Pēc Krievijā notikušās trīs dienu balsošanas Rietumu analītiķi sprieda par to, kā varētu mainīties Vladimira Putina, kurš tagad varētu valdīt valsti vēl vismaz sešus gadus, politika. Eksperti Vašingtonā norāda, ka no Kremļa nekāda režīma mīkstināšana nav gaidāma.
Džordžtaunas universitātes Krievu un Eirāzijas studiju centra vecākā padomniece Andžela Stenta atgādina, ka nevienu Kremļa publicēto rezultātu nevar uzskatīt par ticamu:
“Oficiālais viņa atbalsta rādītājs ir gandrīz 88%, tas ir, vairāk par 10% nekā rezultāts, ko viņš saņēma saskaņā ar oficiālajiem datiem 2018. Taču mēs zinām, ka vēlēšanās nebija neatkarīgu novērotāju un organizācija “Golos”, kas iepriekš veica neatkarīgu vēlēšanu uzraudzību, ne tikai tika pasludināta par “ārvalstu aģentu”, bet faktiski nevar pastāvēt un darboties. ”
Gregorijs Feifers, Vašingtonas Mūsdienu pasaules lietu institūta direktors, skaidro, kāpēc Vladimiram Putinam bija vajadzīgas vēlēšanas ar pilnīgi paredzamu rezultātu:
“Ir trīs galvenie iemesli, kāpēc Putins rīkoja šīs vēlēšanas. Pirmkārt, vēlēšanas ir nepieciešams “leģitimācijas šovs”. Tā sauktās “vēlēšanas” notika pat Padomju Savienības tumšākajās dienās. Tā ir daļa no globālās politiskās valodas: ja vien jūs neesat pilnīgi absolūtā monarhija, jums ir jāparāda, ka jums ir vismaz kaut kāds tautas mandāts.
Otrkārt, Putinam, tāpat kā citiem diktatoriem, ir ļoti svarīgi parādīt sevi kā vienīgo līderi, kas spēj pārvaldīt Krieviju. Šeit viņš atrodas uz pjedestāla, vienīgais iespējamais; visi viņa īstie pretinieki tika vai nu izsūtīti, ieslodzīti vai nogalināti. Un viņš joprojām diezgan prasmīgi apelē pie krievu nacionālisma.
Un visbeidzot, trešā ir svarīga varas projekcija gan Krievijas iekšienē, gan ārpus tās robežām. Tas ir, šķiet, ka viņš saka: “Paskatieties uz daudziem tūkstošiem cilvēku, kas piedalījās šajā pasākumā, sākot no vēlēšanu amatpersonām un beidzot ar katru krievu, kurš bija spiests nākt un balsot par mani.” Un visi zina, ka tas ir farss, tas nav noslēpums, bet šī izrāde saista cilvēkus ar režīmu, padara viņus līdzvainīgus Putina politikā. Un, projicējot varu ārpus Krievijas, Putinam jāparāda, ka viņš neatkāpjas no saviem mērķiem Ukrainā un ka viņam ir tautas mandāts turpināt šo karu.
Ko mēs varam sagaidīt no Vladimira Putina pēc oficiālā triumfa, kurā viņš pat dalījās ar saviem “konkurentiem”, kad viņš parādījās uz skatuves pie Kremļa? Gregorijs Faifers ir pārliecināts, ka Putins vienkārši darīs vēl intensīvāk to, ko darīja pirms balsojuma:
“Pēc daudzām vēlēšanām Putins ir pastiprinājis represijas un pastiprinājis konfrontāciju ar Rietumiem, un tagad viņš dod visus signālus, ka tas turpināsies. Tas, manuprāt, ir neizbēgami, jo tāda ir Putina režīma iekšējā loģika. Tāpēc es domāju, ka mēs varam sagaidīt kaut ko līdzīgu tam, ko viņš ir darījis iepriekš, tikai ekstrēmāku. Tas nozīmē, iespējams, divkāršot viņa centienus agresijā pret Ukrainu, palielināt represijas mājās un stiprināt savu stingro līniju pret Rietumiem. Turklāt Putins arī saprot, ka visā pasaulē tuvojas svarīgs vēlēšanu gads. Varbūt vēlēšanas, uz kurām visi skatās vairāk nekā uz citām, ir novembrī paredzētas ASV vēlēšanas. Un Putins droši vien jau jūt, ka palīdzēja Donaldam Trampam tikt ievēlētam 2016. gadā, tāpēc viņa taktika tagad ir mēģināt darīt to pašu šoreiz.
Savukārt Andžela Stenta uzskata, ka pēc diviem acīmredzamiem pierādījumiem, ka ne visi piekrīt Putina politikai, represijas Krievijā tikai pastiprināsies:
“Visā Krievijā bija cilvēki, kas ieradās vēlēšanu iecirkņos, protestējot. Tas, kā arī reakcija uz Navaļnija nāvi, kad tūkstošiem cilvēku ieradās nolikt ziedus ne tikai Maskavā, bet arī citās vietās, parādīs Kremlim, ka joprojām ir kara pretinieki un cilvēki, kas valstī ir opozīcijā Putina varai. Bet es domāju, ka Putins no balsošanas paņems to, ka viņš ir leģitimēts kā kara laika līderis un ka lielākā daļa krievu viņu atbalsta, jo es pieņemu, ka viņš tic oficiālajiem datiem.
Un es domāju, ka valsts iekšienē var būt vēl stingrākas represijas – es domāju, tagad, kad viņš ir tikko ievēlēts uz vēl sešiem gadiem, viņš mēģinās apspiest visu to opozīciju, kas pastāv Krievijā. Viņš jau ir smagi strādājis, lai to sasniegtu. Mēs zinām, ka Navaļnijs nomira. Ir arī citi labi zināmi politieslodzītie, piemēram, Vladimirs Kara-Murza, Iļja Jašins un citi cilvēki, kuri jau izcieš ilgu cietumsodu.
Tikmēr Rietumi kritizē apstākļus, kādos notika balsojums Krievijā, taču atturas noraidīt Vladimiru Putinu kā leģitīmu līderi, lai gan vairākas starptautiskas organizācijas, kā arī Krievijas opozīcija to aicinājušas. Andžela Stenta uzskata, ka tas notiek kā parasti:
“Vairākas Rietumu valdības, tostarp ASV valdība, jau kritizēja šīs “vēlēšanas” un teica, ka tās nebija īstas vēlēšanas, jo nebija īstas konkurences. Bet es domāju, ka ar Vladimiru Putinu kā Krievijas prezidentu viņi tik un tā būs darīšanas tiktāl, cik viņiem tādas būs, jo citas izvēles nav. Es domāju, ka jūs zināt, ka Rietumvalstīm ir darīšana ar daudzām valstīm, kuras vada autoritāri līderi un kurās vispār nav brīvu un godīgu vēlēšanu. Tāpēc es nedomāju, ka viņi lietos vārdu “likumība”.
Gregorijs Faifers, gluži pretēji, ir pārliecināts, ka Rietumi pilnīgi veltīgi atturas no Putina neatzīšanas par likumīgu Krievijas valdnieku:
“Nu, protams, viņiem tas būtu jādara. Diemžēl, manuprāt, lielākā daļa Rietumu līderu tā dēvētās vēlēšanas neraksturo kā neleģitīmas, jo viņi pilnībā neizprot ar Krieviju saistīto risku. Es domāju, ka Rietumu līderi joprojām dzīvo vecajā pasaulē, kur pat slikti vadītāji īsti neiejaucās citu valstu politikā. Un tāpēc viņi nevēlas tikt apsūdzēti par iejaukšanos Krievijas iekšpolitikā. Viņi īsti nesaprot, cik efektīvi pati Krievija iejaucas viņu iekšpolitikā. Tādējādi viņi palaiž garām iespēju nosodīt Putinu kā neleģitīmu līderi un paplašināt savu bāzi, lai cīnītos pret viņa draudiem demokrātijai un atvērtām sabiedrībām visā pasaulē.
