Pateicoties moderno tehnoloģiju attīstībai, tiek veicināta pasaules dārza kultūras dažādība. Tā strauji mainās un attīstās, tāpēc pasaulē aizvien retāk tiek veidoti viena tipa dārzi. Pašreiz pasaules kultūrā dārzu mākslai ir tendence attīstīties trīs galvenajos virzienos, tas ir, lielajā publiskajā telpā, mazajā publiskajā telpā un privātajā jomā.
Pasaulē visvairāk novitāšu un jaunu ideju vērojams tieši publiskajā telpā. Tie ir sabiedrībai pieejami parki un dārzi, jo biežāk tas ir arī valsts vai firmas, kurai šis dārzs vai parks pieder, prestiža jautājums. Jo bagātāka valsts, jo vairāk šādu dārzu un parku tiek veidoti un renovēti, kas prasa visai nopietnus kapitālieguldījumus. Netiek atstāti novārtā arī vecie parki, pielāgojot tos mūsdienu prasībām, piemēram, tiek veidotas zonas fiziskām aktivitātēm, piemēram, braukšanai ar skrituļslidām, tenisam u.c.
Mazā publiskā telpa – ielu stādījumi un stādījumi pie ēkām. Šie apstādījumi bieži vien vērojami garāmejot vai cauri ejot, šāda veida publiskajā telpā nemēdz ilgi uzturēties. Arī šie telpas labiekārtojuma risinājumi ir augstas kvalitātes.
Pasaulē var meklēt daudzus reprezentatīvus priekšdārzus pie administratīva rakstura vai biroju ēkām, kā arī to iekšpagalmus, kur biroju darbinieki darba starplaikā var iznākt atpūsties.
Trešā joma – privātā telpa. Tie ir ģimenes dārzi. Šie ir visai intīmi dažādu elementu bagāti veidojumi, kuros oriģinālām idejām ir daudz grūtāk iespraukties, jo ģimenes intīmajā vidē tradīcijas noturas visilgstošāk. Blakus dzīvo vecmāmiņas stādītā ābele, kura visiem traucē, bet nevienam nav vēlēšanās to nozāģēt, jo tādējādi tiks kaut kas zaudēts no ilgi uzturētajām tradīcijām, rituāliem, atmiņām. Turpinājums sekos!
