Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins centīsies nostiprināt Krievijas kā sava jaunākā partnera pozīcijas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada atvaļinātais ASV Jūras spēku admirālis un bijušais NATO sabiedroto spēku virspavēlnieks Džeimss Stavridis
Pasaule uzmanīgi vēros, kā Kremlī aci pret aci sastopas divi autokrātiski līderi, kuriem ir izveidojušās dziļas personiskas saites.
Katram no tām ir savas taktiskās un stratēģiskās vajadzības. Kādi ir galvenie mērķi valstu vadītājiem, kuru pagājušā gada solījumi par “bezrobežu partnerību” starp Krieviju un Ķīnu tiek apšaubīti, jo Kremļa iebrukums Ukrainā neizdodas?
Putinam ir vilinoši teikt, ka viņam ir tikai trīs mērķi: ieroči, ieroči un vēl vairāk ieroču. Bet patiesībā viss ir sarežģītāk. Protams, ekipējums un munīcija ir viņa vēlmju saraksta augšgalā. Putinam ir šausmīgs resursu tērēšanas temps Austrumukrainas laukos. Viņš zaudēja tūkstošiem tanku un bruņutransportieru, lielāko daļu no tiem konflikta pirmajās dienās, kad Rietumu bezpilota lidaparāti un prettanku raķetes izpostīja viņa spēkus.
Viņš arī ar skaudību raugās uz pieaugošo Rietumu piegādāto augsto tehnoloģiju ieroču arsenālu Ukrainai, īpaši liela attāluma droniem; HIMARS un pretkuģu spārnotajām raķetēm. Putins lūgs Sji, lai Ķīnas “Tautas atbrīvošanas armija” sadarbojas ar viņa armiju, lai izstrādātu pretpasākumus. Viņam ir vajadzīgas paša uzlabotas pretdronu spējas, kā arī aizsardzības sistēmas, lai iznīcinātu efektīvos HIMARS.
Putinam ofensīvai būs nepieciešamas bruņutehnikas (tanki un bruņutransportieri) un munīcija, īpaši haubiču lādiņi. Viņam trūkst arī visprozaiskākā aprīkojuma, ložmetēju un pat, šokējoši, individuālo šaujamieroču un munīcijas.
Krievu karavīrus burtiski sūta uz fronti bez šaujamieročiem un pavēl rakt ierakumus, līdz sekos pārējie kājnieki.
Termins “lielgabalu gaļa” labi raksturo notiekošo. Daudzi ukraiņu ugunsspēkā nogalinātie krievi guļ tur, kur viņi krita, kā tramplīni nākamajam savervēto vilnim.
Papildus aprīkojumam un munīcijai Putins vēlas, lai Sji atbalstītu viņa versiju par realitāti, kas attaisno Krievijas iebrukumu kaimiņvalstī. Pēc viņa domām, vienkārši stāvēšana blakus autokrātiskās pasaules līderim uz skatuves sniegtu viņam tik nepieciešamo aizsegu no globālajiem dienvidiem. Kamēr ASV, ES, NATO un daudzas uz Rietumiem orientētas Āzijas valstis (tostarp Austrālija, Japāna un Dienvidkoreja) iebilst pret Putinu, joprojām ir diezgan daudz balsu kaut kur pa vidu. Indija, Pakistāna, Dienvidāfrika, Brazīlija, Nigērija un daudzas citas valstis neviennozīmīgi vērtē noziedzības līmeni Krievijas uzvedībā. Putinam cita starpā nepieciešams Sji atbalsts, lai ietekmētu svārstīgos.
Sji dodas uz to pašu tikšanos ar pavisam citu darba kārtību.
Pēdējo mēnešu laikā pabeidzis darbu, lai nostiprinātu kontroli pār savas valsts bruņotajiem spēkiem (dažkārt viņš parādās formastērpā kā Ķīnas armijas virspavēlnieks) un pār partiju (20. partijas kongresā oktobrī), viņš ir stingri kļuvis par izcilu mūsdienu Ķīnas stūrmani. Ķīnas līderu panteonā pēc Otrā pasaules kara viņš konkurē un galu galā var pārspēt Mao Dzedunu.
Mums jāatceras, ka Sji ir pacietīgs, pārdomāts un stratēģisks cilvēks. Pēc tam, kad viņa ģimene kultūras revolūcijas laikā zaudēja varu, viņš vairākus gadus pavadīja kolhozā, pirms tika uzņemts atpakaļ Ķīnas komunistiskajā partijā. Salīdzinot ar impulsīvo Putinu, kurš vairāk spiež uz emocijām, nevis loģiku, Sji izskatās īpaši pārliecināts un gatavs mierīgi izspēlēt kārtis par labu Ķīnai.
Pirmkārt, Sji vēlas nostiprināt Krievijas kā Ķīnas jaunākā partnera lomu. Putins ir daudz darījis, lai Krievija par tādu kļūtu.
Putins dažkārt ir veikls taktiķis (kā jau bijušajam izlūkdienesta darbiniekam pienākas), bet draņķīgs stratēģis. Ķīna saņems ievērojamas atlaides Krievijas naftai un gāzei, centīsies pārveidot globālo energosistēmu, lai kļūtu par galveno patērētāju (par lētām cenām), kas tādējādi veicinās Ķīnas ekonomiku.
Sji arī centīsies ierobežot jebkādus ierosinājumus, ka Putins varētu izmantot taktiskos kodolieročus. Droši vien viņš Putinam pateiks privāti, taču ļoti pārliecinoši, ka šāda izvēle Globālos dienvidus momentāli atsvešinātu no sadarbības vai pat tirdzniecības ar Krieviju. Sji vēlas funkcionējošu globālo ekonomiku ar visiem labumiem, ko viņš var iegūt Pekinai. Kodolsprādziens ir milzīgs destabilizējošs solis.
Viņš arī popularizēs Ķīnas 12 punktu miera plānu Ukrainai kā pamatu sarunām un, visticamāk, sniegs Putinam garantijas, ka viņš neatbalstīs atgriešanos pie robežām, kas bija pirms 2014. gada, kas nozīmē, ka Krievija turpinās kontrolēt Krimu. Putins varētu pat izteikties par šo ideju, lai vismaz izveidotu taktisku pauzi kaujās, ko viņš varētu izmantot, lai uzkrātu ieročus un munīciju no Ķīnas, Irānas un Ziemeļkorejas.
Galu galā tā būs tikšanās starp gudru, bet neveiksmīgu taktiķi ar vāju stratēģisko domāšanu un tālredzīgu stratēģi, kurš nevēlas pievienoties “jaunākā partnera” drudžainajiem sapņiem. Sji var piedāvāt Putinam simbolisku diplomātisko atbalstu un pat nelielu militāro palīdzību, taču viņš ir pārāk gudrs, lai tiktu ierauts karā, kurš acīmredzami ir izgāzies.
Gudrs Sji solis būtu piezvanīt Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim no Maskavas vai neilgi pēc vizītes. Rietumu vadītājiem vajadzētu viņu iedrošināt šajā vīzijā.
