Ir pagājis gads un trīs simti divdesmit divas kara dienas. Šodienas ISW kartēs situācija atkal ir palikusi gandrīz nemainīga. Krievi spiež, spiež… Kaut kur, protams, viņi iet gliemeža tempā… Bet tas viss ir tik lēni, ar tādu dzemdēšanu, par tādu cenu, ka neviens nevar saprast šīs kustības jēgu, ieskaitot, manuprāt, pašus krievu karavīrus. Šādi sava viedokļa izklāstu ievada Vācijā strādājošais krievu politologs Alfreds Kohs
Varbūt tikai Putins savā neiedomājamā ģenialitātē ar savu vareno intelektu aptver to, kas mums, vienkāršiem mirstīgajiem, nav zināms… Jā, mēs nekad nesapratīsim šī pārcilvēka plānu… Kur mēs esam, bāreņi un nožēlojamie…
Kāpēc viņam tas viss vajadzīgs? Lai būtu kas? Kāds ir viņa mērķis? Nogalināt Krieviju pret sienu? Vai padarīt to par pasaules mēroga putnubiedēkli? No vēlmes kādam kaut ko pierādīt, iznīcināt simtiem tūkstošu cilvēku? Iznīcināt Ukrainu līdz zemei? Par ko? Mērķis? Kas notiks beigās? Ar viņu, ar viņa bērniem, ar viņa cilvēkiem? Tas nav zināms…
Bet karš, kā uzvelkama rotaļlieta, lai arī jau nokritusi uz sāniem, riteņi vēl griežas, mašīna dūc, un kamēr atspere atritinās, riteņi griezīsies, griezīsies, griezīsies… Aprijot cilvēkus, cilvēku roku augļus, mūsu dzīvi un laiku…
Kā tas ir iespējams, ka simtiem tūkstošu cilvēku tā vietā, lai vienkārši padzītu vienu aitu, paklausīgi uzvelk puszābakus, uzvelk polsterētas jakas, paņem ložmetēju un rāpo pa dubļiem, aukstumā, zem bumbām kaut kur iekšā, nakts tumsā, lai nogalinātu citus, viņiem pilnīgi svešus cilvēkus vai pat sagaidītu savu nāvi tur, šajā tumsā…
Un to visu sauc par “miršanu par dzimteni”? Kāpēc dzimtenei vajadzīga tāda nāve? Ko viņa ar to darīs? Kā tas viņai liks justies labi? Neviens nezin…
Un Putins arī nezina… Viņš pārliecinātā balsī saka, ka zina. Bet viņš nezina. Viņš nervozi smejas, cenšoties izskatīties iespaidīgi un atslābinājies. Bet skaidrs, ka viņš pats nebauda labsajūtu. Viņš zina, ka nezina, kāpēc tas viss. Viņš nezina, kā to visu apturēt. Kā izkļūt no visa šī stāsta, kurā viņš muļķīgi un iedomības dēļ iekļuva…
