Francija neradīja lielu uzticību daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Galvenokārt, pateicoties pastāvīgajiem mēģinājumiem “saprast Kremli” un minimālu reakciju uz nepieciešamību ātri reaģēt uz pieaugošajiem draudiem reģionā.
Tomēr pēc Francijas galvas Emanuela Makrona izšķirošā paziņojuma par Maskavas sakāves nepieciešamību karā pret Ukrainu, kas garantēs drošības saglabāšanu Eiropā, situācija mainījusies, raksta Financial Times.
Francijas “Baltijas fronte”
Baltijas valstis un Somija nostājās Francijas pusē un Parīzes retoriku uzskata par adekvātu pašreizējam brīdim. Tajā pašā laikā šie jaunie Francijas sabiedrotie svārstās starp Berlīni un Vašingtonu, uzskatot, ka joprojām nav skaidras ASV norobežošanās no Eiropas problēmām un Vācija no Eiropas Savienības politisko lēmumu “galvaspilsētas” lomas. ES.
Reaģējot uz paziņojumu par iespēju Ukrainā ievest militāro kontingentu no Eiropas valstīm, lai atbalstītu Kijivu tās vēlmē aizstāvēties pret Krieviju, Vācija, ASV un Lielbritānija šādu iespēju ātri izslēdza.
Taču šī Ziemeļatlantijas alianses kolēģu “samierīgā” nostāja radīja situāciju, ka “jaunās” ES valstis sāka aktīvi tuvoties Francijai, kas runā par tādiem pašiem draudiem kā tās.
“Somija un Baltijas valstis apvienojas ap tradicionālo franču nostāju, ka ES ir jāuzņemas lielāka loma kopīgos militārajos iepirkumos un aizsardzības nozares sadarbībā, izmantojot budžeta atbalstu,” raksta laikraksts. Pat ļoti taupīgā Somija izsniedza rekordlielus aizdevumus aizsardzības nozarei. Lai gan vienīgā sarkanā līnija šajā jautājumā ir Francijas mēģinājums ierobežot šādas piegādes tikai uz Eiropas Savienības robežām, lai gan Baltijas valstis iestājas par šādu piegāžu dažādošanu.
Baltijas un Somijas amatpersonas saka, ka Francija atjauno uzticību reģionam ar spēcīgāku atbalstu Ukrainai, kā arī militāro klātbūtni Igaunijā un Rumānijā. Parīze nosūtīja uz Kijivu tāla darbības rādiusa spārnotās raķetes un jaudīgas AASM viedbumbas. Francija arī pieprasīja, lai Ukrainai tiktu sniegts skaidrs plāns dalībai NATO, taču pagājušā gada jūlijā alianses samitā ASV un Vācija to noraidīja.
“Tomēr amatpersonas un diplomāti šaubās, vai Francija var darīt vairāk praktiskā ziņā, lai palīdzētu Ukrainai,” raksta Financial Times, atsaucoties uz diplomātiskā un valdības līmeņa pārstāvju komentāriem.
Kāpēc Francija vēl nav Eiropas līdere?
Vienīgais izaicinājums Eiropas vadībai un pārejai uz jaunu sadarbības līmeni ir mēģināt noskaidrot Francijas pārliecības dziļumu un spēku tās nodomos stāties pretī Kremlim. Analītiķi saka, ka zināma neuzticēšanās Parīzei tagad saglabājas ilgstošas klusējošas alianses ar Krieviju rezultātā.
Ir iespējams izveidot patiesas partnerattiecības un, iespējams, sabiedrotos, taču tas prasa laiku. Lai gan Parīzes dinamika patīk lielākajai daļai “jaunās” Eiropas pārstāvju.
ASV Valsts departamenta pārstāvis Metjū Millers uzsvēra, ka ASV auglīgi sadarbojas ar Franciju, tostarp prezidentu Emanuelu Makronu jautājumos, kas saistīti ar atbalstu Ukrainai. Taču pēdējā brīfingā viņš uzsvēra, ka Vašingtona negrasās sūtīt uz Ukrainu savus karavīrus.
Millers ar savu paziņojumu nāca klajā saistībā ar ziņām, ka ASV amatpersonas saniknojuši Makrona pieņēmumi par iespējamo NATO karaspēka nosūtīšanu uz Ukrainu. Viņi uzskata, ka šis lēmums “varētu izraisīt sadursmi ar Krieviju”.
