Lai panāktu Krievijas atkāpšanos, visticamāk, būs vajadzīgi gadi, nevis mēneši. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada The Times ikdienas biļetena autors Hermans Lopess
Kad Ukrainas armija jūnijā sāka pretuzbrukumu, amatpersonas cerēja, ka tās varētu atkārtot pagājušā gada panākumus un ātri atgūt lielas Krievijas kontrolētās teritorijas. Tā vietā Ukrainas spēki sākotnēji panāca nelielu progresu. Situācija pēdējo nedēļu laikā ir nedaudz mainījusies, taču atgriezti tikai daži nelieli ciemati.
Varbūt mums nevajadzēja gaidīt pārāk daudz. Karš ir grūts pārbaudījums. Notikumi, kas pagājušajā gadā ļāva Ukrainai atgūt tūkstošiem kvadrātkilometru ziemeļaustrumos, nenotiek bieži. Šajās dienās Ukraina ieņēma nelielu, bet stratēģisku ciematu austrumos, taču arī tas ne vienmēr noved pie nopietna izrāviena.
Tas visspilgtāk bija redzams Pirmā pasaules kara tranšeju kara laikā. “Karš ne vienmēr ir iespaidīgs triumfs,” saka Džordžs Barross, Kara studiju institūta analītiķis. ” Tās galvenokārt ir garlaicīgas lietas, kuras jūs neredzat – gatavošanās un plānošana.”
Citiem vārdiem sakot: Ukraina un tās sabiedrotie, tostarp ASV, lika pārāk lielas cerības uz pretuzbrukumu. Ukraina joprojām cīnās ar vienu no spēcīgākajām armijām pasaulē. Lai panāktu Krievijas atkāpšanos, visticamāk, būs vajadzīgi gadi, nevis mēneši. Ukrainas līderi joprojām cer panākt izrāvienu, kas atdalītu Krievijas spēkus austrumos un dienvidos. Taču līdz novembrim pienāks lietainā un dubļainā sezona, un kustība būs apgrūtināta.
Nāvējoša aizsardzība
Ukrainas pretuzbrukums sākotnēji bija neveiksmīgs. Sākotnējais militārpersonu plāns bija izmantot kājniekus, Rietumu piegādātos, tankus un citu bruņutehniku, lai izlauztos cauri Krievijas spēkiem Ukrainas dienvidaustrumos. Operācijas mērķis bija atdalīt Krievijas karaspēku Krimas dienvidu pussalā no austrumu Donbasa reģiona, kas neļautu Krievijai stiprināt vai papildināt savas armijas.
Bet ukraiņi saskārās ar Krievijas aizsardzību, kas bija plašāka, nekā viņi gaidīja, ieskaitot lielus mīnu laukus. Mēģinājumi izlauzties maksāja gan dzīvības, gan aprīkojumu. Tāpēc Ukrainas militārpersonas mainīja savu pieeju. Viņi atvilka aprīkojumu un mēģināja vājināt Krievijas aizsardzību ar artilēriju, attīrīt mīnas un lēnām virzīties uz priekšu ar kājniekiem.
Pagājušajā mēnesī ukraiņi beidzot guva pieticīgus, bet nozīmīgus panākumus. Viņi izlauzās cauri Krievijas pirmajai aizsardzības līnijai dienvidaustrumos un pa ceļam atkaroja mazpilsētas. Viņi tagad iet divus galvenos maršrutus: vienu caur atkaroto Rabotino ciematu un otru, kas galu galā varētu aizvest uz Krievijas kontrolēto piekrastes pilsētu Berdjansku. Jebkurš no šiem kursiem joprojām var palīdzēt Ukrainai sasniegt savu galveno mērķi – Krievijas spēku sadalīšanu.
Mīnu lauku apiešana bez nopietniem upuriem un krievu aizsardzības iznīcināšana ar artilēriju prasa laiku.
Šķita, ka pēdējo mēnešu laikā ir noticis ļoti maz – frontes līnijas palika nemainīgas. Taču tagad Ukraina ir virzījusies uz priekšu un var ātri progresēt.
Kas notiks tālāk
Ukraina vēlas paplašināt atklātos maršrutus, izlaužot Krievijas pirmās aizsardzības līnijas, un izveidot plašāku koridoru. Pēc tam militārpersonas varētu izmantot šo telpu, lai pārvietotu daudz vairāk spēku un īstenotu savu sākotnējo plānu izvietot sauszemes karaspēku un bruņas ātrā pretuzbrukumā. “Daudz kas ir atkarīgs no tā, cik spēcīga ir atlikusī Krievijas aizsardzība,” saka amerikāņu žurnālists un nacionālās drošības eksperts Ēriks Šmits.
Bet laiks iet uz beigām. Rudenī līs, un reljefs kļūs dubļains un grūti orientējams, kas, iespējams, neļaus gūt lielus panākumus kaujas laukā.
Tikmēr Krievijas karaspēks pastiprināja uzbrukumus ziemeļaustrumos. To darot, Krievija cer atgūt daļu no pērn zaudētās teritorijas un piespiest Ukrainu pārvietot savu karaspēku un resursus uz ziemeļaustrumiem. Ja Krievijas armijai tas izdosies, tad pēdējais lielākais izrāviens pretuzbrukumam var neizdoties.
