Bīstams spriedzes pieaugums ar Pekinu ir cena, ko vērts maksāt par plaukstošas Āzijas demokrātijas aizsardzību. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Financial Times galvenais starptautisko attiecību apskatnieks Gideons Rahmans
Vai ASV vajadzētu aizsargāt Taivānu? Tas nav abstrakts strīds.
Nedēļas nogalē Pekina veica mācības, imitējot salas bombardēšanu, kamēr tās flote ielenca Taivānu. Reaģējot uz Ķīnas militārā spiediena pastāvīgo eskalāciju uz salu, prezidents Džo Baidens četras reizes solīja, ka ASV aizstāvēs Taivānu no Ķīnas uzbrukuma.
Dažiem Amerikā šādi Baidena solījumi ir gandrīz neprātīgi. Dags Bandovs no Kato institūta domnīcas sūdzas, ka “vairums amerikāņu politiķu ir gatavi izdarīt nacionālo pašnāvību, lai aizsargātu Taivānu”. Kāpēc kara nogurušai Amerikai vajadzētu draudēt ar jaunu karu pret Ķīnu, citu kodolvalsti, lai aizsargātu salu ar 24 miljoniem cilvēku 100 jūdžu attālumā no Ķīnas krastiem?
Skepticisms par Taivānas aizsardzību dažviet Eiropā ir vēl izteiktāks. Atgriežoties no vizītes Ķīnā pagājušajā nedēļā, prezidents Emanuels Makrons norādīja, ka Francija nepakustinās ne pirkstu, lai aizsargātu salu. Pārrunājot Taivānu, viņš laikrakstam Politico sacīja, ka “lielais risks” Eiropai ir “iesaistīties citu cilvēku krīzēs”.
Patiesībā tikai daži cilvēki sagaida, ka Eiropas militārpersonas būs tieši iesaistītas konfliktā par Taivānu. Taču Eiropas politiķu, piemēram, Makrona, attieksmei ir nozīme, jo tā ietekmēs Ķīnas aprēķinus par uzbrukuma ekonomiskajām un diplomātiskajām izmaksām.
Eiropiešiem un amerikāņu vadītājiem noteikti būtu vieglāk dzīvot, ja viņiem nebūtu pamata uztraukties par Taivānas likteni. Taču realitāte ir tāda, ka Ķīnas salas piespiedu aneksija radīs dziļas globālas sekas, kas ātri būs jūtamas gan Parīzē, gan Ilinoisā.
Ir trīs galvenie argumenti par labu Taivānas aizsardzībai.
Pirmais attiecas uz politiskās brīvības nākotni pasaulē. Otrais ir globālais spēku līdzsvars. Trešais ir globālā ekonomika. Viss kopā veido pārliecinošu atbalsta Taivānas pasargāšanai no Pekinas ķetnām.
Ķīnas komunistiskā partija apgalvo, ka vienas partijas valdīšana ir ideāla sistēma valstij. Tā uzstāj, ka ASV ir jābeidz mēģināt veicināt liberāli demokrātiskas vērtības, kas Rietumos nedarbojas labi un būtu katastrofa tādai komunitārajai kultūrai kā Ķīna.
Taču Taivāna, plaukstoša brīva sabiedrība, ir dzīvs pierādījums tam, ka ķīniešu kultūra ir pilnībā savienojama ar demokrātiju. Tās pastāvēšana atbalsta alternatīvu redzējumu par to, kā pati Ķīna kādu dienu varētu tikt pārvaldīta.
Pekina Honkongā jau ir apspiedusi vēlmi pēc demokrātijas. Ja Sji Dzjiņpinam ļautu darīt to pašu Taivānā, autokrātija iesakņotos visā ķīniešu valodā runājošajā pasaulē. Tā kā Ķīna ir 21. gadsimta topošā lielvalsts, tam būs nopietnas politiskas sekas visai pasaulei.
Doma, ka kontinentālā Ķīna kādu dienu iegūs politisko brīvību, joprojām ir tāla perspektīva. Taču Indo-Klusā okeāna reģionā kopumā ir vairākas plaukstošas demokrātijas, tostarp Japāna, Dienvidkoreja un Austrālija. Tās visas vienā vai otrā pakāpē ir atkarīgas no ASV sniegtajām drošības garantijām. Ja Ķīna sagraus Taivānas autonomiju vai nu ar iebrukumu, vai ar spēku, ASV varai reģionā tiks dots milzīgs trieciens.
Saskaroties ar jaunas hegemoniskas varas izredzēm Indo-Klusā okeāna reģionā, reģiona valstis dos priekšroku Pekinai, mainot savu ārpolitiku un iekšpolitiku. Vēlme neapvainot karsto jauno hegemonu ātri ierobežotu Ķīnas kaimiņvalstu vārda un rīcības brīvību.
Ķīnas dominēšanas ietekme Indo-Klusā okeāna reģionā būs arī globāla, jo šajā reģionā atrodas aptuveni divas trešdaļas no pasaules iedzīvotājiem un iekšzemes kopprodukta. Un, ja Ķīna dominētu šajā reģionā, tā būtu ceļā uz ASV kā pasaules spēcīgākās lielvaras pārvietošanu.
Ir absurdi domāt, ka Eiropa necietīs no šīs varas maiņas pasaulē. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk Eiropa ir atkarīga no Amerikas vēlmes stāties pretī Krievijai, Ķīnas nomācošajai sabiedrotajai.
Daži var iebilst, ka tādi abstrakti jēdzieni kā “hegemonija” parastiem cilvēkiem maz nozīmē. Taču Ķīnas kontrole pār Taivānu ātri vien būtiski ietekmēs dzīves līmeni visā pasaulē.
Taivānā tiek ražoti vairāk nekā 60% pasaules pusvadītāju un aptuveni 90% vissarežģītāko pusvadītāju. Sīkrīki, kas ļauj darboties mūsdienu dzīvē, no tālruņiem līdz automašīnām un rūpnieciskām iekārtām, darbojas ar Taivānas mikroshēmām.
Bet rūpnīcas, kas tos ražo, var tikt iznīcinātas iebrukuma rezultātā. Un, ja Taivānas mikroshēmu rūpnīcas izdzīvos, bet nonāks Ķīnas kontrolē, ekonomiskā ietekme būs milzīga. Pasaulē vismodernāko pusvadītāju kontrole ļaus Pekinai nosmacēt globālo ekonomiku.
Kā jau ASV ir noskaidrojušas, Taivānas pusvadītāju nozares replicēšana ir daudz grūtāka, nekā izklausās. Visi šie apsvērumi – ekonomiskie, stratēģiskie, politiskie – liek ASV un tās sabiedrotajiem aizstāvēt Taivānu. Neviens pie pilna prāta nevēlas karu starp Ameriku un Ķīnu. Bet tagad, tāpat kā agrāk, dažreiz ir jāgatavojas karam – lai saglabātu mieru.
