Tādi cilvēki kā Prigožins nodrošināja Putina galeras izdzīvošanu divdesmit gadus. Tie bija viņa airētāji, bet šodien viņus sāk mest aiz borta. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada politologs, publicists un jurists, Londonas Universitātes koledžas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vladimirs Pastuhovs
Prigožins ir oficiāli miris. Es atļaušos kaut ko līdzīgu nekrologam. Prigožina personība no Krievijas sabiedrības vēsturiskās atmiņas izvelk garu ļoti specifisku asociāciju ķēdi. Galu galā Nikolajs II un Rasputins, Putins un Prigožins, Prigožins un Rasputins, Putins un Rasputins. Prigožins bija pretīgi pievilcīgs ar savu primitīvo agresivitāti, mežonīga zvēra spēku, filibusterēšanu un kādu aizkustinoši primitīvu hedonismu, ko neaptvēra nekāda pieklājība. Tas viss ārēji padara viņu radniecīgu ar Rasputinu kā tipu, lai gan ģenēzei un iekšējam saturam ir maz kopīga. Bet tas arī padara viņu radniecīgu ar Putinu, kurš vienmēr “meža likumus” izvirzīja augstāk par “cilvēku likumiem”.
Prigožins bija tās pašas stihijas dzimtais dēls, kurai Putins kļuva par adoptēto dēlu – noziedzīgas un konceptuālas, neierobežoti cietsirdīgas un pretvalstiskas stihijas pēc savas būtības. Es to nekad nevarēšu pierādīt, bet mans pieņēmums ir tāds, ka Prigožins bija ne tikai tuvs Putinam savā laikā, bet bija vistuvākais, bija uzticamāko un pārbaudītāko “pacanu” loka dalībnieks. Tāpēc pirms diviem mēnešiem notikušo Putins uztvēra nevis racionāli, bet emocionāli – nevis kā nodevību (Putins viņam vienkārši piedotu), bet gan kā personisku uzbrukumu – un tāpēc īpaši sāpīgi.
Domāju, ka cita starpā tik ilga pauze starp “noziegumu” un “sodu” ir skaidrojama ar Putina dvēselē un domās radušos psiholoģisko nesaskaņu un nepieciešamību pārvarēt depresiju.
Putina attiecības ar Prigožinu nevar nosaukt par Nikolaja attiecību ar Rasputinu kopiju, taču ir saskatāmas dažas simboliskas paralēles. Tur bija sava veida “ķīmija”, jo ne velti Prigožinam gadu desmitiem tika uzticētas visskrupulozākās, riskantākās misijas. Un Prigožins to izmantoja, ne par ko nekaunoties.
Viņš, tāpat kā Rasputins (starp citu, arī kā Kadirovs), ik minūti no iekšpuses bojāja parasto valsti, ņirgājās par to, lauza visas birokrātiskās procedūras pār ceļgalu un nežēlīgi izspieda katru brīvo kapeiku no kases savā bezdibena kabatā. Laika gaitā viņa apetīte pieauga, viņā auga politiskās ambīcijas un, tāpat kā Rasputins, mēģināja mainīt ministrus un gubernatorus kā kārtis kavā. Valsts vaidēja no viņa reidiem un ar visiem līdzekļiem centās no viņa atbrīvoties. Prigožins, tāpat kā Rasputins, kļuva par strīdus ābolu starp parasto impērijas birokrātiju un noziedzīgo mafijas vidi, kas to apņēma impērijas pagrimuma laikā.
Putins, protams, zināja par visām Prigožina ekscentriskajām izpausmēm, tāpat kā Pēteris zināja visu par savu draugu Meņšikovu, taču turēja viņu blakus pat uzticbu un efektivitāti. Domāju, ka pie vadītāja viesojās ne viena vien delegācija, kas pamācīja, lūdza, draudēja, aicināja aizvākt, atsvešināt un izdot izrēķināšanai šo “plikpauraino velnu”. Bet viņš neatdeva. Ticēja, novērtēja, piedeva. Taču pēc sacelšanās vairs nebija spēka, un arī vēlēšanās, pretoties amatpersonu uzbrukumam, kas burtiski spiedza par Prigožina radītajiem draudiem valstij un personīgi Putinam. Viss saskrēja vienuviet. Putins zaudēja interesi par Prigožinu, un galms pieprasīja svētu upuri. Un viņš padevās. Viņš aizvēra plakstiņus un atvēra tos tikai tad, kad vajadzēja izlasīt epitāfijas aukstās rindiņas.
Bet kā ar Prigožinu? Prigožina nāve, tāpat kā Rasputina nāve, būs režīma nāves priekšvēstnesis. Tādi cilvēki kā Prigožins nodrošināja Putina galeras izdzīvošanu divdesmit gadus. Tie bija viņas airētāji, bet šodien viņus sāka mest aiz borta. Galera noteikti kļūs tīrāka un ietilpīgāka, taču bez viņiem ilgi tā kuģot nevarēs.
