Vairāk nekā pusotra kara gada laikā Krievijas armija Ukrainā ir pastrādājusi neskaitāmus kara noziegumus – par to savos atklātajos ziņojumos runā starptautiskās organizācijas, minot atvēsinošus faktus un skaitļus.
Kremlis, kā izriet no tā lēmumiem un rīcības, veicina šos noziegumus: vēl 2022. gadā pat profesionālus žurnālistus šokēja ziņa, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins piešķīris “gvardes” titulu vienībai, kas tiek uzskatīta par atbildīgu par zvērībām Bučā. Putins arī personīgi tikās ar ”Vāgnera” PMK algotņiem, kuri tika notiesāti par noziegumiem pret cilvēci, un pateicās par viņu rīcību Ukrainā. Starptautiskais orderis izdots paša Krievijas līdera aizturēšanai.
Tam visam, šķiet, vajadzēja padarīt Kremli par pariju rietumvalstīs, kuras kā EDSO un Eiropas Padomes dalībvalstis ir pieņēmušas daudzus dokumentus, kas aizsargā starptautiskās tiesības, demokrātiju un cilvēktiesības kā nacionālos likumus. Tomēr Rietumu politiskajā telpā joprojām ir spēki, kas ļauj Kremlim paziņot, ka demokrātisko valstu atbalsts Ukrainai ir neviennozīmīgs. Putins un viņa aprindas, pēc daudzu ekspertu secinājumiem, cer, ka populistiskie spēki Rietumvalstīs var vājināt Rietumu palīdzību Ukrainai tiktāl, ka pat karadarbības pārtraukšana neizskatīsies pēc Maskavas sakāves.
Parasti reti kad Rietumu politiķi un žurnālisti tieši attaisno Krievijas agresiju Ukrainā un aicina turpināt to, ko Kremlis dēvē par “īpašu militāru operāciju”. Bet tādi cilvēki ir, un Krievijas varasiestādes viņus vērtē atzinīgi – mēs jo īpaši runājam par franču žurnālisti Kristelu Nahanu, kura šā gada jūlijā tikšanās reizē Kremlī personīgi lūdza Vladimiru Putinu izveidot vienotu struktūru Rietumvalstu prokremlisko žurnālistu aktivitātēm.
Pēc tam Krievijas prezidents ilgi pateicās francūzietei par tā dēvēto “LTR” un “DTR” atbalstu, taču konkrētus solījumus nedeva, pāradresējot Nahanu, saviem kolēģiem no RT un Sputnik, un atzīmējot, ka “tādi cilvēki kā viņa ir reti sastopami.”
Nahana ietilpst patiešām vienā no diezgan šaurajiem rietumnieku lokiem, kuri jau 2014. gadā nolēma pilnībā atbalstīt Krievijas īstenoto Krimas aneksiju un Maskavas uzsākto karu Donbasā. Viņa strādāja arī par “neatkarīgu novērotāju” tā dēvētajās “vēlēšanas” Ukrainas austrumos, apstiprinot, ka balsošana Krievijas anektētajās teritorijās ir “brīva un godīga”.
Krievijas propagandas un Kremļa ietekmes pētnieki Rietumos tos, kas palīdz Krievijai popularizēt tās galvenos naratīvus Rietumu informatīvajā telpā, iedala divās kategorijās: pirmā, pie kuras pieder Kristela Nahana, ir tieši Krievijas kara atbalstītāji, kuri neslēpj savu saistību. ar Maskavu. Otrajā, daudz plašākajā politiķu un aktīvistu kategorijā Rietumos ietilpst tie, kas tieši neslavina Krievijas agresiju, bet visādā ziņā sēj līdzpilsoņu prātos šaubas par palīdzības nepieciešamību Ukrainas aizstāvēšanai.
Antons Šehovcovs: “Alternatīva Vācijai” ir prokrieviska partija
Tos, kuri jau ilgu laiku sadarbojas ar oficiālo Maskavu, Antons Šehovcovs ir vērojis jau daudzus gadus, Demokrātiskās integritātes centra direktors un radikālo kustību eksperts. Antons Šehovcovs stāsta, ka, piemēram, Vācijā viens no nepārprotami prokremliskajiem spēkiem ir partija ”Alternatīva Vācijai”, kas, pēc pēdējiem datiem, gūst lielāku popularitāti
”Pēc atklātas agresijas sākuma viņi pat kļuva vēl prokrieviskāki, un to var izskaidrot dažādi. Viens no faktoriem ir tas, ka Alternatīvai Vācijai Vācijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidū ir diezgan daudz atbalstītāju, un viņi nevēlas tos zaudēt, tieši otrādi, viņi vēlas piesaistīt pēc iespējas vairāk šādu cilvēku savam darbam. atbalsts.”
Turklāt, turpina eksperts, ”Alternatīva Vācijai” izveidoja, iespējams, lielāko prokrievisko kodolu partijas iekšienē, salīdzinot ar visām citām galēji labējām Eiropas partijām: “Piemēram, Austrijas Brīvības partijā prokrieviskā grupa bija, augstākais, 5–6 cilvēki, Marinas Lepēnas nacionālajā kustībā Francijā – nu, 10 cilvēki. Bet ”Alternatīvā Vācijai” ir ap 60 cilvēku, tas ir, tā ir liela grupa, kas faktiski nosaka ārpolitikas virzienu.
Antons Šehovcovs atzīmē, ka Maskava pēc atklātā iebrukuma Ukrainā zaudēja daudzus savus mērenos atbalstītājus acīmredzamu starptautisko tiesību pārkāpumu un kara noziegumu dēļ:
“Daudzi politiskie spēki, kuriem pat ar savu reputāciju ir ko zaudēt, ir attālinājušies no Kremļa. Eiropā kopumā Krievijas agresija ir ļoti nepopulāra, un pat galēji labējie politiskie spēki – arī tajos joprojām ir cilvēki, kas ievēro sabiedrības noskaņojumu – pat viņi saprata, ka tas ir par daudz, tā ir sarkanā līnija, no kuras viņiem ir jāatkāpjas. Ja iepriekš viņi uztvēra savus kontaktus ar Krieviju kā sava veida plusu savai reputācijai – viņi komunicē ar Krievijas vadību vai politiķiem, un Krievija joprojām ir nozīmīgs ģeopolitiskais spēlētājs, un tas ir forši, tad pēc 2022. gada februāra iebrukuma tas nav forši, tas jau ir toksiski ”
Antons Šehovcovs pastāsta, ka tā dēvēto “neatkarīgo novērotāju” pseidoreferendumos Krievijas anektētajās Ukrainas teritorijās un daudzu ārvalstu aktīvistu, kas atklāti atbalsta šo karu, kurators ir politiķis, kas pazīstams ar savu odiozitāti.:
“Būtībā stabilus prokremliskos cilvēkus no Rietumiem “gana” Valsts domes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Sluckis. Viņš darbojas kā viņu vadītājs dažādās darbības jomās, un viņa vārds parādās dažādos kontekstos, kas saistīti ar starptautiskajām attiecībām. Patiesībā tas ir viņa darbs. Viņš arī izmanto savu Krievijas Miera fonda valdes priekšsēdētāja amatu, lai kādu un kaut ko finansētu nevis tieši no valsts, bet caur šo slāņa struktūru.”
Pīters Pomerancevs: Es baidos no Rietumu valstu galvenā virziena nostājas maiņas
Krievijas propagandas pētnieks, Džona Hopkinsa universitātes vecākais eksperts Pīters Pomerancevs pastāsta par citiem Eiropas līderiem un politiķiem, kuri atklāti bloķē palīdzību Ukrainai un saka, ka Krievija uzvarēs neizbēgami:
“Piemēram, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans ir maksimāli pro-Putinisks. Mēs zinām viņa argumentus: viņš saka, ka, apgādājot Ukrainu ar ieročiem, mēs tikai pagarinām karu, un Krievija tik un tā uzvarēs, jo tā ir liela un spēcīga, un tāpēc ar to ir jāved sarunas. Ļoti bieži šādi uzskati tiek popularizēti ar miera saukli – sak, slēgsim mieru, kaut vai par Ukrainas pārdošanas cenu. Orbans, atkārtojot Kremļa propagandu, saka arī, ka Ukraina vairs nav īsta valsts un, ka šis ir ASV un Krievijas starpkarš. Tātad Viktors Orbāns atklāti nostājas Krievijas pusē.
Eksperts uzskata, ka Francijā “situācija ir nedaudz mainījusies, taču pastāv aizdomas, ka gadījumā, ja – bet daži cilvēki saka, kad – par valsts vadītāju kļūs Marina Lepēna, viņa arī ierosinās politiku, kuras pamatā ir miera panākšana uz Ukrainas rēķina.
Pīters Pomerancevs arī atgādina nopietnus prokrieviskus un antiukrainiskus noskaņojumus Slovākijā un to, ka Eiropas Parlamenta nākamais sastāvs vienotības ziņā Ukrainas atbalsta jautājumā varētu būt ievērojami sašķeltāks par pašreizējo: “Nākamgad mums būs jauns Eiropas Parlamenta sastāvs, kurā varētu būt daudz “jaunu “labējo”, starp kuriem ir spēki, kas nepārprotami neatbalsta Ukrainu un Rietumu centienus palīdzēt Ukrainai.”
Tomēr pat ekstrēmā populisma un margināļu politisko veidojumu ietekmes palielināšanās Pīteru Pomerancevu satrauc ne tik ļoti, cik iespējamais pie varas esošo “politisko smagsvaru” nogurums rietumvalstīs:
“Visvairāk es baidos nevis no kreisās vai labējās grupas opozīcijā pašreizējām varām, jo tā viņi uzvedās arī iepriekš. Baidos, ka attieksme pret Ukrainu mainīsies Rietumu politiskajā meinstrīmā, piemēram, Sociāldemokrātu partija Vācijā vai Demokrāti ASV. Viņi var sākt teikt kaut ko līdzīgu: “Nu, šis karš ir iestrēdzis, beigas nav redzamas, mums ir jāvienojas ar Krieviju.” Šī attieksme var kļūt dominējoša, un no tā es baidos daudz vairāk nekā no galēji kreiso vai galēji labējo pretukraiņu attieksmes.
Brets Šafers – par prokrieviskajiem un antiukrainiskiem podkāstu naratīviem ASV
Tieši Maskavai ir izdevīgi runāt par Rietumu nogurumu palīdzības sniegšanā Ukrainai un par karu kopumā, saka viens no vadošajiem ekspertiem. Amerikas Savienotajās Valstīs par autoritāro režīmu propagandas izsekošanu un atmaskošanu, Brets Šafers – Vācijas ASV Māršala fonda Demokrātijas aizsardzības alianses vecākais eksperts:
“Jo ilgāk šis konflikts turpināsies, jo grūtāk Ukrainai un tās atbalstītājiem kļūst saglabāt atbalstu Ukrainai un uzmanību šim karam. Un es, atklāti sakot, domāju, ka tieši ar to Putins rēķinās – ka Rietumi vienkārši zaudēs interesi, ka viņiem nepietiks stingrības šajā jautājumā. Tāpēc tiek popularizēts vēstījums “tas ir pārāk dārgi, un šim karam nav redzams beigas, un mums vajadzētu tērēt naudu, pievēršot vairāk uzmanības citām problēmām”.
Brets Šēfers, kurš pirms trim gadiem izstrādāja īpašu platformu Hamilton 2.0 autoritāras propagandas izsekošanai sociālajos tīklos, stāsta par nesen veikto pētījumu, ko viņš un viņa kolēģi veica podkāstu apraidēs, kas ir viens no populārākajiem mediju žanriem Amerikas Savienotajās Valstīs:
“Mēs joprojām redzam, ka daži Krievijas propagandas elementi iefiltrējas politiskajās un mediju diskusijās Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā pašā laikā, pētot podkāstus kā mūsu valstī ļoti populāru mediju žanru, praktiski nav redzēts neviens gadījums, kad podkāstu autori tieši atspoguļotu Kremļa viedokli un pilnībā atbalstītu tā karu Ukrainā. Bet mēs pamanījām, ka, piemēram, labējie politiskie podkāsti vienkārši izmanto to pašu, ko saka Maskava, bet tas jau ir daļa no viņu pašu uzskatiem: tas ir, viņi asi kritizē Baidenu par palīdzību Ukrainai, sakot, ka tas ir ļoti dārgi, bet uzmanība mūsu dienvidu robežai, gluži pretēji, netiek pievērsta. No kreiso spārnu autoriem savos podkāstos mēs dzirdam antiimperiālistisku stāstījumu: ka Amerikas Savienotās Valstis ir kara izraisītāja un šis karš pats par sevi ir NATO paplašināšanās rezultāts,
Brets Šāfers apstiprina, ka Antona Šehovcova secinājums par daudzu vēsturiski prokrievisko komentētāju atbalsta atsaukšanu Maskavā kara dēļ, ir godīgs arī Amerikai, taču Maskava joprojām cenšas gūt labumu no viņu izteikumiem:
“Varam teikt, ka daudzi komentētāji, kuri simpatizēja Putinam un bija pat dažādos veidos saistīti ar Krieviju, piemēram, uzstājoties tādos Krievijas valdību atbalstošajos medijos kā RT un Sputnik, ir pārrāvuši šīs saites. Mēs šo atslēgšanos redzam vairāk pa kreisi, jo viņiem pretkara uzskati ir ļoti svarīgi. Dažas no tām ir kļuvušas mazāk skarbas pret Rietumiem un negatīvākas pret Krieviju, taču tās joprojām visu laiku nosaka, ka ASV ir “lielākais ļaunums”. Un pat ja šie cilvēki saka, ka tas, ko Krievija dara, ir briesmīgi un nepiedodami, var redzēt, kā Krievija joprojām ik pa laikam popularizē viņu izteikumus. Maskava tagad nevēlas nevienu pilnībā pārņemt savā pusē, tā necenšas panākt, lai ievērojama daļa ASV iedzīvotāju pieņemtu lēmumu, ka mums jācīnās Krievijas pusē, nē – tā tikai cenšas samazināt atbalstu Ukrainai Rietumos, un šī ir sava veida ilga spēle, kurā tā mēģina samazināt šo atbalstu”
“Ja kāds saka: “Šis nav mūsu karš, mēs to tikai paildzinām ar savu rīcību, nav pārliecības, ka kāda no pusēm cīnās par taisnīgu lietu, mums ir citas prioritātes, kurām vajadzētu pievērst uzmanību.” mēs tērējam tik daudz naudas karam, bet paskatieties uz bezpajumtniekiem ASV,” un līdzīgi izteikumi – tas joprojām ir izdevīgi Krievijai. Tātad, pat ja cilvēks saka: “Es neatbalstu Krieviju un esmu pret šo karu”, viņš joprojām var būt sava veida noderīgs elements Krievijas propagandā,” secina Brets Šēfers.
Eksperts no Vācijas Māršala fonda ASV saka, ka Krievijas propagandas naratīvi podkāstu jomā ir diezgan brīvi daudzu iemeslu dēļ:
“Podkāstu telpa saņem daudz mazāk pētnieku uzmanības, jo to ir tik grūti izsekot un nevienam nav laika klausīties šīs stundām garās tiešraides. To ir daudz vieglāk izdarīt tradicionālajos lielākajos medijos un sociālajos tīklos – cilvēki visu laiku skatās, piemēram, Fox News, un sociālajos tīklos ar teksta ziņām ir meklēšanas un kārtošanas metodes utt. Šajā ziņā podkāsti ir tumša izpētes joma, lai gan plašsaziņas līdzekļu ziņā tie ir ļoti ietekmīgi. Bet, kad beidzot mēģinājām to izpētīt, izrādījās, ka saturs tur vispār nav moderēts, un šī mediju joma principā ir vairāk pakļauta radikālismam.
