Čečenijas galva Kadirovs aicināja “iznīcināt” Zaremu Musajevu un viņas ģimeni. Tagad tiesa viņai piespriedusi piecarpus gadu cietumsodu par iespējamu uzbrukumu policistam. Publicējam stāstu par viņas ģimeni, ko pastāstīja Musajevas dēls Abubakars Jangulbajevs (Bijušais “Spīdzināšanas apkarošanas komitejas” jurists. Viņa brālis Ibrahims ir viens no čečenu kustības “Adat” līderiem. 2022. gada sākumā čečenu drošības spēki nolaupīja viņu māti Zaremu Musajevu)
Mana māte Zarema Musajeva ir dzimusi un ieguvusi izglītību Groznijā. PSRS sabrukuma un nestabilitātes laikā valstī. 1991. gadā viņa apprecējās ar manu tēvu, un pēc gada pasaulē nācu es. Čečenijā jau notika cīņa starp Jeļcina un Dudajeva valdībām. Krievija jau bija veikusi reidus un slepkavības mēģinājumus pret amatpersonām, kas ienesa šausmas miermīlīgajā Groznijā.
1994. gadā vispirms starp Krieviju un Čečeniju izcēlās hibrīdkarš, bet pēc tam pilna mēroga karš: oficiāli Krievija veica īpašu operāciju kārtības atjaunošanai, bet Čečenija cīnījās par savu neatkarību. Tieši 1991. gadā, 22 gadu vecumā, beidzās manas mātes bezrūpīgā bērnība un jaunība, un sākās viena no grūtākajām pieaugušo dzīvēm.
Kara laikā Čečeniju nepameta ne tēvs, ne māte, sākumā dzīvojām kopā mūsu mājas pagrabā Groznijas centrā, kur dzīvoja arī tatāri, krievi un inguši. Pirmais karš ilga ilgu laiku, Krievijas vardarbība saasinājās, un sabiedrība radikalizējās.
Pirmais karš beidzās ar Čečenijas uzvaru 1997. gadā. Bet jau 1999. gada beigās sākās otrais karš.
Mani vecāki, tāpat kā pirmajā karā, neaizbrauca, nevēloties atstāt savus vecākus vienus ar karu. Viņi pat atteicās no iespējas doties uz Eiropu vai Ameriku, kad to viņiem piedāvāja ietekmīgi draugi.
Mamma mūs dzemdēja un audzināja kara un iznīcības vidū. Viņa kopā ar tēvu nodrošināja mums drošību, pārtiku, drēbes, apavus un izglītību, kas tolaik bija ārkārtīgi grūti un svarīgi. Un pat tad, kad mūsu mājā ieradās krievu karavīri, no kuriem civiliedzīvotāji baidījās pēc daudzajām spīdzināšanām un slepkavībām, ko viņi veica, mana māte noteica robežas un aizliedza viņiem, piemēram, ienākt mājā netīros militāros apavos vai pieskarties ēdienam. Pēc viena no šiem gadījumiem man viņa sāk asociēties ar lāci, kas sargā mazuļus, nebaidoties pat no līdz zobiem bruņotiem krievu karavīriem.
Piecu gadu periods no 2010. līdz 2015. gadam mūsu ģimenei bija vienīgais normālas dzīves periods. Cilvēki kopumā bija aizņemti ar savām lietām. Joprojām bija kaujas, piemēram, uzbrukums Kadirovas ciemam 2010. gadā vai minikarš Groznijā 2014. gada 4. decembrī, kad pilsētā pirmo reizi kopš 2008. gada tika pasludināts ATO (pretterorisma operācijas) režīms. Bet mūsu ģimenē viss bija mierīgi – tēvs strādāja, bērni mācījās, mamma rūpējās par māju. Vidusskolu pabeidzu ar izcilību un mācījos Čečenijas Valsts universitātē – pateicoties mammai un tēvam.
2014. gads Čečenijā bija pagrieziena punkts Krimas aneksijas un karadarbības dēļ Donbasā. Kadirovs sāka virzīt cauri ne tikai pretterorisma, bet arī politiskus motīvus, pieprasot atbalstu. Ikviens, kurš uzstājās pret Kadirovu un viņa režīmu, tika uzskatīts par potenciāli bīstamu un tika saukts pie atbildības par cilvēktiesību aktivitātēm vai komentāriem internetā.
Izmaiņas represīvās mašīnas kursā skāra arī mūsu ģimeni.
2015. gadā es, mans brālis un tēvs tikām nolaupīti un aizvesti uz Kadirova rezidenci, kur viņš mūs piekāva par trešo neidentificētu personu humoristiskajiem komentāriem par Kadirovu ģimeni zem mana brāļa lapas ierakstiem. Jau tad māte saprata, ka šis ir kārtējais depresīvā un grūtā perioda sākums. Man bija 23 gadi, tikpat kā manai mātei, kad viņa mani dzemdēja. Un šķita, ka esmu iemests bīstamā pieaugušo pasaulē. Es redzēju, cik mani vecāki bija noguruši no cīņas, un es nolēmu, ka tagad ir mana kārta cīnīties par viņiem un mūsu ģimeni.
Dzīve atkal tika iznīcināta. Konflikta ar Kadirovu dēļ mani negribēja pieņemt darbā, daudzi atteicās sadarboties. Mājās es jutos kā spitālīgais. Pārgāju no viena vienreizēja līguma pie otra, strādājot patstāvīgi civillietās kā likumiskais pārstāvis. Bet ar to nepietika. Kādu dienu, kad es zaudēju dūšu, mamma mani mierināja ar vārdiem: “Mansur, mēs pārdzīvojām divus karus, bet kas ir Kadirovs? Vienkārši dariet visu iespējamo, bet neiespējamo paveiks Visvarenais! Šī frāze manā galvā palikusi uz visiem laikiem.
Un, kad 2017. gadā atkārtojās stāsts ar vajāšanu, viņi aizveda manu brāli un ieslodzīja viņu pirmstiesas izolatorā viltotas krimināllietas dēļ, mana māte, tēvs un es pēc mierīgas diskusijas nolēmām cīnīties. Mēs nekavējoties vērsāmies pie cilvēktiesību aktīvistiem un neatkarīgiem žurnālistiem, panācām ģimenes evakuāciju, kvalificējām brālim juristus, un es dabūju darbu kā jurists ”Komitejā pret spīdzināšanu”, lai cīnītos ne tikai par savu ģimeni, bet arī par citiem, kuri, tāpat kā mēs, tika pakļauti varas iestāžu represijām.
Ārpus Čečenijas nebija vieglāk. Ja mājās biju savējais, bet spitālīgais, tad Krievijā svešais. Sadzīviskais šovinisms sekoja visur: īrējot dzīvokli, sazinoties ar svešiniekiem un pat pērkot automašīnu. Pārdevēja, uzzinājusi manu tautību, jautāja, kur es strādāju. Es atbildēju: “Pretspīdzināšanas komitejā”, uz ko viņš precizēja: “Vai tā ir teroristu organizācija?” Un katru ceļu policista apturēšanu pavadīja prasība atvērt bagāžnieku un jautājums, vai man ir granātmetējs vai ložmetējs. Protams, tas bija rupji. Bet mamma mani mierināja un lūdza būt augstāk par to.
Pēc pusotra gada nodrošinājām mana brāļa atbrīvošanu, izvedām viņu no Čečenijas uz Ņižņijnovgorodu. 2021. gada sākumā abus brāļus aizvedu uz Eiropu, bet pats paliku, lai sagatavotu vecākus un māsas izbraukšanai.
Bet Kadirova režīms nolaupīja daudzu opozīcijas un cilvēktiesību aktīvistu radiniekus. Tajā skaitā vairāki desmiti manu radinieku – daži tika noturēti termiņā līdz mēnesim, līdz viņi no mums atteicās. Tad mani pašu aizturēja, manā dzīvoklī veica kratīšanu un aizveda uz pratināšanu.
Pratināšanas laikā viņi tieši deva mājienus, ka vedīs uz Čečeniju, kur es pazudīšu, atsaucoties uz citiem gadījumiem, kad tika spīdzināti un nogalināti disidenti. Man izdevās iemidzināt viņu modrību un pārliecināt, ka es nepretojos un pats varu ierasties Čečenijā. Un, kad viņi mani izlaida no ēkas, es tajā pašā dienā lidoju uz Gruziju un skaidri norādīju, ka netaisos atgriezties un sadarboties.
Reaģējot uz manu rīcību, pēc Kadirova pavēles viņa drošības spēki nolaupīja manu māti.
Nolaupot viņu, viņi atņēma mums sirdi.
