vācu armijas un pēc tam Sarkanās armijas sitienu, lai nekas nepaliktu no šīs neglītās Versaļas līguma atvases, kas dzīvoja no nepoļu tautību apspiešanas.”
Pēc 1938. gada decembra tautas skaitīšanas datiem, no 35 miljoniem Polijas iedzīvotāju 5 miljoni bija ukraiņi, 1,4 miljoni baltkrievi un 3,4 miljoni ebreji.
Trešā dāvana
Daudzu miljonu Polijas pilsoņu represijas, slepkavības un īpašumu konfiskācija Staļina okupētajās teritorijās 1939. gada septembrī. Sarkanā armija saņēma gūstā 240 000 poļu karavīru un virsnieku. Lielāko daļu karavīru aizsūtīja mājās, 25 000 nosūtīja būvēt ceļus, bet 12 000 kā bezmaksas darbaspēku uz Smagās rūpniecības tautas komisariātu. Starobeļskā, Ostaškovā un Kozeļskā tika izveidotas īpašas virsnieku nometnes. Līdz 1940. gada februāra beigām nometnēs bija atstāti 8376 virsnieki un 6192 policisti, robežsargi un viņiem pielīdzinātās personas ar militāro pakāpi. Viņi bija apsūdzēti saskaņā ar 58-13. pantu (cīņā pret starptautisko strādnieku kustību) un nosūtīti uz nometnēm Sibīrijā un Tālajos Austrumos.
Bet 1940. gada 5. martā Politbirojs pēc Berijas ierosinājuma nolēma nogalināt virsnieku nometņu ieslodzītos, kā arī 11 tūkstošus poļu (galvenokārt no izglītotā slāņa – skolotājiem, profesoriem, priesteriem, inženieriem, ražotājiem, ierēdņiem), kuri atradās ieslodzījuma vietās okupētajās teritorijās. Sodus 21 587 poļiem piesprieda “troika”, kuras sastāvā bija Ivans Baštakovs, Baho Kobulovs un Vsevolods Merkulovs. Berijas priekšlikumus apstiprināja Staļina, Molotova, Vorošilova, Mikojana personīgi paraksti, kā arī neklātienē Kaļiņins un Kaganovičs.
Internēti un nogalināti arī tūkstošiem ukraiņu un baltkrievu no Polijas sabiedrības kultūras daļas. Rietumbaltkrievu inteliģences slepkavība pastrādāta Kurapatu mežā pie Minskas, ukraiņu – Rietumukrainas pilsētu cietumos.
No 3. aprīļa līdz 13. maijam visi notiesātie karavīri tika nogalināti un apglabāti Katiņā pie Smoļenskas un netālu no Mednoje ciema Tveras apgabalā.
Harkivas cietumā nogalinātie tika apglabāti mežaparka zonas 6.kvartālā pie Harkivas un citās vietās.
Izdzīvoja ne vairāk kā 400 virsnieku – pārsvarā NKVD informatori un propadomju cilvēki. Ar 1940. gada 26. oktobra NKVD īpaši slepenu pavēli Nr. 001365 bendes un citas personas, kas organizēja šo Polijas pilsoņu slaktiņu, tika apbalvotas ar lielām naudas summām “par sekmīgu īpaša uzdevuma izpildi”.
280 tūkstoši poļu, tostarp nogalināto ģimeņu locekļi, tika nosūtīti uz Sibīriju un Kazahstānu uz īpašām apmetnēm. Tikai daži no viņiem izdzīvoja.
Ceturtā dāvana
Tās pašas “Rietumu zemes”. Šāda ir to vēsture.
Polija Otrā pasaules kara laikā kļuva par unikālu valsti. Vāciešiem neizdevās no poļu vidus izveidot ne pronacistisku valdību, kā Francijā, ne armiju Vērmahta sastāvā, kā PSRS, kur miljons padomju pilsoņu vairāk vai mazāk brīvprātīgi pievienojās Hitlera militārajai struktūrai. Poļi vai nu izturēja okupāciju, zobus sakožot, vai arī devās mežos un Polijas Krajova armijas rindās veica sīvu karu pret nacistiem.
Poliju par uzticamu sabiedroto uzskatīja antihitleriskās koalīcijas valstis, poļu divīzijas cīnījās Lielbritānijā, Āfrikā un Itālijā plecu pie pleca ar britiem un amerikāņiem, bet Londonā atradās ģenerāļa Sikorska Polijas valdība. Skaidrs, ka poļi negribēja dzirdēt, ka puse viņu valsts paliks PSRS pakļautībā.
Bet Staļins arī stingri paziņoja, ka to, kas iegūts vienojoties ar Hitleru, viņš nekad neatdos. Lai nepazaudētu tik svarīgu sabiedroto kā PSRS un izslēgtu iespēju aizkulišu sarunām ar “ass valstīm”, Rūzvelts un Čērčils, negribot, slepeni no poļiem vienojās Teherānas konferences laikā (1943. gada 28. novembris – 1. decembris) uz Polijas austrumu robežu pa ”Kerzona līniju” un uz iedzīvotāju apmaiņu – poļu no Polijas austrumu zemēm pārbrauc uz Poliju, bet ukraiņi un baltkrievi no Polijas jaunajās robežās – uz PSRS . Kā kompensācija par zaudētajām teritorijām austrumos Polijai pēc kara bija jāpiešķir vācu zemes gar Oderas un Neises upju līniju rietumos un Austrumprūsijas dienvidu daļā. Lielākā daļa šo zemju nekad pēc XI gadsimtā, tas ir, deviņus gadsimtus, nebija Polijas valsts sastāvā, bet šajās zemēs galvenokārt dzīvoja vācieši, kurus saskaņā ar Teherānas līgumiem deportēja uz Vāciju saskaņā ar jaunajām robežām.
Jaltas konference no 1945. gada 4. līdz 11. februārim apstiprināja un izziņoja šīs vienošanās. Polijas austrumu jaunā robeža tika nedaudz pielāgota tai par labu – Staļins piekrita atdot poļiem Belostoku un Pšemislu ar to rajoniem, jo tie atradās uz rietumiem no ”Kerzona līnijas”. Bet Staļins paturēja 40% no bijušās Polijas valsts 1939. gada teritorijas.
Tāda ir šīs “dāvanas” vēsture. Zaglis atteicās atdot nozagtās mantas, taču piedāvāja zaudējumus kompensēt no “citiem avotiem” – nevis par saviem, bet gan uzvarētā ienaidnieka līdzekļiem.
Piektā dāvana
“Mati ceļas stāvus no stāstiem par to, kā padomju vara izturas pret sievietēm Silēzijā – masu izvarošanām, daudzām bezjēdzīgām slepkavībām utt..” – 1945. gada 31. martā savā Berlīnes dienasgrāmatā raksta Krievijas kņaze Marija Vasiļčikova. Antihitleriskās pretošanās dalībniece, lai arī ne pārāk aktīva, Reiha Ārlietu ministrijas darbiniece, daiļā kņaze, lai izvairītos no tikšanās ar saviem tautiešiem, steidzās doties uz Amerikas okupācijas zonu Austrijā. Viņai tas izdevās, bet miljoniem vācu un poļu sieviešu Austrumprūsijā, Silēzijā, Pomerānijā un Varšavā, nē. Tāda bija vēl viena Staļina dāvana, kas apvienota ar visu iedzīvotāju totālu aplaupīšanu.
Sestā dāvana
78 000 civiliedzīvotāju no jaunajām Polijas teritorijām un 94 000 no vecajām teritorijām piespiedu kārtā un nelegāli tika nogādāti PSRS uz “komunistu būvlaukumiem” un daudzi gāja bojā šajos būvlaukumos. MGB-NKVD cietumos tika arestēti un pārsvarā nogalināti arī no 80 tūkstošiem līdz 200 tūkstošiem poļu, kas karoja Krajova armijā vai juta līdzi Londonas valdībai, tostarp tie virsnieki un ģenerāļi, kas pēc Maskavas aicinājuma ieradās uz sarunām.
Septītā dāvana
Tā ir komunistiskās staļiniskās diktatūras izveidošana Polijā, pārkāpjot visas Teherānas un Jaltas vienošanās. Šī Staļina dāvana maksāja dzīvi un laimi veselai poļu paaudzei un beidzās tikai ar komunistiskā režīma beigām 1989. gadā.
Domāju, ka Putins kā VDK virsnieks un vēstures cienītājs labi apzinās visas šīs dāvanas un, acīmredzot, tās diezgan atzinīgi vērtē. Pēc būtības viņš tagad piedāvā tieši tādas pašas “dāvanas” Ukrainai.
Cerēsim, ka epigonam neizdosies tas, ko izdarīja un par ko netika sodīts Staļins
