Krievija nemitīgi ir uzsākusi karus pret neatkarīgām valstīm.
Krievija ne reizi vien ir zaudējusi karus un kapitulējusi, taču savās vēstures grāmatās neraksta par Krievijas sakāvēm. Visas valsts militārās katastrofas krievu vēsturnieki pasniedz kā izcilus stratēģiskus gājienus.
Kari, kas beidzās ar Maskavas nodedzināšanu
Maskava ir sakāvju pilsēta. Protams, krievi to izdzēsa no savas vēstures. 1610. gadā Polijas-Lietuvas armija, veicot sakāvi pie Smoļenskas, bez pretestības iegāja Maskavā. Polijas karaļa Sigismunda III 15 gadus vecais dēls Vladislavs saņēma Maskavas kroni, Maskavas bojāri “pārāva kurpes” un atbalstīja Polijas karali. Divus gadus Krievijas galvaspilsēta nedalīti piederēja poļiem, litviešiem un ukraiņiem. Un vairāk nekā pusgadsimtu Polijas robeža atradās tikai 250 kilometru attālumā no Maskavas.
Bet, ja jūs jautāsiet krieviem par poļu veikto Maskavas sagrābšanu, viņi jums pateiks – nekā tāda nebija! Maksimālais, ko viņi atceras, ir fabula par Ivanu Susaņinu, kurš ļaunos poļus ieveda kaut kādos purvos. Bet ko tie poļi tur darīja? Kas viņi ir? Kur un no kurienes viņi devās? – velti jautāt!
Jo Susaņinas figūra ir propagandas darbs, kāds krievu rakstnieka Gļinkas stāsts no 1812. gada, kam vajadzēja maskēt kārtējo sāpīgo sakāvi Krievijas vēsturē. Karš ar Napoleonu un tātad arī ar nākamo Maskavas ieņemšanu, visi, kas mācījās padomju skolā, atceras, ka Maskava tika tīši sadedzināta – un tā nebija sakāve, bet tik viltīga Kutuzova uzvara!
Zaudējums Krimas karā
Jauna sakāve, ko nosauca par uzvaru, notika burtiski 40 gadus vēlāk. 1855. gadā Krievijas impērija apkaunojoši, ar briesmīgiem upuriem zaudē Krimas karu. Šo īpašo militāro operāciju, tāpat kā Napoleona gadījumā, iniciēja pats Krievijas cars. Iemesli nemainās gadsimtiem ilgi – Osmaņu impērija pārkāpj pareizticīgo tiesības. Tomēr varenās Eiropas valstis – Anglija un Francija – pievienojās karam pret agresoru Turcijas pusē. Un tehnoloģiju sasodītā priekšrocība. Eiropas artilērija šāva divreiz ātrāk, četras reizes tālāk, un tai bija desmit reizes vairāk šāviņu nekā arhaiskajiem krievu lielgabaliem.
Karš beidzās gadu vēlāk ar apkaunojošu kapitulāciju, ko sauca par Parīzes mieru 1856. gadā. Tas atņēma Krievijai tiesības uz jūras spēku Melnajā jūrā, kā arī cietokšņus un piekrastes arsenālus. Krievijas impērija publiski atteicās no savām pretenzijām uz Moldovu un Besarābiju. Krievijas imperatoram tika atņemta patronāža pār Osmaņu impērijas kristiešiem. Ko krievi par to zina – dodieties uz Sevastopoles diorāmu. Tur jūrnieks Koška varonīgi glābj krievu aizsardzību. Sakāve atkal kļuva par “krievu diženuma saspraudi”.
Zaudējums Japānas karā
Atkal paiet 40 gadi un 1905. gadā krievi ir spiesti noslēgt vēl vienu pazemojošu mieru – ar Japānu. Pirms gada Krievija gribēja anektēt Mandžūriju, iekārtojot tur “Dzelteno Krieviju”! Krievijas propaganda karu ar nelielu salu valsti aprakstīja ar sīkumiem – “Mums japoški ir sīkums – mēs tos salauzīsim ar ķieģeļiem.”
Starp citu, no šī kara ir arī iecienītākais krievu teiciens “nomētāsim ar cepurēm”. Tomēr realitāte izrādījās citāda. Japāņi cīnījās kā traki! Neuzvaramā krievu armija nekad neuzvarēja! Visbriesmīgākais liktenis bija Krievijas flotei. Taču nogrimušās eskadras Cušimas šaurumā presē tika slavētas kā varonības un pašatdeves piemērs. Kapitulāciju sauca par labas gribas žestu. Un Maskava zaudēja Mandžūriju, Portartūru un pusi Sahalīnas salas.
Padomju-Polijas karš 1919-1921
Padomju vēsturē zaudētie kari parasti tiek aizmirsti. Piemērs tam ir padomju un poļu karš 1919.–1921. Vai esat dzirdējuši par šo? Un boļševiki pēc tam devās atbrīvot Rietumeiropu no imperiālistiem. Bet viņi paklupa pie kopējās poļu un ukraiņu pretestības. Vienojušies par kopīgām darbībām, Petļura un Pilsudskis atbrīvo gandrīz visu Ukrainu no boļševikiem. Tātad panākumi nebija ilgi, UNR un Polijas savienība izjuka. Un Maskava izdarīja otro mēģinājumu un gandrīz sasniedza Varšavu, kur beidzot tika uzvarēta. Šo desmit dienu kauju 1920. gada augustā sauca par “brīnumu pie Vislas”.
Polijas republika saņēma milzīgu atpirkuma maksu no boļševistiskās Krievijas – 30 miljonus rubļu pēc 1913.gada cenām, kā arī visus Polijas pilsoņus, kurus Krievija deportēja Pirmā pasaules kara laikā! Tomēr Polija – tāpat kā tās sabiedrotie no Antantes – atteicās gan atbalstīt neatkarīgu Ukrainu, gan no mēģinājumiem beidzot sakaut Krieviju. Par ko viņa samaksāja 1939. gada septembrī.
Karš ar Somiju 1939
1939. gada novembrī sākās vēl viens ļoti īss karš – tikai 104 dienas -, bet krieviem ārkārtīgi traumējošs karš ar Somiju. Saskaņā ar Staļina sazvērestību ar Hitleru, kas pazīstama kā Molotova-Ribentropa pakts, tai bija jākļūst par PSRS sastāvdaļu.
Izgudrojot civiliedzīvotāju apšaudes, četri armijas korpusi šķērsoja Somijas robežu. Laikraksti un radiostacijas solīja sarkano parādi Helsinkos pēc divām nedēļām. Tomēr nelielā Somijas armija spēja noturēt nocietinātu Manerheimas līniju vairāk nekā divus mēnešus. Sals, nenotveramas slēpotāju vienības un daudzi somu snaiperi iznīcināja desmitiem tūkstošu sarkanos. 105 kara dienu laikā Sarkanā armija zaudēja vairāk nekā pusmiljonu karavīru. Formāli padomju vēsturnieki šo karu klasificē kā uzvarētu, jo viņiem izdevās nokost Karēliju. Bet miera līguma rezultātā somi aizstāvēja savu neatkarību. Un Hitlers tagad precīzi saprata, kāda ir Staļina vājā armija.
Visos šajos karos, tāpat kā šodien, acīmredzot Krievija neko nemācās. Jebkuras sakāves viņa nosauks par uzvarām. Un viss tās diženums ir galvenais grābeklis, kam civilizētā pasaule spītīgi uzkāpj pēdējās pustūkstošgades laikā.
Pēc kārtējās Krievijas sakāves pasaule vienojas ar Krieviju par mieru. Krieviem šīs ir tikai dažas desmitgades, lai sagatavotos jaunam karam.
