Ukrainu sagaida sarežģīta situācija – nevis katastrofa, tas arī ir jāsaprot. Armagedons nenotiks, kā tagad daudzi sāk teikt. Bet no maija vidus būs problēmas. Par to brīdina Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GUR) vadītājs Kirilo Budanovs. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Ukrainas militārais eksperts Oļegs Ždanovs.
Krievijaa lieliski saprot, ka tās iespēju logs var pēkšņi aizvērties, un, protams, Vladimirs Putins iet uz visu banku. Pat kontingents no Karabahas tika izvests pirms termiņa, un 100 bruņutransportieri, kas seko divos ešelonos, jau ir norīkoti brigādēs Bahmutas virzienā. Šie 2000 desantnieku, kuri tēloja miera uzturētājus Karabahā, tagad tiks iemesti kaujā karstākajā vietā. Viņi savāc visu, ko var savākt, un Ukrainai tas būs grūti.
Kāpēc Budanovs runā par maija mēnesi? Neviens nebija gaidījis, ka Baidens tik ātri atrisinās visas problēmas un uzreiz parakstīs dokumentu. Jaunais dokuments nosacījumu ziņā ir labāks par veco. Putins varbūt mēģināja ielikt spieķi riteņos, bet visticamāk tas bija demokrātu priekšnesums, paša Baidena uzstāšanās, viņa scenārijs mūsu kara vešanai. Viņi regulē situāciju ar piegādēm.
Kremlis saprata, ka pēc 3-4 nedēļām “dzelži” būs Ukrainas bruņotajos spēkos, tiks atcelti artilērijas limiti, dos raķetes un nedod Dievs, ieradīsies aviācija, un tagad jau Kremlis domā kā stāties stratēģiskajā aizsardzībā, kā noturēt teritorijas.
Divas nedēļas, kas atlikušas līdz Vladimira Putina inaugurācijai, ir laiks pārgrupēt spēkus. Tagad Kremlim steidzami jānosaka galvenā uzbrukuma virziens un jāievelk tur pēc iespējas vairāk karaspēka, cenšoties pēc iespējas vairāk iekļūt Ukrainas aizsardzībā. Kopumā no maija vidus līdz jūnijam, kamēr Ukraina pilnībā aprīkos savas vienības ar jauniem ieročiem, būs ārkārtīgi sarežģīti.
Sniegšu jums piemēru ļoti interesantai telefonsarunas pārtveršanai starp krievu karavīru un viņa ģimeni. Viņš stāsta, ka daži no viņiem ieradušies Avdijivkas virzienā, pie Časivjaras un arī Bahmutas virzienā. Komandieris instruē cīnītājus un saka, ka galvenais uzdevums ir iet uz priekšu: viņi jūs nogalinās, citi nāks, bet jūsu uzdevums ir iet uz priekšu. Iekaroto viņi neatdos!
Ukrainai iedeva ieročus, bet ir ASV prezidenta nacionālās drošības padomnieka Džeika Salivana izteikumi, ka palīdzības aizkavēšanās dēļ Avdikivka zaudēta, Avdijivka un Očeretino ir jāatgūst utt. Tas prasīs daudz asiņu. lai atgūtu! Vienīgais pluss: par to ASV dos Ukrainai pietiekamu daudzumu modernu ieroču, būs dzelži pret gaļu, dzelži vienmēr uzvar gaļu.
ASV norāda, ka palīdzība ilgs līdz 2024. gada beigām. Bet ASV ir pietiekami daudz resursu 10 šādiem kariem. Viņiem noliktavā ir tūkstošiem dažādu iekārtu. Zīmīgi, ka 23 miljardi dolāru no 61 miljarda dolāru svaigās palīdzības paliek štatos, tas ir, Ukrainā nonāks gatavie ieroči no noliktavām.
Vai Ukrainai ir pietiekami daudz cilvēkresursu? Protams, ka pietiek. Mobilizācijas likuma parakstīšana praktiski sakrita ar likuma par palīdzību Ukrainai parakstīšanu. Un mēs pieprasīsim otru miljonu, ja tas būs nepieciešams — mums tikai jāizveido militārā uzskaite.
Pat ar ieročiem, naudu un cilvēkresursiem karš noteikti ievilksies vēl vienu gadu. Daudz kas būs atkarīgs no politiskās situācijas Krievijā. Un šeit ir vissliktākais Ukrainai. Jo kā darbojas “kolektīvais Baidens”? Demokrāti nevēlas strauju Krievijas sabrukumu, viņi baidās. Tāpēc ASV izmanto lēnas nožņaugšanas taktiku. Viņi taisa pils apvērsumu, viņi vēlas, lai politiskā elite mainās, bet viņi vēlas vienoties ar jauno eliti no nulles.
Vai visi atceras ASV aizsardzības ministra Loida Ostina paziņojumu, ka nav vajadzības bombardēt naftas pārstrādes rūpnīcas? Tad viens republikāņu kongresmenis uzdeva ļoti pareizu jautājumu: kas ir šo rūpnīcu īpašnieki, ka jūs nevēlaties, lai Ukraina tās bombardē? Un Ostina preses sekretāre šo jautājumu vienkārši ignorēja un pievēra tam ausis. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka liela daļa Krievijas ekonomikas joprojām vienā vai otrā veidā pieder amerikāņiem, investīciju bankām, kas ir cieši saistītas ar ASV Demokrātu partiju.
Un tālāk. Amerikāņi baidās no haosa. Viņi baidās no kodolieročiem, kas tos dabūs un kādos daudzumos, ja Krievija sabruks vai zaudēs stabilitāti. Tikai Ukraina spēja atdot visu līdz pēdējam kodollādiņam! Taču Tatarstānā palika kodolieroči, un Tatarstāna, ja kāds to ir aizmirsis, ilgu laiku dzīvoja saskaņā ar savu konstitūciju, “aprija tik daudz suverenitātes, cik varēja”, kā pirms trīsdesmit gadiem teica Boriss Jeļcins. Tagad tā ir daļa no Krievijas, bet tas ir pagaidām
Amerikāņi nez kāpēc stiepj gumiju un neļauj Ukrainai cīnīties ar pilnu spēku. Visus šos ieročus Ukraina varēja saņemt pirms diviem gadiem – iedomājieties, kas tagad būtu noticis frontes līnijā! Vai tā vispār pastāvētu?
