Volodimirs Zelenskis savā “uzvaras plānā” ierosināja, ka Rietumu sabiedrotie sniedz Ukrainai drošības garantijas “līdzīgas savstarpējās aizsardzības paktam pēc pievienošanās NATO”. To var izdarīt, saka Jenss Stoltenbergs, kurš aliansi vadīja veselu desmitgadi, pat ja garantija neattiecas uz visu starptautiski atzīto Ukrainas teritoriju.
Stoltenbergs sāka vadīt NATO Krievijas īstenotās Krimas aneksijas gadā un šī gada 1.oktobrī nodeva vadības grožus bijušajam Nīderlandes premjerministram Markam Rutem. Viņš pauž nožēlu, ka alianse pirms Vladimira Putina organizētā iebrukuma un kara sākumā Ukrainai nedeva vairāk ieroču, tostarp modernus. Pēc ASV prezidenta vēlēšanām novembrī, centieni atrisināt konfliktu saņems jaunu impulsu, “parādīsies kāda jauna iniciatīva”, lai izkļūtu no pašreizējā strupceļa, Stoltenbergs sacīja Financial Times: “Tie varētu būt mēģinājumi uzsākt kustību kaujas laukā, apvienojumā ar kustību ap sarunu galdu.”
Rietumvalstīm jārada apstākļi, kas ļautu ukraiņiem sēsties pie šī galda ar krieviem “un iegūt kaut ko viņiem pieņemamu, kaut ko tādu, kur viņi var izdzīvot kā neatkarīga nācija”. Šāds risinājums varētu ietvert NATO garantijas, kas aprakstītas alianses statūtu 5. nodaļā par kolektīvo aizsardzību (“uzbrukums vienai NATO dalībvalstij ir uzbrukums NATO kopumā”); Taču šīs garantijas nodrošinās tikai daļas Ukrainas teritorijas aizsardzību, uzskata Stoltenbergs:
Ja ir vēlme, vienmēr ir risinājums. Vajadzīga līnija, kuras šķērsošana noteiks 5.panta piemērošanu, un Ukrainai jākontrolē visa teritorija līdz šai robežai. Tā var būt līnija, kas ne vienmēr sakrīt ar starptautiski atzītu robežu.
Šāda pieeja, pēc Stoltenberga domām, var mazināt ASV un Vācijas bažas, kuras tagad nevēlas uzņemt Ukrainu NATO, baidoties, ka šajā gadījumā tās tiks ierautas karā ar Krieviju.
Lai rastu izeju no pašreizējā konflikta, kas ļautu Ukrainai turpināt dzīvot mierā, viņš min vēsturiskas analoģijas, nosakot, ka nav vērts situācijas 100% salīdzināt. Somija kara laikā ar PSRS 1939.-1940. nodarīja Sarkanajai armijai daudz lielākus postījumus, nekā kāds varēja gaidīt, taču beigu beigās, lai panāktu mieru, bija spiesta atteikties no 10% savas teritorijas. Rezultātā “tā saņēma drošu robežu,” norāda Stoltenbergs. Tiesa, tas notika uz neitralitātes rēķina, kuru Somija saglabāja vairāk nekā 80 gadus, līdz pievienojās NATO pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai.
Bet ir vēl viens, daudz atbilstošāks piemērs, saka Stoltenbergs, pēckara Vācija, kuru NATO sāka aizsargāt:
Rietumvācija uzskatīja Vācijas austrumu daļu par pilntiesīgas Vācijas daļu. Viņiem nebija vēstniecības Austrumberlīnē. Bet NATO, protams, aizstāvēja tikai Rietumvāciju.
Vēl viens piemērs ir Japāna, kurai ASV sniedz drošības garantijas, taču neņemot vērā Kuriļu salas, kuras Japāna uzskata par savu teritoriju, un Krieviju par savu.
Pēc Stoltenberga teiktā, viņš sapratis, ka Putins 2021.gada rudens vidū izvērsīs lielāko karu Eiropā kopš 1945.gada, aptuveni mēnesi pirms tam, kad ASV sāka to publiski paziņot, atsaucoties uz saviem izlūkošanas datiem. Daži Eiropas līderi – Olafs Šolcs, Emanuels Makrons – nevēlējās tam ticēt, Stoltenbergs atzīmēja: “Es viņiem teicu: nav svarīgi, vai jūs domājat, ka tā iespējamība ir 90% vai 10%… mums ir jāgatavojas faktam, ka tas notiks.”
Eiropas valstis bija slikti sagatavotas karam. Statistiķis un ekonomists, bijušais Norvēģijas premjerministrs Stoltenbergs nepatīkamos datus zina no galvas, atzīmē FT: Eiropā ir pārāk maz ieroču, militārā aprīkojuma un karaspēka augstā gatavībā. Lai gan to NATO valstu (izņemot ASV) skaits, kuras aizsardzībai tērē 2% no IKP, ir pieaudzis no 4 2018. gadā līdz 23 šogad, “mēs zinām, ka atpaliekam” no Krievijas, sacīja Stoltenbergs. Tā ir nostādījusi ekonomiku uz kara pamata un saskaņā ar budžeta projektu ir gatava nākamgad karam tērēt 6,2% no IKP.
Stoltenbergs sacīja, ka nevar precīzi pateikt, cik tas maksās, lai izveidotu aizsardzības spējas līdz vajadzīgajam līmenim, ieskaitot nepieciešamo militāro atbalstu Ukrainai: “Taču es varu jums ar pārliecību teikt, ka gadījumā, ja NATO sabiedrotie pildīs solījumus, ir izdarījuši… tas maksās daudz vairāk par 2%, tie ir 2,5% vai 3%.
Vai Krievija par to zina, vaicāja FT korespondents. “Jā,” Stoltenbergs klusi atbildēja. “Viņi zina.”
