Dārziem un to iekārtošanai veltīto aprakstu sērijā šoreiz par mežvīteņu audzēšanu, bet raksta beigās atkal jauna galerija ar 20 interesantām idejām dārzam.
Austrumu mežvītenis (Clematis orientalis) savvaļā izplatīts Himalaju un Centrālāzijas kalnu mežos un ir līdzīgs baltajam mežvītenim (Clematis vitalba). Daudzgadīgajai, koksnainajai liānai ziedpumpuri veidojas uz kārtējā gada dzinumiem, tā bagātīgi zied no jūlija līdz septembrim pievilcīgiem dzelteniem, ne visai lieliem, nokareniem, ļoti smaržīgiem ziediem.
Latvijā šī ilgstoši pārbaudītā un ziemcietīgā suga vairākus gadus aug Nacionālā botāniskā dārza kolekcijā. Kopauglī aizmetas daudz augļu. Pirmajos gados pēc stādīšanas augu nevajag apgriezt, bet ļaut tam kārtīgi sakuplot. Vēlāk kopšanas nolūkos mežvīteni pirms ieziemošanas var īsi apgriezt (zemu pie sakņu kakla), jo tas ātri atjaunosies.
Potaņina mežvītenis (Clematis potaninii) ‘Paul Farges’, kas Latvijas mežvīteņu audzētājiem pazīstams arī kā ‘Fargesioides’, ir plaši izplatīta, Krimā izaudzēta, spēcīga liāna. Šī šķirne ilgstoši un bagātīgi zied baltiem, lielākiem (4–5 cm diametrā) ziediem nekā pamatsugai. Mežvītenis piemērots dažādiem dekoratīviem apstādījumiem. Ar to var apaudzēt lapenes, balkonus, garus žogus, neizskatīgas ēkas.
Mežvīteņi nav izvēlīgi un aug jebkurā labā dārza augsnē. Tai jābūt ar bagātu trūdvielu piejaukumu un pietiekami irdenai, lai piekļūtu gaiss. Mežvīteņi pieder pie gaismas prasīgiem augiem. Pirmos trīs gadus tiem nevajag pastāvīgus balstus, pietiek ar nelieliem, apmēram 1,5 m gariem un līdz 1,5 cm resniem stingriem koka mietiņiem, taču vēlāk jāierīko stingri, plaši balsti.
