Pirms septiņiem gadiem Lībijas centrālās bankas aplaupīšanas laikā tika nozagta valūta pusmiljarda eiro vērtībā, kas pēc tam daļēji legalizēta, tostarp Igaunijā. Ilgu laiku Igaunijas varas iestādes bezpalīdzīgi pievēra acis uz notiekošo, taču tagad atradušas iespēju iejaukties.Par to raksta igauņu medijs ERR
2010.gadā Lībija Vācijas centrālajai bankai pasūtīja 150 miljonus eiro 100 un 200 eiro banknotēs. Pēc Igaunijas Bankas skaidrās naudas un infrastruktūras nodaļas vadītāja Raita Rūsves teiktā, tas principā nebija nekas neparasts, vēstīja ETV raidījums “Pealtnägija” (Aculiecinieks).
“Mums, vienkāršiem mirstīgajiem, šie 150 miljoni šķiet astronomiska summa, bet, ja ņemam kādu valsti – kaut vai Igaunijas Republiku, tad skaidrās naudas aprites kontekstā valsts mērogā tā joprojām ir ļoti niecīga summa,” teica Rūsve.
“2010. gadā Lībija bija ļoti bagāta valsts. Arābu valstu vidū to ļoti respektēja. 2010. gadā tajā pat notika Arābu līgas samits. Lībijā bija klāt dažādu arābu valstu vadītāji, un (Lībijas līderis Muammars) Kadafi to centrā kā “šī samita saimnieks. Vienkāršie cilvēki dzīvoja, varētu teikt, pilnīgi normālu dzīvi. Ja mēs noliktu malā faktu, ka viņiem nebija vārda brīvība un politiskā brīvība,” sacīja Tuvo Austrumu eksperts Pēters Raudsiks.
Bet 2011. gadā izcēlās tā sauktais uzliesmojums “Arābu pavasaris”: nemieri, kas sākās Tunisijā, ugunsgrēkam līdzīgā veidā izplatījās visā reģionā. Pilsoņu karš izcēlās arī Lībijā, pieliekot neslavas cienīgu punktu 42 gadus ilgajai Muamara Kadafi valdīšanai: 69 gadus veca vīrieša līķis tika burtiski vilkts pa ielām.
Kā tieši tieša un netieša ārvalstu iejaukšanās ietekmēja šo situāciju, ir atsevišķs jautājums, taču līdz 2017. gadam ar naftu bagātā septiņu miljonu iedzīvotāju valsts būtībā sadalījās divās daļās: viens klans valdīja Lībijas rietumos ar galvaspilsētu Tripolē un vēl viena grupa. valdīja austrumos, ar galveno mītni ostas pilsētā Bengāzī.
Saskaņā ar ANO ekspertu pēc-fakta ziņojumu, vecākais karavadonis no vienas no šīm nometnēm 2017. gada beigās ielauzās centrālās bankas filiālē Bengāzī.
“Vienā no epizodēm ir aprakstīts, kā Khalifa Haftars, kurš ir jaunais Lībijas austrumu militārais vadītājs, savā ziņā ideoloģiskais Kadafi sekotājs, /…/ viņš karo pret Lībijas rietumiem, bet tad notiek incidents, kad viņa dēls Sadams Halifa Haftars aiziet un paņem visus šos miljonus dināru, eiro un dolāru no Lībijas Centrālās bankas filiāles Bengāzī valsts austrumos,” skaidroja Raudsiks.
Saskaņā ar šo pašu ANO ziņojumu kaujinieki, piedraudot ar ieročiem centrālās bankas darbiniekiem, nozaga vairāk nekā 639 miljonus Lībijas dināru, vairāk nekā 159 miljonus eiro, 1,9 miljonus dolāru un 5869 sudraba monētas, kas toreizējā biržā sasniedza gandrīz 500 miljonus eiro. likme.
“ANO ekspertu grupa, kas ik mēnesi nodarbojas ar Lībiju un arī gatavo ziņojumus Drošības padomei, es pats klausījos šos ziņojumus Ņujorkā, sniedzu detalizētu šīs epizodes aprakstu /…/ Protams , Haftara dēlam nebija tiesību iet un ņemt no turienes to naudu, tāpēc tā noteikti bija laupīšana,” sacīja Raudsiks.
Šo stāstu vēl neparastāku padara tas, ka kādu laiku pirms laupīšanas vai tās laikā īpašā veidā tika sabojāta aptuveni puse skaidrās naudas.
“Tie, iespējams, tika sabojāti Bengāzī filiālē, kur seifi bija appludināti ar ūdeni,” sacīja Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas datu biroja vadītājs Matiss Mēkers.
“Bet tas noteikti nebija krāna ūdens vai dzeramais ūdens, un tas nebija lietus ūdens, tas ir pilnīgi skaidrs. Jebkurā gadījumā tas bija bioloģiski piesārņots ūdens,” atzīmēja Rūzve.
“Cik var spriest pēc apraksta, kanalizācijas cauruļvadā bija pārrāvums, tā ka nauda faktiski tika appludināta ar ūdeni un fekālijām,” skaidroja Raudsiks.
Daļa sabojātās naudas apļveida ceļā nokļuva Igaunijā
Naudu vajadzēja atmazgāt – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lai gan lielākā daļa laupījuma tika izmantota militārām vajadzībām vai personiskajam komfortam, aptuveni 80 miljoni eiro tika sabojāti tā, ka tos nevarēja izmantot ierastajā veidā.
2018. gadā televīzijas kanāls Al-Jazeera runāja par to, kā viņi mēģināja aizvest uz Turciju sabojātu naudu. “Avoti Al Jazeera stāstīja, ka nauda pa daļām tika transportēta uz Turciju, kur viņi mēģināja to samainīt,” ziņoja kanāls.
“Tas nozīmē, ka caur Turciju – uz Eiropu. Tādējādi šo naudu sāka izvest no Lībijas un sākās tās atmazgāšana,” sacīja Raudsiks.
“Mums šķiet, ka ar šīm banknotēm ir saistīta ne tikai Turcijas mafija, bet arī Krievijas puse, ar to, kā tieši tās no turienes sāka pārvietoties,” sacīja Mēkers.
Pēc policijas ziņām, noziedznieki tirgoja banknotes par aptuveni pusi no nominālvērtības atkarībā no to stāvokļa, un šur tur, piemēram, Francijā un Beļģijā apgrozībā sāka parādīties nauda ar konkrētiem bojājumiem.
Vietējā sabiedrība par šo afēru neko nezināja, taču retrospektīvi izrādās, ka Igaunija bija viena no pirmajām eirozonas valstīm, kas mēģināja apmainīt šīs bēdīgi slavenās banknotes. Tas notika tālajā 2018. gadā.
“2017. gadā šī laupīšana notika Lībijā, un 2018. gadā parādījās pirmās pazīmes un pirmie mājieni, ka šī nauda atrodas mūsu finanšu sistēmā vai mūsu ekonomiskajā telpā,” apstiprināja Mēkers.
“Un tad sākās pirmie, tā sakot, apmaiņas vai atklāšanas mēģinājumi, viņi sāka mēģināt,” sacīja Rūsve.
“Nav precīzi zināms, kas braucis uz Turciju vai Krieviju un kur viņš saņēmis šīs banknotes, vai vismaz es nevaru to komentēt, bet no turienes tās nokļuva Igaunijā. /…/ Tās banknotes, kurām bija mazāks kaitējums, un ko, piemēram, veikals varēja un gribēja pieņemt, tās vienkārši deva veikaliem vai degvielas uzpildes stacijām./…/ Bankomātā ielika visu, ko varēja ielikt bankomātā, un pēc dažām minūtēm nauda tika izņemtas 50 eiro banknotēs un burtiski tā tika atmazgāta,” aprakstīja Mēkers.
Taču par galveno maiņas kanālu kļuvusi Igaunijas Banka, kas piedāvā pilnīgi oficiālu iespēju savā muzejā nomainīt bojātās banknotes.
“Ja kādam kaut kas notiek ar banknoti, ja tā saplīsusi vai saplīsusi divās daļās, cilvēkiem ir iespēja pieteikties un ātri un operatīvi apmainīt šādu banknoti pret veselu,” apliecināja Rūsve.
Igaunijas varas iestādes ilgu laiku nevarēja iejaukties
Lai gan Eiropols 2019. gadā pat izdeva paziņojumu, aicinot centrālās bankas aizturēt no Lībijas it kā nozagto naudu, nevis to apmainīt, Igaunijas varas iestādes to nedarīja. Lieta tāda, ka saskaņā ar Igaunijas likumiem, lai pierādītu naudas atmazgāšanu, ir jābūt iepriekšējam noziegumam, taču Lībijas valsts joprojām nav oficiāli paziņojusi, ka laupīšana vispār notikusi.
“Jā, tur nebija teikts. Un mēs arī mēģinājām ar viņiem sazināties, bet nesaņēmām nekādu atbildi,” atzina Mēkers.
“Pat ja ir aizdomas, ka banknoti kāds nozadzis Lībijā, ja to nekādā veidā nevar pierādīt, tā tomēr ir jāapmaina,” sacīja Rūsve.
“No ANO ziņojuma mēs zinām, ka no turienes tika nozagtas noteikta nomināla banknotes ar konkrētiem sērijas numuriem, mēs zinām, ka tām ir ļoti specifiski ūdens vai ķīmisko vielu bojājumi, taču neviens nekur nerunā, ka būtu noticis noziegums,” sacīja Mēkers.
Igaunijas Banka apstiprināja, ka vairāku gadu laikā bijuši vairāk nekā 50 gadījumi, kuru rezultātā banka kopumā saņēmusi 1705 no Lībijas nozagtas banknotes. Pēc Matīsa Mēkera teiktā, 2022.gadā nolemts iejaukties zagtas naudas legalizācijas procesā, izmantojot līdz šim maz lietotu juridisko instrumentu – administratīvo konfiskāciju.
“Kopš Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas datu biroja nonākšanas Valsts kases pakļautībā, kad mums bija vairāk resursu un es pārņēmu šīs aģentūras vadību, mēs sākām daudz biežāk izmantot šo administratīvo konfiskāciju reālajā dzīvē tieši gadījumos, kad noziegums kā tāds, vai nu nav iespējams pierādīt, vai arī tas nav pilnībā redzams,” skaidroja Mēkers.
Vienkārši sakot, valstij tad nav jākonstatē visas nozieguma nianses: ja ir pietiekamas aizdomas, ka personas valdījumā atrodas noziedzīgas izcelsmes manta, kas iegūta ļaunticīgi, to var apķīlāt, un šai personai, savukārt, jāpierāda tā godīgā izcelsme, lai atdotu viņam šo īpašumu.
“Mēs neizlemjam, vai persona ir vainīga kādā konkrētā darbībā, bet būtībā mēs sakām, ka šī nauda viņam nepieder,” sacīja Mēkers.
Tā, kad 2022. gada jūnijā, dažu nedēļu laikā viens otram, Igaunijas Bankā ieradās divi kurjeri, viņu atnestās banknotes tika izņemtas un rūpīgi pārbaudītas. Kopā saņemtas 15 200 eiro banknotes un 62 100 eiro banknotes, kopā 9200 eiro.
Mainot banknotes, jāaizpilda speciāla veidlapa, kurā paskaidrota bojājuma izcelsme. Vīrietis, kurš atnesa 200 eiro banknotes, aprakstīja sarežģītu kombināciju, kurā bērnības draugam iedeva kredītu, un tad kāds svešinieks to pēc ilgāka laika ar šādām banknotēm atdeva.
“Šis stāsts pats par sevi ir ļoti dīvains, taču mēs varējām konstatēt, ka, piemēram, šis bērnības draugs nomira 2014. gadā. Tātad stāsts bija visādā ziņā neloģisks,” komentēja Mēkers.
Savukārt vīrietis, kurš atnesa maiņai 100 eiro banknotes, kas praktiski pārvērtušās makulatūrā, stāstīja, ka strādājis būvlaukumā Maskavā un ar tādu naudu viņam maksāta alga.
“Kad mēs sākām to pārbaudīt, izrādījās, ka viņš ārzemēs nestrādā tik daudz. Un, ja paskatās, cik viņam vajadzēja maksāt, tad, ja viņš uzturējās ārzemēs vidēji 70 dienas, nevis visu laiku. viņš mums teica, tad viņam vajadzēja saņemt vidēji 600 eiro dienā,” skaidroja Mēkers.
Papildus konkrētajiem bojājumiem precīzi zināmi nozagto banknošu sērijas numuri, tāpēc kļūdīšanās iespēja nepastāv.
“Tās nenonāk pie cilvēkiem nejauši. Nav jau tā, ka es būtu aizbraucis uz tirgu kaut kur Turcijā un tur atradis dažas banknotes. Lai dabūtu šīs banknotes, vismaz tādā daudzumā, jums ir jābūt zināšanām. /. ../ Tie nav ļoti mazi un nejauši [daudzumi], ka tu vienkārši ieej veikalā un kāds tev iedod šo naudu,” sacīja Mēkers.
Manekeni, kas darbojās ķēdes galā, kas sākās ar lielu laupīšanu, netika atsevišķi sodīti, taču, tā kā viņi nevarēja pierādīt naudas godīgu izcelsmi, nauda tika arestēta ar tiesas rīkojumu un pārvērsta valsts ieņēmumos.
Pērn Igaunijā līdzīgi izņemtas banknotes 18 200 eiro vērtībā, par kurām lietvedība vēl nav pabeigta.
“Šī var būt mācība ikvienam, ka, ja kāds tev piedāvā šādā veidā labi nopelnīt – tas nav nekas sarežģīts, vienkārši ieliec naudu savā bankas kontā vai vienkārši ej un ieliec bankomātā – tas nav tik vienkārši, un principā viņu var sodīt par naudas atmazgāšanu,” sacīja Mēkers.
“Bet es nedomāju, ka valstij būtu bez ierunām jāsoda visi šie manekeni. Mums ir jānovērš šīs noziedzīgās naudas ienākšana mūsu ekonomiskajā telpā un mūsu finanšu sistēmā, un tie, kas patiešām cieta zaudējumus, tie, kas šo naudu atnesa šeit, bija arī tādi, sodīti ar to, ka viņiem to naudu vienkārši atņēma. Visticamāk, viņi par to naudu kādam samaksāja, tāpēc viņu zaudējums ir nauda, ko viņi samaksāja turku vai, es nezinu, krievu mafijai, lai viņš atnestu tās banknotes uz šejieni “, viņš piebilda.
Oficiālais signāls ir tāds, ka šāda veida naudas atmazgāšana šeit vairs nenotiks.
