Stresa pilna dzīve var atstāt zīmi ģenētiskajā kodā, kas tiek nodots nākamajām paaudzēm. Jauns pētījums liecina, ka mātes piedzīvotās traumas saglabājas pat pēc tūlītējiem draudiem. Tas publicēts žurnālā Scientific Reports.
Starptautiska zinātnieku komanda ir atklājusi mehānismus, kas ir pamatā traumu pārnešanai no paaudzes paaudzē. Viņu darbs izskaidro, kāpēc cilvēki ar sarežģītu ģimenes vēsturi ir vairāk pakļauti trauksmei un depresijai, pat ja viņi paši nav piedzīvojuši nevēlamus notikumus.
Pētnieki pētīja 48 Sīrijas ģimeņu DNS trīs paaudzēs. Šo ģimeņu vecmāmiņas vai mātes bija spiestas bēgt no 1982. gada aplenkuma un slaktiņa Hamā vai 2011. gada bruņotā konflikta. Mūsdienās šīs ģimenes dzīvo Jordānijā.
131 cilvēka DNS paraugu analīze atklāja izmaiņas 14 genoma reģionos, kas saistīti ar vardarbību. Mazbērni, kuri tieši nav piedzīvojuši vardarbību, saglabāja astoņas no šīm izmaiņām. Pētījumā tika atklāti arī pierādījumi par paātrinātu epiģenētisko novecošanos, kas palielina ar vecumu saistītu slimību risku. Turklāt Sīrijas pilsoņu kara upuriem un viņu pēcnācējiem tika konstatētas izmaiņas vēl 21 genoma reģionā.
Jāatzīmē, ka DNS izmaiņas tiešajos vardarbības upuros un viņu pēcnācējos bija identiskas. Tas liek domāt, ka stress maina ķīmiskos signālus, kas kontrolē gēnu aktivitāti. Iepriekš līdzīgi procesi tika novēroti dzīvniekiem, bet tagad zinātnieki apstiprinājuši to klātbūtni cilvēkiem.
Eksperti saka, ka viņu atklājumi attiecas uz daudziem vardarbības veidiem, tostarp vardarbību ģimenē, seksuālu vardarbību un vardarbību, kas saistīta ar ieročiem. Pētījumā uzsvērts, ka traumu sekas neaprobežojas tikai ar vienu paaudzi, bet atstāj pēdas nākamo pēcnācēju DNS.
