Japāna ir viena no vecākajām un visstraujāk novecojošajām valstīm pasaulē. Vecākās paaudzes tur atklāti diktē savu gribu politiķiem, cieņa pret veciem cilvēkiem ir daļa no nacionālās identitātes, savukārt jaunieši dažkārt tiek atstumti otrajā plānā. Pēc 2024.gada 3.marta referenduma, kura rezultātā tika nolemts sākt maksāt 13.vecuma pensiju, līdzīgs paaudžu konflikts briest arī Šveicē.
Uzreiz pēc referenduma 2024. gada 3. martā sociālajos tīklos zibens ātrumā varēja novērot mēmu, kurā attēlots kapakmens ar uzrakstu “Paaudžu līgums 1948–2024”. Diezgan atklāts bija arī pensiju referenduma rezultātiem veltītā un bezmaksas laikrakstā “20 minūtes” publicētā materiāla nosaukums: Generationen-Clash / “Paaudžu konflikts”. Liberālais Šveices žurnāls Schweizer Monat referenduma rezultātus komentēja šādi: “Tā sauktais paaudžu līgums, ar kuru mēs visi tik ļoti lepojāmies, pārvēršas par paverdzinošu vienošanos.”
Bet par ko ir runa? Jēdziens “paaudžu līgums” Šveicē attiecas uz pensiju fondu finansēšanas sistēmu, kuras ietvaros pensijas saņem vecākā paaudze, bet pensijas finansē jaunieši. Pēc tam, kad paši jaunieši noveco, viņu pensijas finansē jauna, jaunākā paaudze. Un tagad 2024.gada 3.marta referenduma rezultātā vecākā paaudze vienkārši ņēma un nodrošināja 13 vecuma pensiju izmaksu, uzticot jaunatnei atrast naudas avotus šim pabalstam.
Bet nepiedalīties apdrošināšanas sistēmas finansēšanā Šveicē nevar, no tā izriet tēzes par “paaudžu sadursmi” un par “paverdzinošo vienošanos” līdzvērtīga “līguma” vietā. Un patiesībā visi priekšnoteikumi “paaudžu konfliktam” Šveicē ir: starp vēlētājiem, kas jaunāki par 40 gadiem, aptuveni trīs no pieciem vēlētājiem balsoja par 13. pensiju, vecuma grupā no 50 līdz 64 gadiem šis. pabalstu jau apstiprināja vairākums, arī pensionāru vidū šis vairākums bija pārliecinošs.
Izdevniecības holdinga Tamedia laikrakstos pēc 3.marta referenduma veiktās atkārtotās sabiedriskās domas aptaujas rezultāti liecina, ka par 13.vecuma pensiju nobalsojuši 78% cilvēku vecumā virs 65 gadiem. Tātad, paaudžu konflikts ir neizbēgams? Šis jautājums pēdējo nedēļu laikā ir bijis viens no aktuālākajiem Šveicē, valstī, kas vienmēr paļaujas uz izlīgumu, vienprātību un visiem piemērotu risinājumu meklējumiem.
Pēc pensiju referenduma: Šveice ir krustcelēs
Kā norāda profesors Manabu Šimava, baidos, ka Šveice tāpat kā Japāna ir uz robežas, lai kļūtu par “sudraba demokrātiju”. Profesors Šimasava māca ekonomiku privātajā Kanto Gakuina universitātē Jokohamā. “Sudraba demokrātija”? Tā sauc sistēmu, kas pēc formas var būt demokrātiska, bet kuras saturu un prioritātes nosaka un formulē tikai vecākās paaudzes “ar sirmiem matiem pie tempļiem”. Japānā šāda demokrātija jau sen ir kļuvusi par realitāti: šobrīd aptuveni 30% japāņu jau ir vecāki par 65 gadiem, un šis skaitlis strauji pieaug.
Japānā cilvēki, kas vecāki par 50 gadiem, veido 57% vēlētāju, un, tāpat kā Šveicē, arī tur gados vecāku cilvēku aktivitāte vēlēšanās ir daudz augstāka nekā jaunāko paaudžu pārstāvju aktivitāte. Tajā pašā laikā Japānā vēlēšanu apgabali ir sadalīti tā, ka Japānas elektorāta struktūrā nepārprotami dominē lauku iedzīvotāji, vecāka gadagājuma cilvēki un konservatīvie iedzīvotāji. Tas viss atspoguļojas Japānas pensiju sistēmas struktūrā. Priekšlikums pensionēšanās vecumu saistīt ar vidējo dzīves ilgumu Šveicē tika noraidīts referendumā 3. martā, bet Japānā šāds noteikums ir spēkā kopš 2004. gada. Tomēr, kā tas bieži notiek, dažreiz pastāv milzīgs attālums starp teoriju un praksi.
Kā norāda profesors Šimasava, šī norma bieži vien vienkārši netiek ievērota, jo gan valdošās, gan opozīcijas partijas nemitīgi baidās zaudēt vecāku cilvēku politisko atbalstu. No viņa viedokļa Japāna ir ļoti satraucošā situācijā, jo reformas, kas galvenokārt nāktu par labu jaunajai paaudzei, valstī vienkārši netiek veiktas. “Tā rezultātā valsts ekonomika sarūk; pērn, 2023. gadā, Vācija IKP ziņā apsteidza Japānu. Pagaidām Japāna pēc šī rādītāja joprojām ir ceturtajā vietā pasaulē. Bet jaunā paaudze jau sten zem maksājumu un iemaksu nastas sociālās apdrošināšanas un labklājības fondos, un laulību un bērnu piedzimšanas skaits ir rekordzemā līmenī.
Vecāko paaudžu dominēšanas sekas Japānā
Vācu speciālisti Japānas vēsturē un ekonomikā Gabriele Voga un Josuke Bučmeiers uzskata, ka Uzlecošās saules zeme ir spilgts piemērs nākotnei, kas sagaida citas novecojošas Rietumu demokrātijas. Kādā no saviem rakstiem, piemēram, viņi atsaucas uz to, cik atšķirīgi ir jauni un vecāki pilsētu mēri un pašvaldību vadītāji, kas veido savu sociālo politiku: jaunie mēri biežāk tērē budžeta naudu bērnu vajadzībām, savukārt vecāki mēri bieži vien vienkārši sadala līdzekļus starp pieaugušiem cilvēkiem.
Gabriele Voga un Josuke Bučmeiers uzskata, ka, iespējams, Japānas sabiedrības pašreizējā demogrāfiskā struktūra ir kaut kādā veidā saistīta ar to, ka valstij ir milzīgs valsts budžeta parāds, kas divarpus reizes pārsniedz visu tās iekšzemes kopproduktu. Bet citās industriāli attīstītās demokrātiskās valstīs pārāk maz uzmanības tiek pievērsts bērnu nabadzības problēmām, kuras līmenis tur ir salīdzinoši augsts, tieši tāpēc, ka šajās valstīs pie sabiedrības stūres ir vecāku paaudžu pārstāvji. Un tāpēc vides un klimata jautājumiem joprojām ir nenozīmīga loma šo valstu politiskajos procesos.
Japānas parlamenta apakšpalātā ievēlēto deputātu vidējais vecums 2021.gada vēlēšanās bija 55,5 gadi, kas ir loģiski: tajās drīkst kandidēt tikai pilsoņi, kuri sasnieguši 25 gadu vecumu un kuriem ir aptuveni 18 000 franku (18 000 eiro) depozīts. Rezultātā Gabriele Voga un Josuke Bučmeiers secināja, ka sabiedrības novecošana negatīvi ietekmē vēlētāju aktivitāti, kā arī ievēlēto parlamentāriešu demogrāfiskos raksturlielumus: “Dēļ “vecu cilvēku politika veciem cilvēkiem” , jautājumi, kas ir svarīgi jaunākajām paaudzēm, tiek vienkārši ignorēti.”
Šveicē situācija vēl nav tik kritiska. Jā, valsts iedzīvotāji arī noveco, tajā pašā laikā Šveices federālais parlaments kļūst arvien jaunāks. Demogrāfiskā ziņā Nacionālā padome, lielais parlamenta nams, ir apmēram tikpat jauns kā 19. gadsimtā. Šveices federālā parlamenta deputāta vidējais vecums ir 49,4 gadi, un parlamentā vienlīdz nepietiekami ir pārstāvēti gan tie, kas jaunāki par 30, gan vēlētāji, kas vecāki par 70 gadiem.
Runājot par vēlētāju aktivitāti, tikai neliela daļa 18–25 gadus vecu Šveices pilsoņu nekad nebalso. Lielākā daļa dodas uz vēlēšanām un balso, tikai ne katru reizi, bet tikai tad, kad referendumam izvirzītais jautājums viņus interesē virs vidējā līmeņa. Visbeidzot, ja paskatās uz bēdīgi slaveno “klimata jautājumu”, tas ir aktuāls ne tikai jauniem aktīvistiem, kuri bojā gleznas muzejos, bet arī gados vecāku pensionāru grupām, kas iesniedz “klimata prasības” starptautiskajās tiesās.
Vai tiešām 2024. gada 3. marta referendumā veci cilvēki “aplaupīja” jauniešus?
Pēc 3. marta referenduma izdevniecības holdinga Tamedia veiktās atkārtotās sabiedriskās domas aptaujas rezultātiem aptuveni 40% jauniešu nobalsojuši par 13. vecuma pensijas (AHV/AVS, t.s. pirmais komponents). Jaunie kreisie politiķi, piemēram, 20 gadus vecā Zaļās partijas jauniešu organizācijas prezidente Magdalēna Erni īpaši aktīvi aģitēja par “pensiju palielināšanu”. Uzstājoties galvenajā politisko sarunu šovā vācu valodā raidošajā Šveices televīzijā Arena, viņa sacīja, ka “tas nav paaudžu jautājums, bet gan taisnīguma jautājums”.
Iepriekš minētā Tamedia aptauja parādīja, ka daudzi cilvēki ar zemiem ienākumiem diezgan piekrīt šim viedoklim: gandrīz 70% cilvēku, kuru ienākumi ir mazāki par 4000 CHF (ap 4000 eiro) mēnesī, balsoja par 13. AHV pensiju. Tajā pašā laikā veco ļaužu vidū bija daudzi, kas pret to iebilda. Īstu ažiotāžu īpaši izraisīja kāda vecāka gadagājuma pāra no Cīrihes presē publicētais kampaņas aicinājums, pārliecinot jauniešus iet balsot pret AHV 13. pensiju: “Mēs, veci cilvēki, tūlīt iegūsim, neskatoties uz to, ka lielākajai daļai no mums ienākumi nemaz nav jāpalielina.
Sekas nebija ilgi jāgaida: 63 gadus vecā sieviete un viņas 71 gadu vecais partneris, kas izteica šādu aicinājumu, kļuva par masveida naida upuriem sociālajos tīklos. Viņi ir īpaši kritizēti par to, ka nav pietiekami nopietni uztvēruši nabadzības problēmu vecumdienās. Faktiski 2021. gadā 15,4% cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem, oficiāli tika uzskatīti par nabadzīgiem Šveicē, kas ir vairāk nekā divas reizes lielāks skaitlis par nabadzības līmeni darbspējīgā vecuma cilvēku vidū. Tādiem pensionāriem 13. pensija tiešām var būt glābiņš. Jautājums cits – kur ņemt naudu šim pabalstam?
Meklējiet naudu un jaunas demokrātijas formas
Ideju par finansējuma avotiem 13. vecuma pensijai ir ne mazums, taču tās visas tā vai citādi noved pie negatīvām sekām. PVN pieaugums? Šis pasākums kļūtu par slogu visiem iedzīvotājiem. Palielināt algas iemaksas sociālās apdrošināšanas fondos? Šis pasākums skars strādniekus un uzņēmumus, padarot darbaspēku Šveicē vēl dārgāku. Prof. Šimasava uzsver personīgo atbildību, katram pašam jārūpējas par savu pensiju, nevis jācer, ka kāds paņems naudu no jauniešu kabatām un ieliks veco ļaužu kabatās. Aptuveni šī ideja jau ir īstenota gan Japānā, gan Šveicē (pensiju sistēmas “otrā komponenta” veidā).
Bet tajā pašā laikā profesors Šimasava arī ierosina reformēt demokrātisko institūciju sistēmu, lai pensiju reforma un tās panākumi vairs nebūtu atkarīgi tikai no politiķiem, kuri baidās zaudēt vecākās paaudzes balsis. Piemēram, varētu sasaukt kaut kādu apspriežu konventu, kura ietvaros uzņēmēju un arodbiedrību pārstāvji kopā ar politiķiem pārrunātu šādas reformas nosacījumus.
Vecākiem varētu būt papildu balss vēlēšanās un referendumos, kas ļautu balsot par sevi un par saviem bērniem. Tādējādi jaunākās paaudzes balss būtu labāk pārstāvēta politisko lēmumu pieņemšanas līmenī. Tomēr jebkura demokrātija balstās uz principu “viens cilvēks, viena balss”, tāpēc ir skaidrs, ka šāda radikāla ideja diez vai kādreiz kļūs par realitāti. Tā vai citādi, profesors Šimava joprojām cer, ka Šveice mācīsies no Japānas pieredzes. “Par laimi, Šveice vēl nav sasniegusi atgriešanās punktu ceļā uz “sudraba demokrātiju”, kas varētu būt tad, kad pensionāru īpatsvars vēlētāju vidū pārsniedz 30% slieksni.”