2021. gadā dabasgāze veidoja mazāk nekā 9% no Ķīnas kopējā enerģijas patēriņa, salīdzinot ar 24% pasaules vidējo rādītāju.
Šos skaitļus sniedza Ērika Daunsa (Erica Downs), Kolumbijas Universitātes Starptautisko un sabiedrisko attiecību skolas Globālās enerģētikas politikas centra vecākā pētniece (Senior Research Scholar, Center on Global Energy Policy, School of International and Public Affairs, Columbia University) ekspertu sanāksmē Vašingtonā, Atlantijas padomē (Atlantic Council).
Tādējādi Ķīnai ir milzīgs potenciāls palielināt gāzes patēriņu: “tā vēlētos palielināt savu daļu enerģijas patēriņa kombinācijā gan gaisa piesārņojuma samazināšanai, gan klimata pārmaiņu apkarošanai. Valdība ir izvirzījusi mērķi palielināt gāzes daļu līdz 15% līdz 2030. gadam,” saka Ērika Daunsa.
Centrālāzijas valstis un Krievija sacenšas par gāzes piegādi Ķīnai. Gatavojoties karam Eiropā un paredzot sava Eiropas tirgus sašaurināšanos, Krievija 2019. gada beigās nodeva pirmo ”Sibīrijas spēka” (Sila Sibirji) gāzes vada atzaru no Austrumsibīrijas uz Ķīnas ziemeļiem.
Līdz 2025. gadam šim cauruļvadam būtu jāsasniedz projektētā jauda – 38 miljardi kubikmetru gadā. Četras dienas pēc otrā iebrukuma Ukrainā sākuma, 2022. gada 28. februārī, Gazprom paziņoja par otra atzara būvniecību. Tomēr reāli “mēs neredzam nekādu progresu šajā jautājumā,” saka Kolumbijas universitātes eksperte: “Maz ticams, ka Ķīna parakstīs galīgo līgumu par piegādēm pa šo cauruļvadu, kamēr Krievija karo. Ķīnas uzņēmumi labprāt iegādājas Krievijas fosilo kurināmo ar lielām atlaidēm, taču ļoti piesardzīgi raugās uz tādu līgumu slēgšanu, kas ilgtermiņā tuvinātu abas valstis enerģētikas sektorā. Mēs arī neredzam, ka Ķīnas uzņēmumi pērk kādu no aktīviem, ko pārdevušas starptautiskās naftas kompānijas, atstājot Krieviju.
Acīmredzot šādai Pekinas rīcībai ir divi iemesli: pirmkārt, Ķīna nevēlas atkārtot Eiropas Savienības kļūdu un kļūt atkarīga no Kremļa enerģijas ziņā. Un, otrkārt, Pekina nevēlas sevi pārāk cieši saistīt ar valsti, kas zaudē karu un kurai tiek piemērotas nopietnas sankcijas, baidoties no sekundārām sankcijām un reputācijas kaitējuma, kas neizbēgami radīs arī komerciālus zaudējumus.
Tāpēc 2022. gada 28. septembrī Ķīna uzsāka Rietumu–Austrumu cauruļvada ceturtās līnijas būvniecību, kas nodrošinās vietējo ražošanu Siņdzjanā, piegādās dabasgāzi patēriņa centriem Ķīnas austrumos, bet, iespējams, plāno apkalpot Centrālās Āzijas-Ķīnas cauruļvada atzaru, kuras būvniecība ilgu laiku tika aizkavēta. “Tas radīs jaunu stratēģisku enerģētikas kanālu sadarbībai starp Ķīnu un Vidusāzijas valstīm,” secina Ērika Daunsa.
“Tomēr īstais tirgus ir Eiropā,” sacīja Ariels Koens (Ariel Cohen), Atlantijas padomes Eirāzijas centra vecākais līdzstrādnieks (Senior Fellow, Eurasia Center, Atlantic Council). “Es reiz runāju ar kādu augstu Turkmenistānas amatpersonu,” atceras Koens, “un viņš skaidri norādīja, ka viņi baidās no Krievijas un Irānas reakcijas, taču, ja šo jautājumu izdosies atrisināt, Turkmenistānas gāzes piegādes Eiropai kļūs par realitāti.”
“Tagad padomāsim mazliet,” Ariels Koens turpina savu domu. – Ko darīt, ja Ķīna ir iesaistīta šāda cauruļvada būvniecībā un ekspluatācijā kā partneris? Tos 150-170 miljardus kubikmetru Krievijas gāzes, ko mēs izņemam no tirgus Eiropā, daļēji var aizstāt Turkmenistāna un līdz ar to arī citas valstis: Azerbaidžāna, Alžīrija, varbūt pat Nigērija, Lībija, Ēģipte, Izraēla.
Atlantic Council eksperti raugās uz Ķīnas cauruļvadu politiku vispārējā politiskā kontekstā: “Pekina un Maskava uztur spēcīgas politiskās saites, jo tām ir kopīga nepatika pret daudziem starptautiskās kārtības elementiem, ko viņu acīs personificē Vašingtona un Brisele. Taču autokrātijas asij ir pretrunīgas ekonomiskās intereses, jo dabasgāzes eksports no Vidusāzijas var liegt Gazprom piegādāt savus produktus Ķīnas tirgiem pa gāzesvadu ”Sibīrijas spēks 2”. Protams, Vidusāzijas valstīm ir jābalansē starp savām divām milzu kaimiņvalstīm,” un tās nevēlas būt atkarīgas no Ķīnas tāpat kā daudzus gadus bija atkarīgas no Kremļa, tomēr “Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir iedragājis Kremļa ietekmi Vidusāzijā, uzlabojot dabasgāzes eksporta izredzes no šī reģiona valstīm” – un ne tikai uz Ķīnu, bet arī uz Eiropu.
Putina uzsāktais karš Eiropā ir izraisījis tektoniskas pārmaiņas ekonomikā, un tās acīmredzami nav par labu Krievijai. Ariels Koens formulē: “Krievija ir nolēmusi iebilst pret status quo, bet, kad jūs to darāt, it īpaši ar militāriem līdzekļiem, jūs joprojām nezināt, kā tas beigsies: jūs varat palielināt savu ietekmi vai arī varat to zaudēt. Man ir spēcīga sajūta, ka Krievija zaudē savu militāro spēku un globālo ietekmi Ukrainas frontē. Un Ķīna to ļoti uzmanīgi vēro.
Austrumi ir delikāts jautājums, piekrīt Ariels Koens: “Vērīgie un pret spēku samēru jūtīgie Centrālāzijas valstu, Kazahstānas, Uzbekistānas, Turkmenistānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas vadītāji ir pierādījuši, ka viņu uztvere par Putinu un Krieviju strauji mainās. Un tas, ka Krievija pret dažiem no viņiem kļūst agresīvāka, īpaši pret Kazahstānu, pret kuru parādās teritoriālo pretenziju retorika, Krievijas situāciju tikai pasliktina”
