Nesen Atlantijas padomes un Vašingtonas domnīcas aizgādībā 42 Amerikas nacionālās drošības eksperti parakstīja viņu sagatavoto Memorandu prezidentam (Memo to the President, Atlantic Council), kurā izklāstīti vairāki pasākumi, ko NATO var īstenot, lai palīdzētu Ukrainai. uzvarēt pašreizējo karu pret Krieviju, garantēt ilgtermiņa stabilitāti un stiprināt Eiropu pret turpmāku Kremļa agresiju, kas tieši apdraud ASV un to sabiedroto intereses.
NATO samitā, kas nākamgad notiks ASV galvaspilsētā Vašingtonā, alianse atzīmēs 75. gadadienu. Laikā, kad pasaule saskaras ar pieaugošo tuvināšanos starp pasaules lielākajām autoritārajām lielvarām, Krieviju un Ķīnu, šis samits dos iespēju Savienotajām Valstīm un to NATO sabiedrotajiem stāties pretī šim izaicinājumam, veicot pasākumus Putina sakaušanai Ukrainā un atverot tai ceļu uz NATO, pārtraucot revanšistisko spēku agresīvo politiku.
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir pamudinājis ASV un to NATO sabiedrotos izlēmīgi rīkoties, lai atbalstītu Ukrainu, aizstāvoties pret Kremļa ekspansijas mērķiem. NATO samitā Viļņā 2023.gada jūlijā sabiedrotie spēra pirmos soļus ceļā uz Ukrainas dalību NATO, solot uzaicināt to aliansē, “kad sabiedrotie vienosies un būs izpildīti nosacījumi”.
Memoranda galvenie mērķi
Džons Herbsts, Atlantijas padomes Eirāzijas centra direktors un bijušais ASV vēstnieks Ukrainā uzsvēra, ka iesniegtais memorands ir Atlantijas padomes rīkoto “daudzu stundu debašu rezultāts”, kuru laikā ASV ārpolitikas un aizsardzības eksperti, zinātnieki un šo nozaru veterāni ir viennozīmīgi secinājuši, ka Amerika un Rietumi “saskaras ar eksistenciālu izaicinājumu un nopietniem drošības draudiem” no Putina Krievijas puses, jo Kremļa karš Ukrainā “ir daļa no daudz plašākiem centieniem ne tikai atjaunot tās kontroli pār postpadomju teritoriju, bet arī tās ietekmi uz Eiropu.
Debra Kāgana, Atlantijas padomes Eirāzijas centra vecākā padomniece, atzīmēja, ka memoranda parakstītāji ir nobažījušies par to, ka “no paša šī kara sākuma līdz pat šai dienai ASV un Rietumi ir vilcinājušies ar ieroču piegādi Ukrainai, tai vajadzīga īsta uzvara, nevis jau atgūtās telpas noturēšana.
Eksperte atgādināja, ka šī “neizlēmība lielā mērā ir saistīta ar pastāvošajām bailēm no konflikta eskalācijas”.
“Kā mēs zinām no daudzu karu vēstures, ja jūs kontrolējat gaisu un pretgaisa aizsardzību, kā arī kontrolējat jūras ceļus, jūs uzvarēsit,” atgādināja kāda bijusī augsta ranga ASV Valsts departamenta amatpersona. “Tas nozīmē, ka pastāv visu veidu ieroču kombinācija un to mijiedarbība. Piemēram, mēs nenodrošinām precīzus tāla darbības rādiusa ieročus, baidoties, ka viņi tos izmantos, lai dotu triecienu Krievijai. Taču brīdinājumus par šo sistēmu lietošanu ukraiņi nekad nav pārkāpuši. Mēs iedevām Irākai F-16, mēs iedevām visus šos ieročus, un ko tad? Vai mēs ticam, ka Irāka ievēros iesaistīšanās noteikumus vairāk nekā Ukraina?
“Dodiet ukraiņiem lidmašīnas, dodiet viņiem jaunāko pretgaisa aizsardzību. Dodiet viņiem nepieciešamo, lai attīrītu 40% no mīnētās teritorijas,” mudināja Kagans.
Aleksandrs Veršbovs, bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks, Atlantijas padomes zinātniskais līdzstrādnieks, paziņoja, ka “viens no memoranda mērķiem ir paātrināt soļus uz Ukrainas uzņemšanu NATO, kas pabeigs Eiropas integrāciju, kuru nopietni izjauca Putina pilna mēroga iebrukums.
“Viļņas samits vienkāršoja Ukrainas pievienošanās procesu, piemēram, atceļot prasību pēc dalības rīcības plāna. Bet, mūsuprāt, šī bija garām palaistā iespēja un laiks…”, atzīmēja Veršbovs.
Bijušais ASV vēstnieks Krievijā ieteica pieņemt, ka “Ukrainas iestāšanās aliansē būs pirmā reize, kad alianse mēģinās iesaistīt valsti, kas aktīvi cīnās ar naidīgu kaimiņu”.
Dažas no sabiedrotajām valstīm ierosināja paziņot, ka Ukrainas pievienošanās būs iespējama, kad karš beigsies. Tas dod Krievijai stimulu vilcināt karu uz daudziem gadiem un būtu līdzvērtīga pastāvīga veto tiesības Maskavai attiecībā uz lēmumiem par Ukrainu un NATO.
Jaunajā memorandā ASV nacionālās drošības eksperti piedāvā mainīt šo scenāriju, aicinot Ukrainu pievienoties aliansei gaidāmajā NATO samitā, turpmāk kolektīvās aizsardzības 5. pantu piemērojot tikai pilnībā Ukrainas kontrolē esošai teritorijai un turpinot nodrošināt visus tai nepieciešamos ieročus okupēto teritoriju atbrīvošanai, vedot to uz uzvaru.
Aleksandrs Veršbovs atzina, ka memorandā ietvertie priekšlikumi ir vērienīgi un ssarežģīti.
“Tomēr mēs piedāvājam nedaudz mainīt secību, kā diezgan labi sagatavoti kandidāti nokļūst aliansē,” viņš atzīmēja. “Pavisam nesen mēs to redzējām Somijas un Zviedrijas piemērā. Viņi saņēma uzaicinājumu pievienoties aliansei, kas pēc tam bija pamats sākt vairākas nedēļas ilgas sarunas par dažādiem pienākumiem, kas viņiem būtu jāpilda kā NATO dalībvalstīm. Es uzskatu, ka mēs jau esam panākuši līdzsvaru starp demonstrāciju Kremlim, ka mēs neļausim tam izmantot de facto veto alianses paplašināšanai, un to, cik bīstami mainās apstākļi un riski. Ar citu valstu pārstāvjiem to vēl neesam pārrunājuši, taču tagad, kad Memorands ir publicēts, ceram, ka tam sekos komentāri un ieteikumi.»
Vai atbalsts Ukrainai un tās virzība NATO draud ar eskalāciju?
Džons Herbsts tā nedomā; viņaprāt, “tālas darbības rādiusa ieroču un aviācijas nodrošināšana kopā ar progresīvām pretgaisa aizsardzības sistēmām ļaus Ukrainai izveidot kontroli pār Krimas pussalu, faktiski nenosūtot uz turieni karaspēku”. Tajā pašā laikā “Ukrainas uzaicināšana uz NATO, Putinam, ukraiņiem un visiem kļūs skaidrs, ka patiesībā tas ir vienīgais ceļš uz stabilu Eiropu pārskatāmā nākotnē”.
“Tātad mūsu stratēģija ir divējāda. Ukrainas stiprināšana, lai mēs varētu uzvarēt kaujas laukā, un augsnes sagatavošana tās uzņemšanai NATO,” secināja bijušais vēstnieks.
Debra Kagana piebilda, ka “ja Ukraina būtu jāpikds MAP plāns, kas sastāv no aptuveni 300 punktiem, tad tā to jau būtu pārsniegusi”.
“Šī kara pieredze ir devusi ukraiņiem priekšrocības salīdzinājumā ar daudzām NATO dalībvalstīm,” uzsvēra Kagana, “un vēl viena lieta: ja Ukraina rīt pievienosies NATO, tās bruņotie spēki skaitliski jau pārsniegs daudzus alianses nacionālos bruņotos spēkus.”
Turklāt eksperte norādīja, ka Krievija jau ir “spērusi soļus eskalācijas virzienā”, uz ko NATO nevar neatbildēt.
“Krievija ir neapdomīgi izvietojusi simtiem jūras mīnu Melnajā jūrā. Mūsu rumāņu draugi jau ir redzējuši vairākas kuģu avārijas, kas Konstancas ostā nokļuvušas šajās mīnās. Mēs runājam par tranzīta maršrutu kontroli Melnajā jūrā. Krievija, atteikusies no graudu līguma, apdraud NATO valstis un to komerckuģus, kas brauks cauri Melnajai jūrai. Ir pagājis ilgs laiks, kopš mēs runājam ne tikai par Ukrainu,” viņa sacīja.
Kādas rezerves Krievijai paliek, lai turpinātu karu?
Pēc Debras Kaganas teiktā, Krievijas arsenāls “lielā mērā ir atkarīgs no Irānas”. Mēs runājam par “raķešu un dronu sastāvdaļām”. Eksperte arī sacīja, ka ir “pierādījumi, ka dažas ieroču sistēmas ir sākušas nākt no Ziemeļkorejas”.
“Tomēr tā ir zīme, ka mūsu sankcijas un mūsu politika joprojām ir spēkā,” norādīja Kagana, stingri iesakot “stingrākus pasākumus pret uzņēmumiem, kas izmanto trešās valstis, lai nelegāli piegādātu Krievijai datoru mikroshēmas un citas sastāvdaļas.”
Atvaļinātais ģenerālis, bijušais sabiedroto spēku virspavēlnieks Eiropā, Veslijs Klārks uzskata, ka “tieši tagad, kad Irāna un Ziemeļkoreja ir pievienojušās, lai palīdzētu Kremlim šajā karā, ASV un Rietumiem steidzami jāpalielina militārais atbalsts Ukrainai,” paplašinoties konfrontācijas ģeopolitiskajam mērogam.
“Mūsu darba kārtībā ir arī Izraēla. “Un viss ir savstarpēji saistīts,” skaidroja bijušais augsta ranga militārais vadītājs, “tas, kas tagad notiek Tuvajos Austrumos, acīmredzami ir izdevīgs arī Vladimiram Putinam. Ukraina ir pazudusi no ziņām. Tikmēr otrā pasaules malā Ķīna skatās. Un viņi sev uzdod jautājumu, cik spēcīga ir Amerika? Irāna skatās, kā Izraēla ir iegrimusi Gazas joslā. Raugoties uz ASV efektivitāti, Teherāna uzdod jautājumu: vai tai jāgaida kodolieroču izstrāde, lai ar tiem apbruņotu Hezbollah un iznīcinātu Izraēlu?
Klārks vilka paralēli starp Ukrainu un Izraēlu, uzsverot tās acīmredzamību:
“Ukrainai Krima ir tas pats, kas Izraēlai Golānas augstienes. Bez Krimas Ukraina zaudē savu efektivitāti. Ukraiņi zaudē derīgos izrakteņus, eksportu, kontroli pār jūrām un piekrasti. Viņiem tagad steidzami nepieciešami tāla darbības rādiusa ieroči un lidmašīnas…
“Ja jūs ticat uz noteikumiem balstītai starptautiskajai kārtībai, par ko Ukraina cīnās, tad tagad nav iemesla, kāpēc ASV spēki nevarētu palīdzēt Ukrainai tās leģitīmā teritoriālās integritātes aizsardzībā. Tādējādi ASV un Rietumi ir nonākuši īstā pagrieziena punktā globālajā politikā…
“Kāpēc mēs vilcināmies un šaubāmies? Jo mēs domājam, ka mēs joprojām varam izmantot diplomātiju, lai atrisinātu šo konfliktu, bet Putins nav uzticams partneris diplomātijā. Un jā, mēs saskaramies ar ļoti sarežģītu situāciju, kad mums atkal vēsturē būs jāatgriežas pie tā, ka mūsu stratēģiskie kodolieroču atturēšanas spēki ir mūsu vairogs. Mums tas ir jāsaprot. Un mums nav daudz laika,” sacīja ģenerālis Klārks.
