Tās joprojām ir VDR simbols: saliekamās dzelzsbetona ēkas. Dažās pilsētās tās ir uzskaitītas kā vēstures pieminekļi. Bet ne visiem tas patīk. Par to raksta Vācijas mediji
Andžela Lengvalde vēl nevēlas līdz galam izprast vēstuli, kas nesen nonāca viņas māju biedrībā. Ģērā 150 dzīvokļu mājas renovācijai budžetā bija paredzēti seši miljoni eiro. Ārējais lifts, uz dienvidiem vērsti balkoni, mūsdienīgi stāvu plāni un tamlīdzīgas lietas. Bet abas mājas Tīringenes pilsētā ir pieminekļu aizsardzībā kopš gada sākuma. Viena no tām ir apļveida ēka, kas ir saprotamāk, stāsta kooperatīva vadītāja. Bet blakus māja? “Tā ir tipiska pelēka atklāta betona plāksne. Mēs patiesībā gribējām to nokrāsot. Bet tagad tā paliek.”
Saskaņā ar Vācijas Federālā statistikas biroja datiem, no 1970. līdz 1990. gadam vien bijušajā VDR tika uzbūvēti 1,9 miljoni jaunu dzīvokļu. Lielākā daļa no tiem ir tipiskā saliekamā būvniecībā lielos dzīvojamos rajonos pilsētas nomalē. Mūsdienās daudzi dzīvokļi vairs nav modernizēti un, ja vēl nav, tiem ir nepieciešams remonts. Pieminekļu aizsargiem tas nozīmē arī to, ka oriģinālajam inventāram, kas arī liecina par ikdienas VDR kultūru, draud pazušana.
Pēdējos gados dzīvojamie kompleksi vai paneļu ēkas vairākkārt ir pakļautas pieminekļu aizsardzībai: Rostokā , piemēram, rindu māja Evershagen rajonā, augstceltne Neibrandenburgā, stūra māja Bernau pie Berlīnes vai dzīvojamā ēka Drēzdenes Gorbicas rajonā. Pagājušajā vasarā tika pievienotas 60. gados plānotās sociālistiskās Halles-Noištates pilsētas daļas. 2024. gada februārī tam sekoja vēl viens daudzdzīvokļu nams.
Pirmās saliekamās dzelzsbetona ēkas vēstures pieminekļu sarakstā tika iekļautas jau 1990. gadā
Fakts, ka VDR laikmeta industrializētā ikdienas arhitektūra tiek nodota pieminekļu aizsardzībā, nav jauna parādība, kā skaidro būvvēsturnieks Marks Ešerihs. Karl-Marx-Allee otrais būvniecības posms Berlīnē tika aizsargāts kā ansamblis jau 1990. gadā – tolaik pēc VDR iniciatīvas. Pēc mūra krišanas dabas aizsardzības speciālisti sākotnēji koncentrējās uz vecpilsētu glābšanu. Ilgu laiku pieminekļu sarakstos tika iekļautas tikai ikoniskas pēckara laika ēkas.
Zinātniskā aina jau agri prasīja, lai krājumi tiktu sistemātiski reģistrēti un tiktu iegūta sava veida “Noasa šķirsta okupācija”, kas atspoguļo VDR ikdienas kultūras reprezentatīvu tēlu. “Bet mēs bijām jauni mežonīgie, tas īsti nepacēlās,” saka Ešerihs, kurš kopš 2021. gada vada arī Erfurtes pieminekļu aizsardzības iestādi. Tomēr pa šo laiku ir bijis deficīts, un arvien mazāk objektu joprojām atrodas sākotnējā stāvoklī. Tagad runa ir par pēdējiem eksemplāriem.
“Ostalgie” palīdz pieminekļu aizsargiem
Viņa kolēģis Klauss Ještāts no Leipcigas Pieminekļu saglabāšanas biroja ziņo par kaut ko līdzīgu : “Tas, ko joprojām var atpazīt par VDR vēsti, jau ir ievērojami sarucis. Kas nav renovēts, nav saņēmis jaunus jumtus, siltumizolāciju vai krāsu. ” Ilgu laiku, sākot no 20. gadsimta 70. gadiem, vērienīgās plātņu apmetnes nebija pieminekļu saglabāšanas uzmanības centrā. Pirms 30 gadiem šādu ēku aizsardzība nebūtu bijusi iedomājama. Tomēr šodien akcepts ir ievērojami augstāks: “Tam ir arī kāds sakars ar” Ostalgie” un to, ka VDR jautājumi šobrīd ir nedaudz satraukti.”
Par šo pieaugošo piekrišanu ziņo arī valsts pieminekļu iestādes: piemēram, Berlīnē ir dibinātas pilsoņu iniciatīvas un apkaimju apvienības, lai palīdzētu saglabāt viņu dzīves vidi, norāda tur esošais birojs. Tīringenes Valsts pieminekļu birojs arī ziņo par pozitīvām atsauksmēm, “ka bijušās VDR pilsoņu strukturālie un arhitektūras sasniegumi beidzot tiek novērtēti un aplūkoti daudz diferencētāk”. Taču ir arī kritiskas balsis.
Viena no šādām balsīm ir Tīringenes Mājokļu un nekustamā īpašuma asociācijas rīkotājdirektors Frenks Emrihs. Viņš varēja saprast, ka vēsturiskās norises grib padarīt redzamas nākamajām paaudzēm. “Ir arī fasādes dizaini, kas patiešām ir tā vērti.” Piemērs ir divslīpju fasāde ar uzlecošu sauli Gerā. Kopumā sarakstā ir aptuveni pieci procenti no 265 000 dzīvokļu, par kuriem biedrība iestājas.
Starp klimata neitralitāti un pieminekļu aizsardzību
Taču viņu satrauc tas, ka pieminekļu aizsardzība šobrīd arvien vairāk pievēršas lieliem dzīvojamiem kvartāliem. “Šī ir jaunāka izstrāde. Un tas parasti notiek, ja vēlaties kaut ko darīt ar ēku un ir plānošanas pieteikums.” Emrihs runā par mērķu konfliktu: no vienas puses, ir nepieciešama klimata neitralitāte, energotaupīga renovācija, siltumizolācija, pieejamība un daudz kas cits. “Bet kā mums tas jādara, ja nāk arī pieminekļu aizsardzība?” Beigās cieta arī īrnieki, ja nācās maksāt augstākas apkures izmaksas, nekā faktiski nepieciešams.
Pieminekļu konservators Ešerihs vēlētos zināmā mērā kliedēt šādas bažas. “Vairumā gadījumu runa ir par pieminekļu ansambļiem un aptuvenām pilsētvides attīstības iezīmēm: fasādes attēliem, kubatūrām, atklātām telpām un dārziem.” Arī ārējā siltumizolācija šādā kontekstā joprojām ir iespējama, ja vien ārējais skats pārāk necieš. Retos gadījumos tiek izmantoti atsevišķi pieminekļi, kur tiek aizsargāts arī interjera dizains.
Pēc Valsts pieminekļu biroja domām, arī divi Ģēras daudzdzīvokļu nami, kurus faktiski bija paredzēts atjaunot, galvenokārt ir saistīti ar ārējiem skatiem. Ir iedomājams iekšējais lifts, kā arī mainīti stāvu plāni – izņemot paraugdzīvokli. To tagad plāno arī vietējais kooperatīvs. Siltumizolācija jebkurā gadījumā nav problēma, jo paneļiem joprojām ir laba serdes izolācija, saka Lengvalds. Taču tādās pilsētās kā Gēra, kur ir tikai mājokļu trūkums, tas attiecas arī uz dzīves komfortu. Puse dzīvokļu jau ir tukši. “Ja mēs neko nedarīsim, mums tur stāvēs tukšs piemineklis.”
