Situācija frontē ir ļoti sarežģīta. Ukrainas karavīri aiztur ienaidnieka uzbrukumus un drosmīgi notur aizsardzību Ukrainas austrumos un dienvidos. Un tas turpinās jau daudzus mēnešus. Ienaidnieks okupētajās teritorijās ir uzcēlis vairāk nekā 6 tūkstošus kilometru tranšeju, nocietinājumu un būvju.
Saskaņā ar DeepState datiem, no ukraiņu ofensīvas visvairāk aizsargātās teritorijas ir Zaporižja – 1869 km, Doņecka – 1865 km, Luhanska – 1140 km un Hersona – 886 km
Šajā rakstā par to, kā tas noticis, ka ienaidnieks tik ātri spējis uzbūvēt aizsardzības tranšejas un kas ir nepieciešams, lai iznīcinātu šīs kilometrus garās ienaidnieka inženierbūves.
Ienaidniekam izdevās nākt pie prāta
Militārais eksperts Igors Romaņenko atzīmē, ka karā ļoti liela loma un nozīme ir inženiertehniskajam aprīkojumam.
“Reiz savam vectēvam, kurš pārdzīvoja Otro pasaules karu kā karavīrs-šoferis, viņš dienēja pretgaisa raķešu divīzijā, jautāju: kas viņam karā bijis visgrūtākais? Viņš teica, ka grūtākais bija rakt tranšejas. Un tā kā viņam bija mašīna, tad bija vēl grūtāk,jo vajadzēja arī maskēties. Bet viņš bija draugos ar kājnieku karavīriem un viņi viņam palīdzēja. Tranšeja karā glābj dzīvības,” stāsta Igors Romaņenko, atvaļināts ģenerālleitnants, Ģenerālštāba priekšnieka vietnieks (2006-2010).
Pēc viņa teiktā, sešus mēnešus Zaporižjas apgabalā, proti, Berdjanskas un Melitopoles virzienos, Ukrainas karaspēks virzījās uz priekšu, taču spēja veikt tikai 14-15 kilometrus. Ienaidniekam šeit izdevās uzbūvēt kilometriem garas tranšejas un uzbūvēt inženierbūves uzbrukumu atvairīšanai.
“Mūsu cīnītājiem izdevās tikt cauri ienaidnieka pirmajai aizsardzības līnijai, taču viņiem neizdevās izlauzties cauri otrajai un visaprīkotākajai “Surovikin līnijai” . Viņi paveidza savu “mājasdarbu” – ātru aizsardzības un inženierbūvju būvniecību,” atzīmē. Igors Romaņenko.
Bruņojums – tējkarotēm
Atvaļinātais ģenerālleitnants uzsver, ka iemesls, kāpēc krievi varēja izrakt tik daudz tranšeju un izveidot lielu skaitu aizsargājošu inženierbūvju, ir, viņaprāt, Rietumu partneru vilcināšanās ar nepieciešamo ieroču nodrošināšanu – krieviem. bija laiks būvēt nocietinājumus.
“Jo ilgāk mēs gatavojāmies pretuzbrukumam, jo ātrāk krievi ierakās . Mūsu ģenerāļi pagājušajā rudenī prasīja atbilstošus ieročus, bet sabiedrotie un galvenokārt amerikāņi nesteidzās. Domāju, ka visi atceras stāstu ar Abrams tankiem. Pagāja ilgs laiks, lai tos atvestu pie mums un it kā arī atveda, jo jau bija neērti tikai solīt. Bet šie tanki nekur netiek laisti darbā, jo ar tādu ienaidnieka aviācijas aktivitāti viņi vienkārši tiks iznīcināti, un tas ir kauns. Tādi tanki var efektīvi strādāt tikai ar gaisa piesegumu. Un kad tas būs? Lai gan organizatoriski un tehniski to jau faktiski varētu izdarīt. Tātad, ja piegādās ieročus ar tējkarotēm, tad arī rezultāts būs atbilstošs,” saka Igors Romaņenko.
Visi bija iesaistīti tranšeju rakšanā
Eksperts ir pārliecināts, ka efektīvam pretuzbrukumam Ukrainai nebija pietiekami daudz modernu ieroču, kas iznīcinātu ienaidnieka ierakumus un nocietinājumus. Un nevajadzētu aizmirst, ka ienaidnieks ir bīstams, viņš ir nācis pie prāta un mācās no savām kļūdām.
“Mums bija jāapkopo savi spēki, neņemot vērā mūsdienu ieročus, un jāatliek pretuzbrukums no pavasara uz vasaru. Visu šo laiku krievi nesēdēja dīkā, cēla nocietinājumus, raka tranšejas. Viņi visi tajā iesaistījās… militārpersonas, civiliedzīvotāji, visi. Krievijai tam ir resursi. Tāpēc tā izmantoja šo laiku inženiertehniskajam aprīkojumam saviām pozīcijām. Mēs smējāmies par “pūķa zobiem” “Surovikin līniju”, un tas diemžēl viss strādāja. Un mēs nespējām sasniegt vēlamo rezultātu tikai pateicoties mūsu puišu drosmei vien,” piebilst Igors Romaņenko.
Kā iznīcināt krievu tranšejas?
Eksperts ir pārliecināts, ka ir nepieciešams iznīcināt ienaidnieka ierakumus un nocietinājumus. Un tos var iznīcināt ar spēcīgiem iznīcināšanas līdzekļiem – 155 kalibra artilērijas šāviņiem, kuru šobrīd ļoti trūkst.
“Partneri no Eiropas mums solīja sagādāt 1 miljonu šo šāviņu, bet līdz šim nav devuši tādu daudzumu. Kāpēc? Tāpēc, ka nolēma tos ražot mājās, bet visai Eiropai tam nav iespējas. Viņi tos gribēja nopirkt citur, bet nevar, jo šeit darbojās likums – “Eiropas naudas līdzekļiem jāpaliek pašiem eiropiešiem .” Pateicoties šai pieejai, mums joprojām nav solīto miljonu munīcijas. Vācieši mums nesen iedeva 20 tūkstošus šādu munīciju. Bet ar to pietiks 2-3 dienām, ja tos izmantos karadarbības laikā. Tikmēr krievi vienas dienas laikā izmanto līdz 50-80 tūkstošiem šāviņu,” stāsta Igors Romaņenko.
Jāizlaužas cauri betonam bunkuriem
Eksperts atzīmē, ka ienaidnieka tranšejas un aizsardzības struktūras jāiznīcina ar spēcīgiem ieročiem. Pēc viņa teiktā, ukraiņu militārpersonas nesen tika nodrošinātas ar ATACMS , taču tās ir tikai kasešu munīcijas, kas spēj efektīvi trāpīt ienaidnieka kājniekiem un vieglajām bruņumašīnām .
“Bet mums ir vajadzīgas ATACMS, kas caurdurtu nocietinājuma betonu, lai kaujas lādiņš sprāgtu tieši bunkurā. Tas būtu efektīvs ierocis pret ienaidnieka inženiertehniskajām būvēm, bet mums tāda vēl nav. Paldies britiem un frančiem, dabūjām raķetes, kas trāpīja ienaidniekam attālumā līdz 300 kilometriem. Bet, piemēram, vācieši mums tādas raķetes nedod, un amerikāņi mums nedod ATACMS ar jaudīgu kaujas lādiņu. Tāpat ienaidnieka ierakumus var efektīvi iznīcināt veicot gaisa triecienus un izmantojot vadāmās bumbas, kas sver 500 kilogramus, vai vēl labāk, 1-1,5 tonnas, izmantojot fugasa un kasešu bumbas. Starp citu, tā krievi rīkojas pret mums, apšaudot mūsu pozīcijas. Bet, diemžēl mums nav tādas iespējas,” saka Igors Romaņenko.
Ukrainai ir vajadzīgas pašu ražotas raķetes
Eksperts ir pārliecināts, ka ienaidnieka aizsardzības nocietinājumus var iznīcināt ar pašmāju ieročiem, taču šim nolūkam ir jāizveido konveijera ražošanas līnija.
Romaņenko stāsta, ka modernizētais ”Neptun” sevi labi pierādījis. ”Sapsan” ir arī interesantas izstrādes, piemēram, ”Grom2”, Ukrainas operatīvi taktiskā raķešu sistēma.
“Tādus ieročus vajag laist masveida ražošanā un nosūtīt uz fronti. Var iznīcināt arī ienaidnieka nocietinājumus ar smagajiem bezpilota lidaparātiem, kuriem ir jaudīgs kaujas lādiņš, jo ar tādiem viegliem bezpilota lidaparātiem, kādi šobrīd ir militārpersonām, situāciju nevar atrisināt. Nepieciešams spēcīgi trāpīt ienaidnieka ierakumos, galvenais, lai būtu ar ko,” secina Igors Romaņenko.
Kāpēc tranšeju garums nedrīkst būt biedējošs
Militārais eksperts Oļegs Ždanovs uzskata, ka ir nepieciešams sistemātiski un precīzi iznīcināt ienaidnieku, un nevajadzētu brīnīties par Krievijas ierakumu garumu.
“Var rakt 10 tūkstošus kilometru tranšeju. Bet, ja šajos ierakumos nav cīnītāju vai viņi nav pietiekami motivēti aizstāvēt šīs pozīcijas, tad tās ir tikai inženierbūves, kas aprīkotas ar lāpstām vai raktas mehāniski. Nekas vairāk. Tāpēc nevajag zaudēt samaņu no šiem šķietami lielajiem skaitļiem. Krievija izmanto izrakto tranšeju mērogus kā vienīgo veidu, kas var dot viņiem vismaz kaut kādu garantiju, ka rīt mēs nedosimies uzbrukumā un neizlauzīsimies cauri šiem ierakumiem. Tranšeju skaits un garums nav rādītājs,” stāsta militārais eksperts Oļegs Ždanovs.
Ierakumu kara cienītāji
Viņš piebilst, ka tranšeju karš ir krievu specialitāte, viņi nezina, kā cīnīties citādi.
“Krievi neprot veikt mobilo vai aktīvu aizsardzību, kā, piemēram, mūsu militārpersonas, kas jau vairākus mēnešus to demonstrē, aizturot ienaidnieka virzību un dodoties uzbrukumā. Tāpēc krievi ierokas. Tranšeju karadarbība nav pat Otrā pasaules kara līmenis, bet Pirmā pasaules kara līmenis. Tad cīnījās tranšejām pret tranšeju un viss bija atkarīgs no kaujinieku skaita ierakumos un, kurš no viņiem ieraksies dziļāk. Ierakumu karš ir krievu īpatnība, un neko citu no Krievijas armijas nevajag gaidīt,” saka Oļegs Ždanovs.
Kā tos vajadzētu iznīcināt?
Eksperts uzskata, ka ir nepieciešams iznīcināt okupantu tranšejas, izmantojot visu pieejamo uguns spēku .
“Ieteicams to darīt attālināti – artilērija, bezpilota lidaparāti, raķetes un aviācija . Tieši ar šiem līdzekļiem ir jānodara maksimāls kaitējums ienaidniekam un jātriec viņu ierakumos. Pēc tam mūsu kājniekiem būs daudz vieglāk nocietinājumus šturmēt. Nebrīnīšos, ja pēc artilērijas apšaudes tranšejās neviena nebūs. Katra armija uz to tiecas, un uzvar tā armija, kurai šādās darbībās padodas labāk,” skaidro eksperts.
Iebrucēju taktika
Oļegs Ždanovs stāsta, ka ukraiņi nevar kontrolēt to, kas notiek Krievijas okupētajās teritorijās, proti, kilometru garu tranšeju un inženierbūvju parādīšanos tur.
“Krievija okupēja daļu Ukrainas apgabalu un valdīja tur, kā gribēja. Šī armija neprot cīnīties savādāk, tā tikai prot labi rakt tranšejas. Tāpēc, pēc frontes līnijas stabilizēšanas, nekavējoties sāka aprīkot aizsardzības līniju. lai noturētu okupēto teritoriju. Tāds ir viņu princips, veicot kaujas operācijas: viņi nogāja kilometru – izraka ierakumu aizsardzībai, nogāja vēl kilometru – izraka jaunas pozīcijas aizsardzībai un tad apvienoja to aizsardzības līnijā. Tas ir viņu princips sagrābt teritorijas,” saka Oļegs Ždanovs.
Kam jārok tranšejas Ukrainas pusē?
Eksperts piebilst, ka tieši prasmēs rakt ierakumus Krievijas armija ir priekšā. Un vēl jāmotivē cīnītāji, lai viņi ķeras pie lāpstas.
“Krievijas armijā aizsardzības struktūras tagad būvē lielie ceļu un būvniecības uzņēmumi. Tas pats ”Rosavtodor” rok tranšejas, un dara to ļoti ātri un profesionāli. Bet mums nez kāpēc tā nav. Gluži pretēji, televīzijā dzirdēju sludinājumu, kas mani šokēja. Kad bērns tētim jautā: “Tēt, tu labi ierakies, vai nē?” Pozīciju inženiertehnisko aprīkojumu mēs diemžēl uzticam saviem karavīriem, un tas ir 21. gadsimts! Manuprāt, tas ir ļoti dīvaini. Paskatieties uz krieviem, mācieties no ienaidnieka ,” secina Oļegs Ždanovs.
