Turpmākajos gados Eiropai draud pilnvērtīga ūdens krīze. Galvenais iemesls ir gadu desmitiem ilga bezrūpīga ūdens apsaimniekošana: nolietota infrastruktūra, ūdens piesārņojums vāja lauksaimniecības regulējuma dēļ. Problēma ir tā, ka Eiropas iestādes acīmredzot nav gatavas risināt šīs problēmas, un Eiropas Komisijas izstrādātajam plānam vajadzētu samazināt zudumus tikai par 10%. Eksperti prognozē reālu katastrofu un ūdens deficītu.
Eiropas ūdens problēmas sākās pagājušajā gadsimtā — laikā no 1976. līdz 2006. gadam sausuma skartā platība un cilvēku skaits palielinājās gandrīz par 20 %. Kopš tā laika situācija ir tikai pasliktinājusies: laikā no 2000. līdz 2023. gadam sausums skāra vidēji 68 % apūdeņotās platības un 3 % kultivētās zemes ES, bet laikā no 2019. līdz 2022. gadam šie skaitļi palielinājās attiecīgi līdz 90 % un 5 %.
Eiropiešiem šīs izmaiņas kļuva īpaši pamanāmas 2022. gadā, kad reģionu skāra postošākais sausums 500 gadu laikā. Zaudējumi no ārkārtēja karstuma un lietus trūkuma tika lēsti 50 miljardu eiro apmērā. Salīdzinājumam: no 1950. līdz 2014. gadam vidēji viens sausums Eiropā izmaksāja tikai 621 miljonu eiro zaudējumus.
Situācija turpina pasliktināties: 2025. gada pavasarī Vācijas Meteoroloģiskais dienests paziņoja, ka valstī ir pieredzēts lielākais sausums kopš uzskaites sākuma, proti, kopš 1881. gada. Jūlija sākumā vairākus Eiropas reģionus atkal pārņēma ārkārtīgs karstums : Itālijā, Spānijā, Horvātijā un citās valstīs temperatūra pārsniedza +40 °C. Berlīnē tika reģistrēta +38 °C , Madridē un Varšavā – +37 °C, Romā – +36 °C. Jūnijā Spānijā tika reģistrēta vidējā mēneša temperatūras rekords
Neparastā karstuma dēļ Francijas varas iestādes ir uz laiku slēgušas gandrīz divus tūkstošus skolu un izsludinājušas sarkano brīdinājumu Parīzē, savukārt puse Itālijas reģionu ir aizlieguši jebkādus darbus brīvā dabā no plkst. 12:30 līdz 16:00. Vācu meteorologi paziņojuši, ka Vācijā atgriežas sausums. Aptuveni 34% ES iedzīvotāju jau saskaras ar ūdens trūkumu, taču eksperti saka, ka situācija tikai pasliktināsies.
Caurules kā caurduris
Viens no galvenajiem trūkuma iemesliem ir ūdensapgādes infrastruktūras pasliktināšanās, kuras dēļ milzīga daļa ūdens nenonāk līdz krānam. Spilgts piemērs ir Itālijas dienvidu reģions Bazilikata, kura administratīvajā centrā 2022. gadā nolaistās ūdensapgādes sistēmas dēļ tika zaudēti līdz pat 70% dzeramā ūdens.
Vietējās galvaspilsētas Potencas iedzīvotāji ilgi ignorēja šo problēmu, gadu desmitiem paļaujoties uz Kamastras ūdenskrātuvi. Taču neparasti spēcīgs sausums pagājušajā vasarā to uz laiku izsūknēja, pārtraucot ūdensapgādi 29 pašvaldībām, piespiežot dažas no tām izsludināt ārkārtas stāvokli no 2024. gada rudens līdz 2025. gada janvārim.
“Reģions atgriežas viduslaikos ne tikai un ne tik daudz sausuma dēļ, bet gan daudzu gadu nekompetentas ūdensapgādes tīkla pārvaldības dēļ, kas gadiem ilgi ir aizlāpījis caurumus, nevis ķēries pie sistēmiskiem risinājumiem,” krīzes kulminācijā sacīja Karmīne Vakaro no Itālijas Pensionāru savienības.
Šis nav atsevišķs gadījums. Novecojuši tīkli, nepietiekams finansējums un slikta ūdens apsaimniekošana ir problēma visā Eiropā. Nav oficiālas Eiropas mēroga metodoloģijas noplūžu mērīšanai, taču EurEau asociācija ir aprēķinājusi ūdens “sadales zudumus” ES valstīs – noplūžu apjomu, ielu laistīšanu, ugunsdzēsību un citas izmaksas.
Bulgārija ir līdere, un tās ūdens resursu zudumi pārsniedz 60 %. Tās ziemeļaustrumu pilsētā Šumenā zudumi ir sasnieguši 84 %. Īrija zaudē aptuveni 50 % (valsts komunālo pakalpojumu uzņēmums “Irish Water” norāda , ka noplūdes veido tikai 37 % no šī apjoma, un sola līdz 2030. gadam tās samazināt līdz 25 %). Rumānija ir trešajā vietā zaudējumu ziņā ar nedaudz vairāk par 40 %.
Itālijā aptuveni 60% ūdensvadu tika ieklāti pirms vairāk nekā 30 gadiem, vēl 25% – pirms vairāk nekā pusgadsimta. Patērētāju asociācija Federconsumatori atzīst, ka infrastruktūra “nopietni noveco un bojājas”. 2022. gadā valsts zaudēja vairāk nekā 42% dzeramā ūdens, pirms tas pat nonāca līdz mājām.
Lai palīdzētu cīnīties ar šo problēmu, Eiropas Komisija jūnijā sāka plānot izmaiņas savā ūdens izmantošanas pieejā. Iestādes nolēma ieguldīt līdzekļus veco cauruļu nomaiņā, digitālo tehnoloģiju ieviešanā, “zaļās” infrastruktūras attīstīšanā un cilvēku apmācībā taupīgi lietot ūdeni. Tomēr tas viss kopā līdz 2030. gadam palīdzētu samazināt ūdens zudumus tikai par 10%.
Uz pareizā ceļa
Vēl viena Eiropas ūdensapgādes sistēmas problēma ir neefektīva resursu izmantošana vēsturiskas nepieciešamības dēļ. Runa ir par valstīm, kurās gadsimtiem ilgi ūdens ir appludinājis veselas pilsētas: Beļģiju, Nīderlandi un Vāciju. Vietējās ūdensapgādes sistēmas tika izbūvētas tā, lai šis ūdens pēc iespējas ātrāk tiktu novadīts jūrā, samazinot riskus iedzīvotājiem.
1932. gadā Rietumflandrijā (Beļģijas provincē) iedzīvotāji mainīja visa Hāverbekas upes gultni, lai tā neapplūdinātu apkārtējo teritoriju un ātri aizplūstu, neiesūktos augsnē. Līdzīgi pasākumi ir atkārtoti veikti arī Vācijā un Nīderlandē.
Taču klimats ir mainījies, un tagad tā ir kļuvusi par problēmu: ūdens neiesūcas augsnē un nepapildina pazemes rezerves caur masīvi bruģētām teritorijām. Tādējādi, saskaņā ar Pasaules resursu institūta datiem, Beļģija piedzīvo “ārkārtīgi augstu” ūdens resursu slodzi un ieņem 18. vietu valstu sarakstā ar “sarkano” riska līmeni, lai gan gada nokrišņu daudzums tur ir ievērojams un sasniedz aptuveni 876,5 mm. Salīdzinājumam: Katarā, kas pieder pie tās pašas kategorijas, vidēji gadā nokrišņu ir aptuveni 71 mm, bet Jordānijā – vidēji aptuveni 118,67 mm.
Cenšoties atrisināt šo problēmu, varas iestādes jau ir sākušas atjaunot Hāverbekas upes sākotnējo gultni, lai padarītu to noturīgāku pret ilgstošiem sausuma periodiem. Pašlaik tiek noņemti arī pieci tūkstoši kvadrātmetru betona seguma, kas izklāja strauta gultni, lai ūdens atkal varētu iesūkties zemē. Projekts būs daļa no Flāmu Zilā kursa, kas ir varas iestāžu jaunā stratēģija ūdens resursu pārvaldībai reģionā, kuras mērķis ir pēc iespējas vairāk ūdens saglabāt.
Piliens pa pilienam
Papildus ūdens noplūdēm, liela problēma joprojām ir augsts ūdens piesārņojuma līmenis. Saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras (EVA) datiem lauksaimniecība ir galvenais piesārņotājs, kas veido gandrīz 29% no saldūdens patēriņa ES. Un pieprasījums tikai pieaug – klimata pārmaiņas jau tagad prasa apūdeņošanu pat tradicionāli mitros reģionos, kuros agrāk bija pietiekami daudz lietus.
Lauksaimnieki vēl vairāk piesārņo ūdeni, sajaucot to ar agroķīmiskām vielām, lai stimulētu kultūraugu augšanu. Šīs ķīmiskās vielas noplicina skābekli ūdenstilpēs un satur bīstamus nitrātus, kas, nonākot dzeramajā ūdenī, var izraisīt dažādas reakcijas, sākot no saindēšanās līdz pat paaugstinātam vēža riskam.
Lai gan ES ir “Nitrātu direktīva”, kas paredz gruntsūdeņu līmeņa samazināšanu, kopš tās publicēšanas 20. gs. deviņdesmitajos gados ir panākts neliels progress, un valstis kavējas ierobežojumu ieviešanā. Eiropas Komisija sāka direktīvas pārskatīšanu 2023. gadā, taču galīgais lēmums nav gaidāms līdz 2025. gada beigām.
Bezdarbības cena
Neskatoties uz krīzes apmēriem, varas iestādes nesteidzas veikt reālus pasākumus ilgtspējīgas ūdensapgādes nodrošināšanai. Politico ir ieguvis Eiropas Komisijas stratēģijas projektu, no kura izriet, ka nekādi konkrēti un saistoši lēmumi nav paredzēti.
Dokuments pieļauj ūdens ieguves mērķus, taču pat ja tie tiks pieņemti, tie, visticamāk, būs brīvprātīgi. Lai gan tajā ir ierosināts ieviest stimulus lauksaimniekiem, kuri ievieš ilgtspējīgas ūdens apsaimniekošanas metodes, stratēģija tik tikko pievēršas lauksaimniecības radītajam piesārņojumam. Pat cīņā pret visnoturīgākajām ķīmiskajām vielām varas iestādes ierosina relatīvi maigus pasākumus, piemēram, partnerattiecību veidošanu starp valsti un privātiem uzņēmumiem, lai tās identificētu un attīrītu.
Pirmie cietīs lauksaimnieki un lauksaimniecības nozare: palielināsies lauku apūdeņošanas un dzīvnieku barošanas izmaksas, un samazināsies augsnes ražība. Tiks ietekmēta arī enerģētika. Atomelektrostacijas un termoelektrostacijas saņems mazāk ūdens dzesēšanai, bet hidroelektrostacijas saņems mazāk ūdens elektroenerģijas ražošanai. Ēkas un infrastruktūra cietīs augsnes iegrimšanas dēļ ilgstoša sausuma laikā.
Vienlaikus saskaņā ar ES Kopīgā pētniecības centra (JRC) aplēsēm, ja siltumnīcefekta gāzu emisijas tuvākajā nākotnē netiks samazinātas un vidējās globālās temperatūras pieaugums sasniegs 3 °C, tad līdz 2050. gadam līdz pat 65 miljoniem ES un Apvienotās Karalistes iedzīvotāju gada laikā nebūs pietiekami daudz ūdens.