Esam apkopojuši ekspertu viedokļus par Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā saknēm un motīviem, kā arī Putina “impēriskā kara” pašreizējo kontekstu.
Karš Ukrainā pasaules sabiedrībai ir radījis milzīgas problēmas, kas saistītas ar milzīgo bēgļu skaitu, enerģētikas krīzi Eiropā un pārtikas krīzi pasaulē, pieaugošajiem konflikta eskalācijas draudiem un iespējamu jaunu starptautisku dalībnieku iesaistīšanos, piemēram, Irānas.
Palielinātie draudi transatlantiskajai drošībai un mūsdienu demokrātijai saistībā ar Kremļa plašo agresiju pret Ukrainu ir kļuvuši par daudzu Amerikas un Eiropas analītiķu rūpīgas pārbaudes objektu.
Centrālās un Austrumeiropas koalīcijas (CEEC) pētniecības centrs, kas apvieno 18 nacionālos pētniecības centrus un organizācijas, kas pārstāv amerikāņus no Centrāleiropas un Austrumeiropas, kā arī no vairākām bijušajām padomju republikām, rīkoja videokonferenci, kuras tēma ir bija Kremļa impērisko tieksmju analīze Ukrainas kara kontekstā, akcentējot tā ietekmi uz drošību un demokrātiju Rietumu valstīs.
Agnija Grigasa, Atlantijas padomes vecākā analītiķe (Dr. Agnia Grigas, Senior Fellow, Atlantic Council), vairāku grāmatu un publikāciju autore par Kremļa radītajiem draudiem starptautiskajai tiesiskajai kārtībai izvērsti analizēja Putina režīma izmantotās metodes savu impērisko ambīciju virzīšanai, kas grauj Rietumu valstu vienotību un vājina to drošību.
Raksturojot šīs “metodes”, Agnija Grigasa stāstīja par strukturālo pieeju, ko viņa izmantoja savā grāmatā Beyond Crimea: The New Russian Empire, lai izskaidrotu Kremļa metodes dažādās valstīs un galvenokārt Ukrainā.
Septiņi “reimperializācijas” posmi, aizbildinoties ar tautiešu aizsardzību
“Ja skatāmies uz mērķiem un metodēm, ko Krievija īstenoja Putina režīma laikā, mēs atgriezīsimies ne tikai pie padomju pagātnes, bet arī pie Krievijas impērijas, redzot šīs politikas nepārtrauktību. Tātad, ziniet, man tas nekad nav bijis šoks. Varu jums pateikt, ka mana vecmāmiņa savā virtuvē varētu daudz ko izskaidrot no tā, ko Kremlis dara,” ar rūgtu sarkasmu sacīja Agnija Grigasa.
Šīs pieejas ir balstītas uz šantāžas metodēm, provokācijām, vietējo varas iestāžu uzpirkšanu, “stukaču” darbu, atbalstu “simpatizētājiem” un “noderīgajiem idiotiem” citās valstīs, propagandu un dezinformāciju.
“Re-imperializācijai”, pēc Agnijas Grigasas domām, ir “aprēķināta trajektorija”, kas sākas ar maigās varas izmantošanu, kas savukārt ieplūst “humānajā politikā”, un tad “konsolidē” tā sauktos “tautiešus”. ārzemēs”, un pēc Krievijas pasu izdalīšanas un propagandas “apdullināšanas”, kā atbilde uz “palīdzības lūgumu” beidzas ar militāru iebrukumu.
“Krievijas maigā vara”
“Krievijas maigā vara” atšķiras no tā, ko mēs saprotam ar mūsu pašu “amerikāņu maigo spēku”, atzīmē Agnija Grigasa.
Tie nekādā gadījumā nav mēģinājumi ietekmēt caur “kultūras izplatību”, iesaistīties sporta un saviesīgos pasākumos, veikt zinātniski izglītojošu “talantu apmaiņu”.
Faktiski tas ir “piespiešanas spēks”, kura rezultātā tiek izmantotas lingvistiskās, reliģiskās un tradicionālās saites. Tā vēršas pie miljoniem tā dēvētās “krievu pasaules” pārstāvju.
“Šodienas ironija ir tāda, ka Ukrainas valstī neienāca krievu pasaule, bet tikai “Krievijas karš,” saka Agnija Grigasa, “tagad, kad krievi bēg no mobilizācijas, atkal rodas bažas, ka ar ievērojamu Krievijas pilsoņu klātbūtni tādās valstīs kā Gruzija vai Kazahstāna, viņi atkal varētu kļūt par potenciāliem nākotnes Krievijas iejaukšanās mērķiem.
Viens no svarīgiem “Krievijas maigās varas” elementiem un ietekmes kanāliem ir 150 miljoni Krievijas pareizticīgās baznīcas draudzes locekļu, kuru priekšgalā ir patriarhs Kirils, kurš kalpo par Kremļa ruporu.
Otrkārt, tas ir viss, kas saistīts ar krievu valodu, tās mācīšanu un lietošanu dzīvē. Bija pat anekdote, kad krievvalodīgie saka, ka viņi “baidās runāt krieviski, pretējā gadījumā Putins uzzinās un nolems, ka arī viņus nāksies “atbrīvot”.
“Humanitārā politika”
Otrs elements ir tā sauktā “Krievijas humanitārā politika”.
“Mēs visi bijām liecinieki,” saka Agnija Grigasa, “kā ukraiņu ģimeņu un bērnu deportācija uz Krieviju tika pasniegta kā “humanitārā politika”.
Divdesmit gadu politika, likumi, ārpolitikas principi, kas tika izstrādāti Vladimira Putina režīma laikā, aizsākās tālā pagātnē un sasaucas ar Krievijas impērijas politiku tās nacionālajās nomalēs.
Kas ir “tautieši”?
Tā dēvētie “tautieši” vienmēr kļūst par Putina ekspansīvās politikas īstenošanas subjektu.
Krievija pēdējo 20 gadu laikā tos ir definējusi dažādos veidos. Visvienkāršākajā nozīmē tie ir tikai “krievvalodīgie, kas dzīvo ārpus Krievijas Federācijas”.
“Ja mēs vēlreiz paskatītos uz karti, kā attīstījās konflikts Ukrainā, mēs redzētu šī kursa “zīmējumu”,” skaidro Agnija Grigasa, “taču visur bija svarīgs mīts, ka krievvalodīgie tiek pakļauti diskriminācijai, spiedienam un iebiedēšanai. “.
“Tautiešu pasportizācija”
Pēc Agnijas Grigas teiktā, šobrīd mūsu acu priekšā ir Baltkrievijas un daļas Igaunijas “iedzīvotāju ložņājošā pārvilināšana”, kad tiek izmantots cits faktors – tas ir “pases prioritāte”.
Kopš 2000. gadiem Krievija Dienvidosetijas iedzīvotājiem Gruzijā izsniedz Krievijas pases.
Kremlis savu rīcību mēģināja attaisnot, sakot, ka viņi gatavojas ne tikai aizsargāt “krievu tautiešus”, bet arī “kaimiņvalstīs dzīvojošos Krievijas pilsoņus”.
Šāda taktika tika izmantota arī Krimā. Bija mēģinājumi izplatīt pēc iespējas vairāk Krievijas pasu pirms pussalas faktiskās okupācijas 2014. gadā.
Pēc Grigasas teiktā, no 2000. līdz 2009. gadam vien bijušās Padomju Savienības republikās Krievijas pases saņēmuši aptuveni trīs miljoni cilvēku.
“Šāda transformācija ir mēģinājums mainīt visu pirms armijas ievešanas. Līdz tam: jūs maināt datus, maināt attiecīgo cilvēku pilsonību, dažreiz par kukuļiem, dažreiz ar varu un citiem paņēmieniem,” norādīja Agnija Grigasa.
Kremļa propaganda
Kādā posmā sākas informācijas un kiberkarš.
Krievijas propaganda plūst caur valsts kontrolētiem plašsaziņas līdzekļiem, mērķējot gan uz vietējo, gan starptautisko auditoriju. Tad spēlē kiberkaraspēks un “troļļu fabrika”, kas Sanktpēterburgā darbojas jau ilgāku laiku.
“Es ļoti ceru, ka sabiedrība, kas saprot Krievijas ārpolitiku un ir apņēmusies uzlabot situāciju, patiešām iestāsies par pilnīgu RT un Sputnik aizliegumu pēc iespējas plašāk,” uzsver Grigasa.
“Apelācija” par aizsardzību
Tātad, nākamais solis: “krievvalodīgie” pieprasa aizsardzību. Šie “lūgumi, prasības”, protams, parasti nāk no paša Kremļa, nevis no reāliem cilvēkiem, par kuriem ziņo mediji.
Šo metodi Staļins plaši izmantoja visu trīs Baltijas valstu okupācijai, kā arī mēģinot iekarot Somiju un nosūtīt karaspēku Ukrainas un Baltkrievijas rietumu daļā, kā tas izlasāms Molotova-Ribentropa pakta slepenajā pielikumā. Toreiz pašreizējo “krievvalodīgo” vietā Padomju Savienības “palīdzību lūdza” tā dēvētās “tautas atbrīvošanas kustības” un marksistiskās marionešu partijas un to vadītāji citu valstu teritorijās.
Iebrukums un aneksija
“Palīdzības lūgumam” parasti sekoja karaspēka ienākšana.
Divdesmit gadu politika, likumi, ārpolitikas principi, kas tika izstrādāti Vladimira Putina režīma laikā, aizsākās tālā pagātnē un sasaucas ar Krievijas impērijas politiku tās nacionālajās nomalēs.
“Tāpēc es ierosināju vēsturiski plašāk paskatīties uz to, kas šodien notiek Krievijas tuvajās ārzemēs, un pievērst uzmanību tam, cik noturīga ir šī impēriskā politika. Mūsdienu karš atšķiras tikai ar to, ka mēs visi piedalāmies globālā ģeopolitiskā sacensībā starp demokrātiskām un autoritārām valstīm. Mums, demokrātiskās kopienas locekļiem, vienotība ir absolūti būtiska. Tas ir svarīgi arī mūsu nākotnes drošībai transatlantiskajā aliansē,” secināja Agnija Grigasa.
Rietumi “neņēma vērā” Maskavas impēriskās tieksmes
Vēl viens pētniecības centrā “Centrālās un Austrumeiropas koalīcija” notikušās diskusijas dalībnieks – Pols Masaro, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) komisijas (“Helsinku komisija”) padomnieks(Paul Massaro, Commission on Security and Cooperation in Europe) uzskata, ka Rietumi pārāk ilgi skatījušies uz “Putina metodēm”, it kā “norobežojotos”.
“Turklāt daudzi Amerikas prezidenti, nākot pie varas, teica, ka kaut kā uzlabos attiecības ar Krieviju. Atcerēsimies Džordžu Bušu, kurš domāja, ka viņam ir šī “saikne”, kad viņš “skatījās Vladimiram Putinam acīs”. Pēc tam Hilarijai Klintonei Baraka Obamas prezidentūras laikā bija “attiecību atiestatīšanas poga”. Nez kāpēc prezidents Donalds Tramps domāja, ka viņa personīgais šarms uzlabos šīs attiecības,” atgādināja Pols Masaro.
Agnija Grigasa ieteica mainīt šo pieeju, rūpīgi izpētot Austrumeiropas valstu pieredzi:
“Paklausīsimies tajās tautās, kuras uzskatīja par “krievu kolonijām”, piemēram, Baltijas republikas un ukraiņus,” viņa iesaka, “Krievija padomju laikos visus samulsināja. Tas bija neticams PSRS triks, kas gadu desmitiem “maskējās par atbrīvotāju”, izmantojot “dekolonizācijas” valodu, lai saglabātu savu impēriju,” viņa uzsvēra.
Tomēr bija vēl kāds faktors, kas lika Putinam justies, ka viņš var darīt visu, ko vēlas.
Pols Masaro ir pārliecināts, ka tajā milzīga loma bija korupcijai.
“Eiropas Savienība un NATO vienkārši klaji nevērīgi vēroja neticamo korupcijas līmeni Vācijā. Vācijas birokrātija joprojām ir korumpēta. Viņi rēķinās ar darbu dažādās Krievijas nozarēs un gatavojas lobēt Krievijas intereses. Tā ir tendence. Es domāju, autoritārās valstis ir sapratušas, ka tās var vienkārši uzpirkt bijušās amatpersonas, kas nozīmē, ka viņi darīs to, ko viņiem liek, cerot pēc tam iegūt ienesīgu darbu,” sacīja Masaro.
Agnija Grigasa atgādināja, ka viņa savulaik tikusi kritizēta par to, ka “atklāti nodēvējusi Vācijas enerģētikas politiku par “bezspēcīgu””. Vācija tajā laikā izrādījās Krievijas lielākais gāzes patērētājs – valsts, kas paziņoja, ka gatavojas veikt “pāreju uz citiem enerģijas avotiem”.
2022. gada 24. februāris – kļuva par jauna vēstures perioda “sākumu”.
“Jāatzīst, ka iebrukums bija saistīts ar mūsu Krievijas savaldīšanas neveiksmi. Mēs pieņēmām, ka iebrukums trīs dienu laikā novedīs pie Ukrainas okupācijas. Arī Rietumi bija gatavi to pieņemt. ASV prezidents Zelenskim sacīja: “Mēs esam gatavi palīdzēt jums atstāt valsti.” Un Zelenskis atbildēja: “Nē, man nav vajadzīgi taksometra pakalpojumi. Man vajag munīciju.” Mums visiem, visiem Rietumiem bija jāpārliecinās, ka Ukraina patiešām stāvēs un cīnīsies, un tā stāvēja un cīnījās. Ukrainas okupācijai sekotu izaicinājums NATO. Varbūt mums būtu jāpilda savas saistības saskaņā ar 5. pantu. Tādējādi esmu pārliecināts, ka Ukraina jau ir novērsusi pasaules karu,” sacīja Pols Masaro.
“24. februārī šī šķelšanās notika starp demokrātiskajām un autokrātiskajām pasaules valstīm. Ir sākusies jauna globāla ģeopolitiskā konkurence, jo Ķīna atbalsta Krieviju. Kļuva skaidrs, ka priekšstats, ka Ķīna var spēlēt kādu sarunu vedēja lomu ar Krieviju, ir nepareizs,” viņš piebilda.
Sankcijas jāpastiprina
Kā vienu no ietekmes svirām Putinam, kurš ir apsēsts ar ideju par impērijas atdzīvināšanu, diskusijas dalībnieki uzskata sankcijas.
“Rezervju iesaldēšana bija patiešām efektīva,” atzīmē Pols Masaro, “taču mēs tikko iesaldējām simtiem miljardu rezerves Eiropas Centrālajā bankā un Federālajās rezervju sistēmās. Un tā nauda vienkārši stāv. Viena no galvenajām diskusijām šobrīd ir par to, vai mēs varam konfiscēt šo naudu? Cik es zinu, ASV vienreiz to darīja attiecībā uz Afganistānu…
“Krievija zaudēs šo karu un būs izolēta. Krievija saskarsies ar neticamām iekšējām grūtībām sankciju un reparāciju dēļ, kas novedīs pie tās transformācijas. Nezinu, kā tas izskatīsies, bet pārvērtības būs. Būs nepieciešama sabiedrības apziņas deimperializācija. Es ceru, ka tas beigsies ar patiesu brīvību krievu tautai un Krievijas paverdzinātajām tautām. Krievija vairs nebūs tāds drauds, kāds bija, jo zudīs Krievijas spēja radīt problēmas,” ir pārliecināts Pols Masaro.
