Latvijā dzīvojošais bijušais Alfa Group līdzīpašnieks Pjotrs Avens sniedzis garu interviju Baltic News Network, kurā stāstīja par pārcelšanās un Latvijas pilsonības iegūšanas iemesliem, attieksmi pret Rietumu sankcijām, kā arī nosauca nosacījumu. par Krievijas tuvināšanos Rietumiem.
Apkopojām galvenos uzņēmēja citātus.
Par Latvijas pilsonību
Par Latvijas pilsoni kļuvu 2016. gadā, ilgi pirms karadarbības. Galvenais, ka dažādu personisku apstākļu un darba apsvērumu dēļ sāku domāt par pārcelšanos uz Latviju, uz savu senču zemi. Personīgās dzīves detaļās neiedziļināšos, bet kas attiecas uz darbu, tad bizness mani interesē arvien mazāk – gribu rakstīt grāmatas <…>, nodarboties ar labdarību, veidot muzeju ar savām kolekcijām.
COVID uzliesmojuma laikā nolēmu vismaz pusi sava laika pavadīt Latvijā – dzīvoju šeit pandēmijas laikā. Un, dzīvojot valstī, ir gluži dabiski kļūt par tās pilsoni. Es gribēju justies kā vietējais, nevis ārzemnieks.
Ar ko latvietis atšķiras no krieva?
Es domāju, ka galvenā atšķirība ir starp protestantu un pareizticīgo kultūru. Latvieši ir atturīgāki, organizētāki. Un, ziniet, varbūt, ņemot vērā iepriekšējo gadsimtu vēsturi, nedaudz skumjāki. Ja man jautā par Krievijā dzīvojošajiem latviešiem un Latvijā dzīvojošajiem krieviem, tad diemžēl man pietrūkst reprezentatīvas izlases. Mēģināju, cik varēju, palīdzēt latviešu diasporai Maskavā, taču man ne ar vienu neveidojās personiskas attiecības. Šeit ir savādāk – man apkārt lielākoties ir latvieši. Īpaši laukos.
Par domu, ka Latvija ir “neizdevusies valsts”
Ja interesē mans viedoklis, tad Latvija ir diezgan veiksmīga valsts ar diezgan nodibinātu politisko sistēmu, skaidru ekonomisko modeli utt. Tomēr tas neizslēdz jutīgu zonu klātbūtni. Visredzamākās no tām ir demogrāfija un ekonomiskā izaugsme. <…>
Runājot par ekonomiku, pirms Otrā pasaules kara Lietuva un Igaunija izskatījās vājākas par Latviju. Tagad tās aug straujāk. Man tas nepatīk. Valstij ir vajadzīgas nopietnas investīcijas, lai tiktu galā ar šo situāciju, un, iespējams, kaut kādas korekcijas ekonomiskajā politikā.
Latvijā notiek diskusija par Avenam piešķirto valsts apbalvojumu. Vai jūs saprotat, kāpēc dažiem latviešiem tas ir principa jautājums?
Protams. Ordeņa piešķiršana vai atcelšana demonstrē valsts oficiālo attieksmi pret personu. Tas noteikti bija ļoti sāpīgi, kad man kādu dienu bez paskaidrojumiem atņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Lai arī to saņēmu par palīdzību bērnu slimnīcām Rīgā un Madonā, kā arī par baznīcas atjaunošanu manā senču pilsētā Jaunpiebalgā. Nesen bija desmitā gadadiena kopš šīs baznīcas atvēršanas pēc restaurācijas. Es biju tur un mani aizkustināja tas, cik daudz cilvēku nāca pie manis un pateicās man par paveikto. Varbūt tas ir svarīgāks par ordeni – to nevar atņemt. Un es domāju, ka lēmums par ordeņa atcelšanu bija tīri emocionāls, un es ceru, ka tas agri vai vēlu tiks pārskatīts.
Par “apmaksāto” atbalstu
Es noteikti nevienam Latvijā nemaksāju un nesolīju. Bijušais Latvijas prezidents Andris Bērziņš un jurists Valdis Birkavs uz Briseli nosūtīja vēstules, kas atbalsta mani. Es ceru, ka neviens neuzdrošinās viņus apvainot par to, ka viņi mani atbalsta, jo es viņiem par to samaksāju. Starp citu, tie, kas raksta internetā, ka cilvēku (šajā gadījumā mani) var atbalstīt tikai par samaksu, daudz par sevi atklāj. Tā ir viņu pārliecība un morāle.
Par “solidāru atbildību” par konfliktu Ukrainā
Nesaprotu, ko īsti nozīmē “solidārā atbildība”. Es, protams, jūtos atbildīgs par visu, kas notiek valstī, kuras pilsonis esmu, kurā dzīvoju un ilgstoši strādāju, arī valdībā.
Par bailēm no vajāšanas
Protams, esmu nobažījies, ņemot vērā manu ģimenes vēsturi. Abi mani vectēvi tika nošauti 1937. gadā. Viena vecmāmiņa 20 gadus pavadīja darba nometnēs un trimdā, citai tika piespriests nāvessods, bet ar trim maziem bērniem nedēļu pavadīja nāvinieku kamerā un pēc piecu gadu nometnes “aizbēga”. Mana latviešu vecvecmāmiņa nomira trimdā Sibīrijā, bet viņas meita, mana vectēva māsa, pavadīja tur septiņus gadus. Kā es varu nebaidīties?
<…> Taču es nemaz negaidīju, ka kļūšu par mērķi ārpus Krievijas. Bet tieši tā arī notika.
Par sankcijām
Es neminēšu, kāpēc es nokļuvu sankciju sarakstā. <…> Pirmkārt, nav skaidru kritēriju iekļaušanai sankciju sarakstā un izslēgšanai no tā. Piemēram, viens no sankciju noteikšanas iemesliem bija tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tomēr bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele un Turcijas prezidents Erdogans ar prezidentu Putinu tikās daudz biežāk nekā jebkurš Krievijas uzņēmējs. Tad kāpēc viņi nav iekļauti sankciju sarakstā?
Vēl viens kritērijs ir biznesa apjoms Krievijā, ko nosaka Krievijas budžetā iemaksātie nodokļi. Mūsu ilggadējais partneris Krievijā BP (British Petroleum) maksāja milzīgus nodokļus, daudz vairāk nekā Alfa banka. Nu ko?
Otrkārt, es vienmēr esmu ticējis tiesiskumam un īpašuma tiesību neaizskaramībai Rietumos. Taču šodien iekļaušana sankciju sarakstā faktiski nozīmē īslaicīgu mantas konfiskāciju (“iesaldēšana” ir tikai eifēmisms), kas notiek bez jebkāda tiesas procesa, sacīkstes procesa vai vienkāršām tiesībām uz aizstāvību.
Treškārt, uz kāda informācija ir balstīta iekļaušana sankciju sarakstā? Manā un manu partneru gadījumā tas ir ducis tabloīdu rakstu. Tie bija safabricēti un patiesībā pilnīgi nepatiesi. Diemžēl to cilvēku viedoklis, kuri uzstājās mūsu aizstāvībā, tika ignorēts, un apsūdzību pamatā bija nezināmu “ekspertu” viedoklis.
Par krievu pasauli
Ir zināms teiciens, ka Krievijā viss mainās 10 gados, bet nekas nemainās 200 gados. Krievu sabiedrības pamataspekti ir ļoti stabili. Amerikāņu zinātnieks Ričards Paipss, piemēram, uzskatīja, ka Krievijas valdības pamatnoteikumi un “mehānika” tika izveidoti 1870. un 1880. gados un kopš tā laika ir praktiski nemainīgi. Nemitīgā aktīvu pārdale, kas turpinās līdz pat mūsdienām, ļoti atgādina nemitīgo muižu īpašnieku maiņu Krievijas muižniecībā, kas atšķirībā no Rietumiem nekad neapstājās. <…> Krievu pasaules daudzveidība nekur nav pazudusi.
Par “ienaidnieku” Rietumiem
Ārējā ienaidnieka loma Krievijas politiskajā mentalitātē patiešām ir bijusi tradicionāli svarīga. Tomēr ne vienmēr tie bija Rietumi. Piemēram, vairākus gadus tā bija Turcija. Manuprāt, Krievijas problēma ir ne tik daudz naidā pret Rietumiem, bet gan nespējā skaidri definēt savu vietu starp Rietumiem un Austrumiem.
<…> Tas, ka integrācija ar Rietumiem nenotika Jeļcina laikā, protams, galvenokārt ir Krievijas sabiedrības vaina. Tās dualitāte, nespēja attīrīties no staļinisma un imperiālisma. Savu lomu spēlēja arī Rietumu pozīcija, kas daudzu iemeslu dēļ nebija gatava integrācijai ar Krieviju.
<…> Starp citu, es domāju, ka integrācija ar Rietumiem notiks daudz ātrāk, kad no politiskās skatuves aizies pēdējā paaudze, kas uzauga Padomju Savienībā. Mana paaudze. Tieši šajā paaudzē joprojām sakņojas mīti par “īpašo krievu ceļu” un pasaules hegemoniju. Jaunieši retāk cieš no šīm pseido spēka fantoma sāpēm. Viņi labāk saprot, ka nacionālajai rūpei jābūt nācijas labklājībai, nevis pasaules kundzībai.
