Aukstā kara beigās daudzi Rietumos uzskatīja, ka PSRS un Austrumu bloka (Varšavas pakta valstu militārās alianses) sabrukums, kā arī demokrātijas un liberālisma uzvara starptautiskajās attiecībās noveda pie fakta, ka kara un pasaules revizionisma draudi beidza pastāvēt.
Taču Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī, kā arī pieaugošā konfrontācija starp Ķīnu un ASV lika pasaules līderiem un politiķiem aizmirst par optimistisko pieeju globālajai politikai.
Tie no viņiem, kuri gadiem ilgi atteicās pat apspriest lielvalstu sāncensības, tagad atzīst, ka ir jārīkojas.
Vašingtonas Hadsona institūts (Hudson Institute) prezentēja Gerlindes Greutla grāmatu ar nosaukumu – “Krievija, Ķīna un revizionistu uzbrukums Rietumu liberālajai starptautiskajai kārtībai” (Russia, China and the Revisionist Assault on the Western Liberal International Order).
Dr. Gerlinda Greutla, starptautiskās politikas un transatlantisko attiecību asociētais profesors, Rēgensburgas Universitātē Vācijā, savā jaunākajā pētījumā novērtē revizionistu uzbrukumu izredzes ASV vadītajai pasaules kārtībai, piedāvājot jaunu stratēģiju Krievijas un Ķīnas ierobežošanai, kā arī veidus, kā saglabāt un uzturēt Rietumu kopīgas labklājības modeli.
Kas ir Zeitenwende, un kā Vācija šodien piedzīvo “jauno ēru”?
Gerlindas Greutlas darbs sākas ar fragmentiem no pašreizējā sociāldemokrātu kanclera un Vācijas koalīcijas valdības vadītāja Olafa Šolca vēsturiskā “Ziņojuma par Zeitenwende”.
Eiropā kļuvusi slavena, “Runa par Zeitenwende” ir Olafa Šolca uzruna Bundestāgā 2022. gada 27. februārī, paužot Berlīnes vadības reakciju uz Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Tajā Šolcs uzbrukumu Ukrainai raksturoja kā “vēsturisku pagrieziena punktu” (vācu: Zeitenwende, burtiski: “pāreja no viena laikmeta uz otru”).
“Daudzas ilūzijas, kas vāciešiem bija par valsts drošību, tika kliedētas. Vācijas sabiedrība un politiskie vadītāji bija pārsteigti, ka Eiropā ir iespējams karš. Līdz 24. februārim neviens neuzdrošinājās Krieviju saukt par to, kāda tā patiesībā ir, proti, par “destruktīvu revizionistisku valsti, kas cenšas atjaunot savu impērisko kontroli pār Austrumeiropu”. Vācijas ārpolitika balstījās uz principu “miers caur tirdzniecību”: ja visi tirgojas savā starpā, tad pasaule kļūst labāka un mierīgāka. Kanclera runa atgrieza vāciešus pie atziņas, ka pasaule joprojām ir bīstama vieta,” paskaidroja Gerlinda Greutla.
Rēgensburgas Universitātes analītiķe uzskata, ka “Zeitenvendes politika” paredz “gan nepārtrauktību, gan izmaiņas Vācijas ārpolitikas doktrīnā”.
Ko tas nozīmē, Gerlinda Greutla paskaidroja: joprojām tiks pielietota mūsdienu Vācijai tradicionālā “daudzpusējā sarunu diplomātija”, tomēr “priekšplānā jau ir izvirzījusies nepieciešamība atbalstīt Ukrainu”, par ko Vācijas sabiedrībā jau agrāk bija pietiekami daudz šaubu.
Vienlaikus Greutla atzīmēja, ka vācieši šodien sāk saprast, ka līdztekus palīdzības sniegšanai Ukrainai, ASV un citi sabiedrotie “gaida lēmumus no Vācijas modernizēt savus bruņotos spēkus un uzņemties lielāku atbildību par drošību Eiropā”. Vācija ir lielākā ekonomika Eiropas kontinentā un “var uzņemties ievērojamu daļu no šī sloga”.
Elbridžs Kolbijs (Elbridge A. Colby, The Marathon Initiative), “lielvalstu sāncensības laikmeta” politisko iniciatīvu pētnieks, nesen Vācijas izdevumā Tagesschaut.de publicēja rakstu, kurā brīdināja Eiropu, ka “ja ASV būs spiestas pievērst lielāku uzmanību spriedzes saasinājumam Indo-Klusā okeāna reģionā, Eiropas kontinents var palikt neaizsargāts.
“Šis Kolbija raksts Vācijā tika uztverts nopietni, jo viņš skaidri norādīja, ka eiropiešiem ir ļoti jāuztraucas, ka šis scenārijs varētu piepildīties. Ja runa ir par Vācijas bruņoto spēku reformu, tad būs nepieciešams budžeta palielinājums līdz 100 miljardiem eiro. Tas ir nepieciešams, jo Vācijas bruņotie spēki jau ilgu laiku ir bijuši nepietiekami finansēti. Mēs joprojām pat atpaliekam no NATO mērķa sasniegt vismaz 2% aizsardzības izdevumu,” sacīja Greutla, “Eiropa šobrīd ir atkarīga no Amerikas Savienotajām Valstīm gandrīz visā aizsardzības ziņā, materiālā, kā arī stratēģiskā un intelektuālā ziņā.
Kā karš Ukrainā ir ietekmējis ģeopolitisko šķelšanos Eiropā?
Pēc Greutlas domām, Berlīne vienmēr ir bijusi sava veida starpnieks starp Vašingtonu ar savu “transatlantiskās integrācijas” koncepciju un Parīzi ar “suverēnās autonomijas” principu.
Vācijas nostāja vienmēr ir bijusi, ka “integrācijai ir jāsaved visi kopā”, savukārt “franči NATO uzstāja, ka Eiropas integrācijai jānotiek dažādos tempos”. Berlīne tomēr palika piesardzīga, aicinot Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis pievienoties Eiropas Savienībai.
“Tās nav domstarpības, bet tikai nianse, kas balstīta uz to, ka dažas valstis nāk no NATO, bet citas – no ES viedokļa. Ja paskatās uz politisko eliti kopumā, tad redzēsiet, ka šobrīd valda stingra vienprātība, ka Eiropai jāstāv pretī Krievijai. Tajā pašā laikā ilgtermiņā dažādu kontinenta valstu līderu viedokļi stipri atšķiras.
Piemēram, kā Eiropas drošība attīstīsies pēc pāris gadiem? Vācijas politiskā elite sliecas domāt, ka “mums ir jānogaida un tad jāpārdefinē mūsu attiecības nākotnei”. Tajā pašā laikā poļi un Baltijas valstis ir kategoriskākas un neredz vietas kompromisiem ar Kremli,” skaidroja Greutla.
Eksperte norādīja, ka, piemēram, Polijai un Lietuvai jau šobrīd draud vairāk nekā citām ES un NATO valstīm:
“Pastāvot iespējai ”Vāgnera” PMK izvierzīties Baltkrievijā Suvalku koridora rajonā (Suvalku koridors ir aptuveni 100 kilometru garš sauszemes “koridors”, kas atdala Baltkrievijas teritoriju no Krievijas Kaļiņingradas apgabala gar Polijas robežu ar Lietuvu), kā arī līdz ar taktisko kodolieroču izvietošanu Baltkrievijas teritorijā, bažas Polijā un Baltijas valstīs ir pastiprinājušas preventīvus soļus pret Krieviju.
Taču Vācijā tie paši draudi nerada bailes.
“Ja paskatās uz sabiedriskās domas aptauju rezultātiem līdz februārim,” sacīja Gerlinda Greutla, “Krievija, tāpat kā Ķīna, vāciešu prātos nešķita kā drošības apdraudējums. Vācijas sabiedrību interesēja: pensiju sistēma, veselības aprūpe, klimata pārmaiņas un citas problēmas. Tajā pašā laikā Polijā jūs redzētu citu rezultātu: poļu tauta jau sen ir norūpējusies par Krievijas draudiem. Un arī tagad plašākā Vācijas sabiedrība, šokēta par sauszemes kara sākšanos Ukrainā, nepietiekami uztver draudus. Tie nav tie cilvēki, kuri katru dienu baidās, ka karš būs pie viņu mājām. Drīzāk viņiem ir abstraktas bailes, ka tas viss var pāraugt kodolkarā”.
Greutla uzskata, ka Eiropai vēl tāls ceļš ejams, lai panāktu patiesu vienprātību.
Revizionisms pret pastāvošo pasaules kārtību
Gerlinda Greutla sāka darbu pie grāmatas ilgi pirms Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Kā starptautisko attiecību eksperti viņu pārsteidza tas, kas šodien izskatās kā acīmredzama kļūda: “Cilvēki Rietumos patiešām ticēja, ka Krievija un Ķīna pēc aukstā kara tikai nemanāmi integrējās esošajā starptautiskajā kārtībā”, ko lielā mērā bija veidojušas, izstrādājušas un atbalstījušas ASV un tās Rietumu partneri.
Savukārt Greutla jau kopš 2000. gadu beigām ir pārliecināta, ka gan Krievija, gan Ķīna kļūst par revizionistiskām valstīm.
“Tas ir tā, ka sākumā viņu vadītāji iebilda pret pastāvošo kārtību un mēģināja izmainīt spēles noteikumus smalkāk,” sacīja profesore.
Amerikāņu pētnieks Ričards Fonteins, kurš vada Jaunās Amerikas drošības centru (CNAS), nesen rakstā žurnālā Foreign Affairs aprakstīja jaunas starptautiskas kārtības rašanos, kuras pamatā ir bipolaritāte, nevis daudzpolaritāte, ko daudzi gaidīja.
Gerlinda Greutla tam daudzējādā ziņā piekrīt:
“Paskatieties uz varenības robežām mūsdienu pasaulē: patiesībā ir tikai divas valstis, kas izceļas kā lielvaras, tās ir ASV un Ķīna,” viņa apliecināja, “Krievija ir vara, kas ir liela tikai pēc kodoljēdziena, bet visos pārējos varas rādītājos Krievija krietni atpaliek. Ja ņemam Eiropas valstis atsevišķi, nevienu no tām nevar salīdzināt ne ar ASV, ne ar Ķīnu, un, ja mēs tās ņemam kopā, tad mums būtu vajadzīgs politiskās vienotības līmenis, kas šobrīd nav.
Greutla Krieviju nodēvēja par “zūdošu varu”, kas savas dzīves trajektorijas beigās cenšas “sabojāt, iedragāt, mēģināt iznīcināt pastāvošo kārtību”.
“Krievijas politiskais kurss ir destruktīvs revizionisms,” uzsvēra pētniece, “Krievija nespēj veidot alternatīvu ASV vadītajai pasaules kārtībai, taču tai ir pietiekami daudz iespēju veikt informatīvo karu, kiberuzbrukumus, izmantot visas iespējas, kas rodas valstīs ar trauslu valstiskumu un autoritāru pārvaldību. Tajā pašā laikā Ķīna ir konstruktīva revizioniste, kas cenšas radīt alternatīvu pasaules kārtībai. Tajā pašā laikā revizionisms šajās valstīs radās “paralēli”: ja Krievija nepastāvētu, Ķīna joprojām kļūtu par revizionistu varu, bet, ja Ķīna nepastāvētu tādā formā, kādā tā ir tagad, Krievija joprojām būtu “zūdošā revizionistu vara.”
“Vai viņi ir alianse? – jautā Greutla un atbild, – Nē, tā nav alianse, bet viņi ir vienoti sava virsmērķa sasniegšanā – uz kurieni, viņuprāt, pasaulei jāvirzās. 2022. gada februārī, tieši pirms iebrukuma Ukrainā, Krievija un Ķīna nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, solot “neierobežotu draudzību” un partnerību. Tomēr viņu partnerībai ir ierobežojumi, jo Ķīna vēlas izvairīties no “augstas cenas par savu rīcību”.
Kas ir “jaunā atturēšanas stratēģija” un kāpēc Rietumiem tā būtu jāievēro?
Pēc Gerlindes Greutlas teiktā, ne Krievija, ne Ķīna “nevēlas rietumnieciskumu, bet vēlas to atcelt pasaulē”.
Alternatīva kļūdainajai Rietumu politikai, kas notika pēc aukstā kara, kad abas šīs valstis tika uzaicinātas starptautiskajā liberālajā kopienā kā jaunas topošās demokrātijas, varētu būt “pielāgošanās vai nomierināšana”, sacīja eksperte.
Ar “nomierināšanu” viņa domā piekāpšanās politiku. Tas, viņasprāt, nozīmē noteikt robežas, kā šīm valstīm vajadzētu uzvesties attiecībās ar Rietumiem un pasauli kopumā.
“Jaunā ierobežošanas stratēģija” būtībā nozīmē atteikšanos sadalīt pasauli ietekmes sfērās. Tas ir “gredzens”, ārpus kura viņiem nevajadzētu iziet,” skaidroja Greutla. “Es redzu, ka šeit, ASV, veidojas spēcīga vienprātība par Ķīnu, un Eiropa pēdējos gados ir sākusi sadarboties ar ASV šajā jautājumā. Ķīna dara kaut ko tādu, kas Eiropas valstīm vienkārši nepatīk, un tās iebilst pret to. Strukturālo ierobežojumu spēks, ko mēs redzam starptautiskajā sistēmā, liks dažām valstīm pieņemt lēmumus: Eiropas valstīm ir rūpīgi jādomā par to, kā tās nākotnē izturēsies pret Ķīnu. Viņiem nevajadzētu gaidīt, ka ASV pārņems visus aizsardzības izdevumus neatkarīgi no tā, vai tā ir Ukraina un Krievijas vai Ķīnas ierobežošana. Šajā jautājumā ir nepieciešama un jāpanāk lielāka saskaņotība, un pēdējos gados tomēr esam uzkrājuši pozitīvu pieredzi,” secināja Gerlinda Greutla.