Bašara al Asada režīms, kas pastāvēja pilsoņu kara apstākļos kopš 2011. gada un izdzīvoja lielā mērā pateicoties Krievijas atbalstam, beidzot ir kritis. Pats diktators aizbēga uz Maskavu. Apšaubāms ir Krievijas militāro bāzu un izejvielu biznesa liktenis, kā arī to Krievijas ģenerāļu liktenis, kuri cieta neveiksmi ”speciālajā militārajā operācijā” (SMO) un kuri pēdējos divus gadus tika “izsūtīti uz Sīriju godpilnā pensijā”. Par šo ģenerāļu nākotni un kādus secinājumus Z-kopiena ir izdarījusi no Sīrijas pieredzes – rakstnieka un Z-kopienas pētnieka Ivana Filippova jaunākajā rakstā.
Brīnišķīgajā seriālā “Lēnie zirgi” (”Slow Horses”, britu spiegu komēdija) tieši šādi sauc īpašo nodaļu, kur tiek nosūtīti Lielbritānijas pretizlūkošanas dienesta MI5 nekompetentie aģenti. Tie, kas kaut kā izdarīja kaut ko nepareizi vai izrādījās pārāk stulbi, alkoholiķi un parazīti, tie, kuriem nevar uzticēt darbu, bet kurus nevar atlaist. Arī Krievijas Aizsardzības ministrijā ir šāds departaments – līdz vakardienai to sauca par “Sīriju”.
Pēdējās divas nedēļas ziņu dienaskārtībā dominēja Sīrija. Kopš brīža, kad bruņoti nemiernieki ieņēma pirmo pilsētu, Krievijas militārie Telegram kanāli sāka ziņot par notikumiem Sīrijā vairākas reizes dienā. Viņu pirmie teksti bija tieši veltīti tam, ka Krievijas ģenerāļi, kuri bija izdarījuši pārkāpumus Ukrainā, tika nosūtīti cienījamā trimdā Sīrijā, nevis atlaisti – kā tie paši “lēnie zirgi”. Taču Z-uzmanības fokuss ātri pārcēlās uz Sīrijas armiju: gļēvu un nekompetentu “sadiku” baru, kas bēg no “barmaleja”, kas ieņem vienu pilsētu pēc otras.
Un sākumā, lasot Z-kanālus, varēja novērot kaut ko līdzīgu šādam attēlam: nu jā, viņi ieņēma Alepo, bet tālāk viņi netiks, viņiem nepietiek spēka. Nu, viņi ieņēma Homsu, bet krievu lidmašīnas uzbrūk kaujinieku kolonnām. Tā dara, vai ne? Labi, Homsa tika sagūstīta, Sadiki turpina bēgt, bet Damasku viņi noteikti neieņems… Nu, tad pienāca tas pats Margaritas Simonjanas “drūmais rīts ” ar Bašara al Asada režīma krišanu un de facto pilsoņu kara beigām Sīrijā.
Galvaspilsētas ieņemšana un prezidenta Asada bēgšana šokēja Z-autorus. Viņi, tāpat kā liberālie autori, arī rakstīja par miljardiem dolāru, kas būtībā tika izmesti Asadam un viņa režīmam. Sīrijā nogalinātiem aptuveni simtiem Krievijas karavīru. Par iespējamo Krievijas flotes vienīgās bāzes Vidusjūrā zaudēšanu, nozīmīgākajiem lidlaukiem, caur kuriem tiek apgādāta Krievijas armija Āfrikā.
Bet tās ir acīmredzamas lietas. Militāro autoru interesi par Sīrijas tēmām ļoti detalizēti skaidroja kanāls “Dva Majora”: “Daudzi militāro emuāru autori, kā runā, valkā plecu siksnas. Vai sazinās ar tiem, kas valkā. Vai arī bija “viņuturnav”. Visā valstī tas pagāja kā īpaša specoperācija kaut kur otrā pasaules malā, kur mēs vienmēr uzvarējām un to rādīja TV. Un pēdējo gadu laikā daudzi, daudzi mūsu valsts karavīri ir apmeklējuši Sīriju. Kāds tur lidoja, kāds karoja uz zemes, kāds bija militārais tulks, kā, piemēram, cienījamais biedrs “Ribarj” Daži ieņēma Palmīru. Divreiz” (turpmāk tiek saglabāta autoru pareizrakstība un pieturzīmes) .
Un tāpēc Z-autori tik sāpīgi uztver Sīrijas zaudējumu. Tas nav tikai punkts kartē, nevis abstraktas “ģeopolitiskās intereses” – tas burtiski ir “Krievijas ieroču slavas simbols”. Un, tā kā Ukrainā nebija iespaidīgu uzvaru – un, no Z-autoru viedokļa, tādu nebija, ir tikai vietējie panākumi -, Krievijas militārpersonu kontrole pār Sīriju patiešām bija vissvarīgākais atbalsta punkts daudzām militārās un drošības amatpersonām. Un tagad – nav.
Un paši Z-autori varēja lieliski izskaidrot, kā tas notika. Pirmkārt, nolādētais Erdogans atkal iedūra nazi Tumšākā mugurā, viņš izrādījās nevis “brālis”, bet gan ienaidnieks. Daži Z-kanāli nopietni aicina gatavoties karam ar Turciju. Nu, vai vismaz pārliecināt Krievijas pilsoņus pārtraukt atvaļinājumu Turcijas kūrortos. Tāpat kā visus iepriekšējos gadus, protams, neviens šo aicinājumu nesadzirdēs, un Krievijas tūristi paliks pirmajā vietā Turcijas apmeklējumu skaitā. Tāpat kā Erdogans Putinam paliks cienīts partneris, kuram viņš paspiedīs roku un aicinās uz Sočiem.
Otrkārt, nepareizie sīrieši, sākot no vadītājiem un beidzot ar vienkāršiem militārpersonām. Pirmie nodarbojās ar sistemātisku valsts izlaupīšanu un meloja Maskavai par neesošiem panākumiem un pilnīgu kontroli pār valsti. Otrie, kuri būtībā pārgāja bļodiņas ēdināšanu, pie pirmajām briesmām aizbēga. Un jā, protams, viņiem maksāja maz, nebija nekāda pamata aizstāvēt režīmu, kurā viņi dzīvoja trūcīgi, bet tomēr, viņi varēja varonīgi nomirt, bet viņi nolēma dzīvot.
Īpašu Z-autoru pieminēšanu ir pelnījusi Sīrijas Aizsardzības ministrija un Krievijas vēstniecība Damaskā. Pirmā, kā raksta Krievijas kanāls MIG, turpināja izdot preses relīzes “par triecieniem pret kaujiniekiem” laikā, kad Asads aizbēga un Damasku kontrolēja bruņota opozīcija. Otrie, pēc labākajām tradīcijām, “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās”, aicināja Krievijas pilsoņus, kuri atradās Sīrijā, iegādāties biļetes un izlidot no valsts “pašiem”.
“Tas ir, ja jūs baidāties par savu dzīvību, tad – uz priekšu, iegādājieties biļetes un lidojiet ar nākamo reisu par saviem līdzekļiem. Vēstniecību nekas nesatrauc un, acīmredzot, situācija kontaktlīnijā tiek uzskatīta par normālu,” par šo tēmu raksta kanāls ”Globalistika”.
“Asada armijas sabrukums Sīrijā ir ļoti līdzīgs un pat pārspēj to, ko mēs redzējām Afganistānā Taliban ofensīvas un amerikāņu izraidīšanas laikā,” atzīmēja kanāla “Vecāks par Eddu” autors. “Voenkor Kotjonok” viņam piebalso : “Barmaleju galops uz Damasku. Viss, kas tika atvairīts, t.sk. ar krievu un konkrēti “orķestra” (tā dēvē “Vāgnera” PMK) palīdzību tas tika nodots bez cīņas dažu stundu laikā tiešā nozīmē.
Un visi šie teksti varbūt nemaz nepārsteidz. Kā gan citādi militārie autori var reaģēt uz Krievijas de facto militāro sakāvi? Vēl viena interesanta lieta. Gandrīz katrā rakstā es rakstu par to, kā Z-kopiena nekad nespēj izdarīt pareizo secinājumu no saviem tekstiem. Tas pats “nosauca visus burtus, bet nevarēja nosaukt vārdu”. Situācijā ar Asada skumjajām beigām viņi beidzot varēja izdarīt šādu secinājumu.
Pirmkārt, kanāla ”Alekss Pārkers Returns” autors atgādināja, ka “95 procenti vēlētāju balsoja par Asadu ar 78,64 procentiem. Pārsteidzoši, ka neviens nevēlas cīnīties par savu mīļoto prezidentu. Bet kanāla “Bayraktar liecinieki” autors Aleksandrs Harčenko gāja tālāk: “Palmīras un Daras padošanās nenotika, jo karavīri beidzās, viņi vienkārši neticēja savai nākotnei, un Bašara Asada portrets vairs neko nesimbolizēja. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka karavīri pameta tankus, neizšāvuši nevienu šāvienu un kājām devās uz Damasku. <…> Šie mehānismi darbojas vienlīdz efektīvi jebkurā pasaules daļā. Šīs mācības ir jāapgūst. Ne velti mēs sakām, ka muļķis mācās no savām kļūdām, bet gudrais mācās no citu”.
Lai gan visa Ukrainas kara pieredze un Z-autoru nebeidzamās žēlabas par daudzām problēmām tieši liek domāt, ka Maskavā neviens no neviena kļūdām nemācīsies, tomēr gribu piefiksēt vēsturisko brīdi. Nu, beigšu ar to pašu, ar ko es sāku šo rakstu. Lai atbildētu uz jautājumu: kas tagad notiks ar krievu “lēnajiem zirgiem”? Kanāls “Militārais informators” atbild : “Interesanti, kur tagad SMO izgāzušos ģenerāļus izsūtīs, lai komandētu parādes? Un galu galā tie, kas savus “panākumus” atsēdējuši Sīrijā, arī tagad atgriezīsies komandēt” Nu neatlaist taču viņus.
