Turpinām par Angļu dārziem. Komponējot puķudobi, jāņem vērā ne tikai ziedu krāsa, bet arī dažādo augu ziedēšanas laiks, ceru lielums un lapojums. Ja augs pēc noziedēšanas novīst jeb paliek neglīts vai nokalst pavisam, tukšo vietu aizpilda ar vasaras puķēm.
Vecu dzīvžogu apakšdaļa nereti paliek neglīti kaila, un tos vajag piesegt ar zemiem krūmiem un puķēm. Ja dzīvžogu ir daudz vai arī tie veido lielus laukumus, un dārzs kļūst pārāk stingrs un neinteresants, skatu atdzīvina ar pundurkrūmiņu un ziemciešu kompozīcijām. Līcijas ievērojamas ar savu formu un košo krāsu, šīs ziemcietes tuvumā stāda maigos rasaskrēsliņus un dievkrēsliņus.
Angļu dārza vēsture sniedzas līdz 15. gadsimta vidum, kad mūriem apjoztās teritorijās tika veidoti stingri ģeometriski pils dārzi. Tāpat kā visas Rietumeiropas zemju dārzu māksla, arī angļu dārzs ir izgājis cauri renesanses un baroka stila laikmetam, kad dārzu veidoja tikai zemu apcirptu dzīvžogu raksti. Dzīvžogu iezīmēto laukumu vidu un malas iekrāsoja puķes un krāsaini akmentiņi.
Mūsdienās Anglijā bieži ieraugāmi dārzi ar stingri noteiktu ģeometrisku pamata rakstu, kuros augus – vismaz ne visus – neapcērp kā bumbas, kubus vai konusus, kas raksturīgi ģeometriskajiem stiliem, bet gan ļauj tiem brīvi attīstīties savā dabiskajā veidolā. Tā rezultātā krūmi un puduri pāraug noteiktas līnijas un raksti veidojas itin kā netīši, kaut gan ornamenta pamatā tomēr jaušams stingrs plānojums. To rāda ceļu, ūdens tilpņu, kāpņu, dārza mēbeļu un celtņu izvietojums.
Pirmām kārtām tas attiecas uz lauku dārziem (cottage garden), taču 90. gados interese par ģeometriskajiem dārziem strauji augusi visā Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Iemesls ir ļoti vienkāršs, kaut sākumā šķiet neticams: ģeometrisko dārzu ir vieglāk kopt nekā 60. un 70. gados modē nākušos mauriņu malu apstādījumus. Sava loma šajā pavērsienā bijusi arī veco vēsturisko dārzu restaurēšanai Rietumeiropā, kas padarījusi ģeometrisko dārzu īpatnējā skaistuma burvību pieejamu visiem apbrīnotājiem. Turpinājums sekos!
