Piektdiena sākās ar traģēdiju: 19 cilvēki Umaņā, Dņipro un Kijivas reģionā kļuva par upuriem Krievijas raķešu uzbrukumā, daudzi tika ievainoti, un tiek tīrītas drupas. Trieciens tika veikts no Kaspijas jūras reģiona no aptuveni 1500 km attāluma. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada bijušais projektēšanas inženieris raķešu un kosmosa tehnoloģiju projektēšanas birojā ”Južnoje” Aleksandrs Kočetkovs
Ukrainas Rietumu sabiedrotie atsakās piegādāt liela darbības rādiusa ieročus: baidās no neparedzamas Krievijas vadības reakcijas: Vladimirs Putins, Dmitrijs Medvedevs un Sergejs Lavrovs draud ar kodolatriebību.
Ukraina, neskatoties uz šiem draudiem, dzīvo ar uzvaras priekšnojautu, taču pat pēc tam, kad Krievijas karaspēks tiks atspiests pie 1991.gada robežām, iespēja, ka turpināsies raķešu uzbrukumi no tālienes, nezudīs. Un arī tagad: ja Ukrainai būtu iespēja atbildēt ar triecienu karakuģim Kaspijas jūrā, iespējams, Krievija nākamreiz padomātu, vai šaut uz augstceltni Umaņā.
Bet – vēlreiz uzsveru – sabiedrotie neļaus Ukrainai tādus ieročus pirkt. Tas ir, Persijas līča bagāto valstu koncepcija, kas savās mājās gandrīz neko neražo, nederēs. Ukrainai ir vajadzīga Zviedrijas koncepcija: gluži pretēji, tā pati ražo gandrīz visu: raķetes, artilēriju, lidmašīnas, bruņumašīnas, karakuģus, zemūdenes. Zviedri bija gatavi ražot arī atomieročus, taču brīvprātīgi no tiem atteicās : prevalēja apsvērumi par tīru vidi un kodoltehnoloģiju neizplatīšanu.
Bet Ukraina atteicās – brīvprātīgi. Gandrīz brīvprātīgi.
Tātad Ukrainai pašai vai varbūt sadarbībā ar partneriem ir jānodrošina nepieciešamais aizsardzības spēju minimums. Citām mieru mīlošām valstīm šis minimums šķitīs maksimums, taču tām nav tāda kaimiņa kā Ukrainai. Var cerēt, ka, nodrošinot savu minimumu, Ukraina veiks rūpniecības tehnoloģisko pārkārtojumu – 21. gadsimtā tūlīt būs jātaisa ieroči: sāksies straujš ražošanas pieaugums un strauji pieaugs militāri tehniskais eksports.
Un galvenokārt, atbildot uz raķetēm, Ukrainai ir vajadzīgas raķetes. Jā, to izveides procesā ir neizbēgamas grūtības ar Līgumu par vidēja darbības rādiusa raķešu ierobežošanu, taču Ukraina, par laimi, to vēl nav parakstījusi. Un tagad mēs runājam par inženiertehniskajiem uzdevumiem, nevis diplomātiskiem.
Sāksim ar stratēģiskajiem, kuru darbības rādiuss ir ap 10 000 km ar kaujas lādiņu bez kodoltehnoloģijas (Ukraina pilda līgumus!), bet spēj iznīcināt jebkuru dziļu bunkuru. Šāda raķete spēj nogādāt munīciju uz jebkuru punktu Krievijas Federācijā.
Nepieciešamas tikai ducis stratēģisko raķešu – tas ir atturēšanas ierocis, kuru negribas, bet jums tas ir nepieciešams. Dņipro (pilsētā) tika ražota līdzīga raķete, tā lidoja kosmosā ar nosaukumu “Dņepr”, bet kā munīcijas nogādes līdzeklis – “Sātans” (Attēlā kā muzeja eksponāts) šis nosaukums ir labi pazīstams visā pasaulē. Tāpēc ir viegli iztēloties ”Dņepras” modernās versijas izskatu, inženieru kompetence nekur nav zudusi.
Nākamā ir vidēja darbības rādiusa ballistiskā raķete, līdz 2000 kilometriem, ar kaujas lādiņu līdz 2 tonnām sprāgstvielu. Šādas raķetes tika ražotas arī Dņipro, tālajos 60. gados, tās var pielāgot mūsdienu uzdevumam – sauksim to par Maskavas Kremļa ”pārbūvi”. Mums ir vajadzīgi vairāki desmiti tādu, un, ja nopietni, uzdevums ir precīzi reaģēt uz apšaudēm no Kaspijas jūras.
Trešais ballistiskās programmas punkts ir raķetes ar darbības rādiusu līdz 500 km un kaujas galviņas svaru aptuveni pustonnu. Šādām raķetēm nav starptautisku ierobežojumu, un arī Ukrainas inženieriem nav īpašu tehnisku grūtību. Nepieciešamība sākot no 200 raķetēm .
Un noslēdzošais raķešu izvēlnē ir spārnotās raķetes ar darbības rādiusu līdz pusotram tūkstotim kilometru. Mūsdienīgs padomju Tu-141 “Striž” analogs, kas, kā izrādījās, ļoti labi aizlido uz aviobāzi krievu Engelsā . Un ne tikai. Kā vēl vienu darbojošos analogu var uzskatīt izcilo pretkuģu “Neptūns”, tikai viņam būs jāpalielina lidojuma diapazons. Es vēlētos arī vismaz 200 tādus.
Un tagad par pretgaisa un pretraķešu aizsardzības līdzekļiem. Ukrainai pašai ir jāsaražo vismaz viena ļoti efektīva pretgaisa un pretraķešu aizsardzības sistēma – liela vai vidēja darbības rādiusa, līdzīga Patriot. Ukrainā jau ir šādi projekti .
Gaisa aizsardzībai un pretraķešu aizsardzībai, protams, būs vajadzīgas arī lidmašīnas. Spārnotajai raķetei X22, “lidmašīnu kuģu slepkavai” , tai pašai, kuru Krievija 16. janvārī izmantoja dzīvojamās ēkas iznīcināšanai Dņipro un kuru ukraiņi pasludināja par neiznīcināmu, padomju laikos kā mācību mērķi izmantoja zenītartilēristi. Un nolaišanās vietā to konsekventi sašāva padomju iznīcinātāji. Nekas nav neiespējams, taču šeit noteikti būs nepieciešama sadarbība ar partneriem.
Pēdējais, kas jāsaka: no kurienes nāks nauda visiem šiem un daudziem citiem ieročiem? Ne no budžetā, jo maz ticams, ka partneri vēlēsies finansēt šādu raķešu programmu. Atbilde: investīcijas. Pieredze, kas Ukrainai jau ir un tiks uzkrāta, kad tā gūs uzvaru, kalpos kā izcila reklāma tās ieročiem. Ukrainas ieroči kļūs par praksē pierādītu zīmolu, kas ir sinonīms kaujas efektivitātei.
