Esmu cilvēks, kurš neplāno piedalīties vēlēšanās, tāpēc kopumā esmu diezgan vienaldzīgs, ko par mani domā iedzīvotāji kopumā. Jautājums ir par to, kas, manuprāt, ir pareizi. Līdz šim es neredzu citu veidu, kā mainīt šo režīmu. Un es viņu uzskatu par absolūtu ļaunumu, kas katru dienu Ukrainas frontē nogalina simtiem, dažreiz tūkstošiem cilvēku abās konfrontācijas līnijas pusēs. To intervijā TV kanālā ”Doždj” pastāstīja krievu politiķis Mihails Hodorkovskis
”Un šis režīms ir jāpārvieto tādā veidā, kas viņu var noņemt. Viņu var noņemt vardarbīgā ceļā”.
Lai tas notiktu, režīma ietvaros ir jānotiek šķelšanai, tas ir, režīmam ir jāsaķeras ar sevi, jebkurā gadījumā ar savu varas komponenti. Šajā gadījumā Prigožins (un viņa sacelšanās) bija labs risinājums, kurā, lūk, šī spēka sastāvdaļa tiek noņemta no konfrontācijas lauka. Un šajā brīdī var un vajag pārņemt varu. Šobrīd ir iespējams un nepieciešams (bija) mēģināt mainīt režīmu.
Šeit ir ļoti svarīgs jautājums, par kuru es ļoti vēlos, lai cilvēki aizdomātos. Ikvienam, ievērojamai daļai Krievijas opozīcijas, demokrātiskās un cilvēktiesību kustības, ir iekšēja sajūta, ka kāds varonis spēs atrisināt problēmu viņu vietā. Un attiecībā uz Prigožinu viņi saka: “Ak, Hodorkovskis viņā redzēja varoni. Bet šis varonis mums nav piemērots. Patiesībā neviens varonis nav piemērots. Ne Prigožins, ne kāds cits.
”Viņiem pašiem būs jāķeras pie ieročiem, pašiem būs jāpārņem vara. Jebkurā citā gadījumā jebkurš nosacītais varonis tev uzpļaus”.
Sekot Prigožinam nozīmē sekot varonim, kurš nav varonis, bet gan kara noziedznieks. Tā ir kļūda. Mums ir jāpalīdz Prigožinam, vai citam, vai trešajam Prigožinam, lai cīnās ar Putina līdzgaitniekiem, citiem Putina līdzgaitniekiem,, viņš arī ir Putina līdzgaitnieks. Šeit, lai tie cīnītos savā starpā. Un šajā laikā ir nepieciešams ņemt rokās ieročus un pašiem – nevis ar Prigožinu, bet pašiem – pārņemt varu.
Ja kāds domā, ka varu var paņemt arī savādāk, nekā paņemot rokās ieroci un paņemot to pašiem. Ja kāds domā, ka totalitāra režīma apstākļos jūs nevarat riskēt ar savu dzīvību, es jūs pievilšu. Manā dzīvē bija pieredze konfrontācijā ar ļoti novājinātu totalitāro režīmu. Cilvēki riskēja ar savu dzīvību, daži no viņiem gāja bojā. Ja jūs tam neesat gatavi, jūs neesat opozīcija, jūs esat cilvēktiesību aktīvisti, jūs esat labi cilvēki. Paldies Dievam, es būšu ļoti priecīgs, ja jums būs komfortabli dzīvot Krievijā, bet par šī režīma maiņu ar jums nav ko runāt.
Deviņdesmit pirmajā gadā mums bija trīs dienas, trīs dienās mēs varējām vai nu pārņemt varu, vai palaist garām. Mēs viņu paņēmām. Un tagad Prigožins mums deva 10 stundas, bet mēs nevarējām izmantot šīs desmit stundas.
Pret Prigožinu pretenziju nav. Prigožins ir dabiska parādība, šķiet, ka tai nav nekāda sakara ar mums. Tieši mēs nepaspējām izmantot šīs desmit stundas, kas nozīmē, ka nākamajai reizei jābūt labāk sagatavotiem. Deviņdesmit pirmajā gadā neviens nedomāja, ka pēc diviem gadiem ap mūsu Balto namu būs notikumi.
Domāju, ka pēc pusotra gada mēs redzēsim kaut kādu konfrontāciju. Šo burbuļošanu mēs redzējām Ivana Popova, es domāju 58. armijas komandiera runā. Tātad, tas nekur neizpaliks, tādas iespējas būs, tās būs tieši tādas pašas vai nedaudz atšķirīgas.
Mums pamatproblēma ir tā, ka šodien civiliedzīvotāji ar pašreizējo bruņojuma stāvokli nevar pretoties regulārajai armijai. Vienīgā problēma, kas ir ārpus mūsu kontroles vai gandrīz ārpus mūsu kontroles, ir tā, ka mēs vispār neko nevaram darīt. Kaut ko varam darīt. Man bija sarunu pieredze, arī ar armijas struktūrām, un diezgan veiksmīga. Šī formulas daļa izslēdz regulāro armiju un zemessardzi no vienādojuma. Ja tos izņem no vienādojuma, pastāv iespēja, un šī iespēja ir jāizmanto. Domāju, ka tuvākā pusotra gada laikā šādas iespējas būs. Tas ir atkarīgs no mums pašiem, vai esam tam gatavi.