Šī vasara tika gaidīta kā liktenīgu lēmumu laiks. Konference par Ukrainas atjaunošanu Berlīnē, G7 gadadienas samiti Itālijā un NATO Vašingtonā, Miera forums Šveicē, Rietumvalstu finanšu iestāžu diskusijas par Krievijas aktīvu konfiskācijas jautājumu… Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ekonomikas zinātņu doktors, Maskavas Postindustriālās sabiedrības pētījumu centra direktors, profesors Vladislavs Inozemcevs (Krievijā iekļauts ”ārvalstu aģentu” reģistrā)
Šie notikumi, kas saspiesti vienā mēnesī, radīja priekšstatu par zināmu pavērsienu nākamajās nedēļās. Taču šīs cerības arvien vairāk šķiet nepamatotas.
Lai apspriestu mieru, mums ir vajadzīgas vai nu abas konfliktā iesaistītās puses, vai arī tie, kas var piespiest tās vienoties – mūsu gadījumā tā ir vai nu Ukraina un Krievija, vai ASV un Ķīna. Pagaidām nekas neliecina, ka šie valstu pāri varētu sākt jēgpilni meklēt izeju no kara, kas šobrīd rit jau trešo gadu: Krievija neplāno piedalīties gaidāmajās sanāksmēs, nepiedalīsies arī ĶTR vadība un pat ASV. Prezidents Džo Baidens atcerējās vēlēšanu notikumu prioritāti pirms diskusijas par ieslodzīto apmaiņu un Melnās jūras kuģošanu, ko var risināt Miera forums Birgenstokā, Šveicē.
Lai apspriestu Ukrainas atjaunošanu, mums ir nepieciešama vismaz minimāla izpratne par to, kad tās iznīcināšana var beigties: uzbrukumi civilajiem mērķiem pēdējos gados ir kļuvuši arvien postošāki, kā arī ir vēlams zināt, līdz kuram laikam un cik lielā mērā Ukrainas ekonomiku turpinās atbalstīt Rietumu lielvaras. Pēdējā gada laikā brīvā pasaule ir paveikusi daudz, lai atbalstītu Kijivu: ES apstiprināja 50 miljardu eiro palīdzības paketi 2024.–2027. gadam, un ASV beidzot atbloķēja militārā atbalsta pasākumus, kas ilgu laiku bija marinējušies Kongresā. Es nedomāju, ka mēs tagad varam sagaidīt jaunu solījumu vilni.
Lai apspriestu Krievijas aktīvu likteni, būtu vērts atrast kādu mazāk riskantu variantu nekā to konfiskācija: Eiropa nav gatava pieņemt pēdējo. Tāpēc, acīmredzot, kompromisa variants būtu aizdevuma shēmas izstrāde par 50 miljardiem dolāru, kas tiktu atmaksāta 10-12 gadu laikā ar ienākumiem no arestēto Krievijas Bankas līdzekļu ieguldīšanas. Šis lēmums ir apsveicams.
Bet, kad to pieņems, tas pieliks punktu diskusijai par 300 miljardiem dolāru: Ukraina tos nedabūs, pretējā gadījumā ko dos ienākumi no nākamajiem periodiem, kas šodien tiks “apgriezti”?
Tas viss drīzāk liek domāt, ka vasaras diskusijas ne pie kā nerezultēsies, bet gan sniegs laikmetīgu izrāvienu konflikta risināšanā. Kremlim šobrīd situācija izskatās samērā komfortabla: tas turpina izdarīt spiedienu uz Ukrainu un iebiedēt Rietumus, apzinoties, ka vasarā Eiropas Savienības un Lielbritānijas politiķi būs aizņemti ar neseno vēlēšanu rezultātiem, bet Amerikā – aizņemta ar gatavošanos gaidāmajām.
Vladimirs Putins tikmēr izklāstīja savu galveno prasību : Ukrainai ir jāatdod Krievijas sagrābtās teritorijas un pat nedaudz vairāk, kā arī galvenais nosacījums : sarunas ar “leģitīmajām” Ukrainas varas iestādēm. Gan šīs prasības, gan šī nosacījuma izpilde šobrīd nav iespējama tādā pašā mērā, kā 2021. gada beigās nebija iespējams atgriezt NATO pie tās 90. gadu robežām.
Krievija nepārprotami gatavo virkni atbildes uz iespējamiem pasākumiem savu aktīvu izmantošanai – Rietumu investori riskē zaudēt daudzus desmitus miljardu dolāru, reaģējot ne tik daudz uz savu valdību rīcību, bet drīzāk pat uz nodomiem. Radikālo spiedienu uz Maskavu šobrīd apgrūtina Rietumvalstu nekonsekventās nostājas attiecībā uz Ukrainai piegādāto ieroču izmantošanu uzbrukumiem Krievijas teritorijām.
Nākamajos mēnešos Rietumi aprobežosies ar simboliskiem soļiem, lai arī ilgi gaidītiem: finanšu pasākumi apmierinās Ukrainas naudas vajadzības vismaz uz gadu, un pirmie ienākumi no Krievijas aktīvu izmantošanas nonāks Kijivā; atbalsta deklarācijas kļūs vēl radikālākas, būs mazāk iemeslu tās pārskatīšanai, un paziņojumi par tiešas militārās palīdzības iespējamību Kijivai no izņēmuma pārvērtīsies par rutīnu; Visbeidzot, tiks piegādāti F-16, par kuriem tiek runāts jau divus gadus, un, iespējams, arī daži citi mūsdienu ieroču veidi.
Galvenā stratēģija paliks gaidīt – trīs virzienos vienlaikus:
– pirmkārt, cerības uz Ukrainas pretošanās rezultātiem – efektīvu mobilizāciju, veiksmīgu piegādāto ieroču izmantošanu, politiskās stabilitātes saglabāšanu Volodimira Zelenska pilnvaru izbeigšanās kontekstā;
– otrkārt, cerības uz jaunu Krievijas rīcību – nozīmīgi atjaunotās Aizsardzības ministrijas soļi, Maskavas reakcija uz Rietumu rīcību finanšu jomā, jauna mobilizācija vai tās neesamība, radikālas darbības frontē;
– treškārt, vēlēšanas ASV, no kuru iznākuma ir atkarīgi Rietumu stratēģijas pamatelementi 2025. gadā.
Un šīs cerības paralizēs brīvo pasauli, kas ir samierinājusies ar konflikta ieilgušo raksturu līdz pat Putina nāvei, lai gan daudzi eksperti turpina apgalvot , ka “gaisā ir miera sarunu smaka”.
Vasara ir labs laiks: siltajās dienās tu domā par atpūtu un jauniem plāniem. Taču karos šī sezona parasti tiek uztverta kā vislabvēlīgākais periods konflikta saasināšanā. Es vēlos, lai es kļūdītos, bet es ticu, ka 2024. gada vasara būs piepildīta ar vairāk rosības un cīņas nekā klusuma un miera.
