Ukrainas bruņoto spēku komandieris Valērijs Zalužnijs rakstā The Economist atzīst, ka cerības uz veiksmīgu Ukrainas pretuzbrukumu izrādījās, maigi izsakoties, pārāk lielas. Ukraiņi saskārās ar spēcīgu Krievijas aizsardzību, un karš beidzot pārvērtās par pozicionālu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada atvaļināts diplomāts, ieroču neizplatīšanas, atbruņošanās un bruņojuma kontroles eksperts Boriss Bondarevs
Ukrainai steidzami nepieciešami jauni risinājumi, jauna stratēģija un jauni ieroču veidi, kas varētu palīdzēt virzīt situāciju uz priekšu.
Karš par “daudzpolaritāti”
Šāds skumjš paziņojums gan daudziem, kas uzrauga militāro operāciju gaitu, nebija pārsteigums. Ukrainas armija ir daudz mācījusies un guvusi ievērojamus panākumus 2022. gadā. Tomēr kopš tā laika viņi nav spējuši atkārtot šos panākumus. Daudzējādā ziņā problēma ir saistīta ar Ukrainas bruņoto spēku hronisku nepietiekamu aprīkošanu ar modernu militāro aprīkojumu, ko izraisa Kijivas Rietumu partneru neizlēmība un nevēlēšanās, un bieži vien arī gļēvums piegādāt nepieciešamos ieročus.
Kā ne reizi vien ir teikuši un atzinuši paši Rietumu līderi, Vladimira Putina uzbrukums Ukrainai nav lokāls konflikts, ko izraisījis teritoriālais strīds starp kaimiņvalstīm. Tas ir uzbrukums pastāvošās pasaules kārtības pamatiem, agresīvs revizionisma mēģinājums, pārrakstot šodien valdošos noteikumus. Putina brīnišķīgā pasaule ir klasiska “visu karš pret visiem” pasaule, kurā uzvar stiprākais un ap sevi veido atsevišķu vasaļu, satelītu un citu nevienlīdzīgu svītu “polu”.
Tā ir bēdīgi slavenā daudzpolaritātes koncepcijas būtība, ko Krievijas diplomātija ir popularizējusi daudzus gadu desmitus. Tagad šo mēģinājumu apturēt sociālo progresu un mainīt to aktīvi atbalsta citas ieinteresētās puses: Ķīna, Irāna, Ziemeļkoreja un daudzas globālo dienvidu valstis bez īpaša sašutuma raugās uz politisko problēmu risināšanu ar spēku (ja vien protams, šis spēks netiek piemērots pret viņiem pašiem).
Pirmais pasaules karš sākās ar Austrijas un Ungārijas uzbrukumu Serbijai, kas daudziem tolaik šķita samērā ierobežots lokāls konflikts. Otrais pasaules karš sākās ar Vācijas uzbrukumu Polijai, kas arī bija tālu no tā laika lielvalsts. Pirms tam Hitlers tika galā ar Austrijas anšlusu, Reinzemes remilitarizāciju, Versaļas miera ierobežojumu noraidīšanu un daudz ko citu. Lielbritānijas un Francijas vadītāji atviegloti 1938. gadā parakstīja Minhenes vienošanos, nododot Čehoslovākiju fīreram. Tas viss “ilga miera nākamajām paaudzēm” vārdā. Miers, kas ilga apmēram gadu.
“Un ložmetējs sāka šaut ar jaunu sparu…”
Jau no paša kara ar Ukrainu sākuma Rietumu valstu nostāja bija neviendabīga.
No vienas puses, atbalsts Ukrainai tika deklarēts tik ilgi, cik nepieciešams, un pret Krieviju tika ieviestas bargas sankcijas.
No otras puses, nekavējoties tika izteiktas svarīgas atrunas: nekādā gadījumā pašas NATO valstis netiks iesaistītas militārajās operācijās. Šīs bailes no eskalācijas, ko NATO stratēģi nez kāpēc nolēma demonstrēt Maskavai visos iespējamos veidos, joprojām nosaka viņu politiku.
Tikai daži cilvēki ticēja, ka Ukraina spēs izturēt kādu laiku. ASV prognozēja Kijivas krišanu 72-96 stundu laikā, kas liek apšaubīt to amerikāņu militāro ekspertu kompetenci, kuri prognozēja iebrukumu, taču nopietni pārspīlēja Krievijas spēku profesionalitātes pakāpi un līmeni. Tas radīja sava veida eiforiju, kad kļuva skaidrs, ka Krievijas armija ir daudz vājāka, nekā tika uzskatīts. Jebkurā gadījumā palika šaubas par ārējo novērotāju adekvāto novērtējumu par konfliktā iesaistīto pušu spēkiem, kas, iespējams, galu galā ietekmēja NATO valstu sniegto nepieciešamo militāro palīdzību Ukrainai acīmredzami nepietiekamā apjomā.
Tad sāka parādīties cerības uz konkrētiem, no profesionālā viedokļa grūti izskaidrojamiem ieroču veidiem. Sākumā HIMARS sistēmas tika apzīmētas kā tādi brīnumieroči, pēc tam tos šajā statusā nomainīja tanki Leopard. Pēdējā laikā cerības tiek liktas uz ATACMS raķetēm un, visbeidzot, uz lidmašīnām F-16 – ar tām Ukraina padzīs agresoru, un krievi aizbēgs, papēžiem dzirkstot. Acīmredzot tāds ir plāns.
Nopietni runājot, neviens ierocis pats par sevi nav spējīgs uzvarēt ne tikai karā, bet arī cīņā. Uzvar spēja uzreiz izmantot visus pieejamos spēkus un līdzekļus vislabākajā iespējamajā veidā. Jūs to izlasīsit jebkurā militārajā mācību grāmatā. Ir neprofesionāli rēķināties ar kaut kādu Wunderwaffe (brīnumieroci), un šādus ieročus piegādāt pa vienai tējkarotei, nopietni rēķinoties ar to, ka tas ietekmēs stratēģiskās situācijas izmaiņas frontē, ir ārkārtīgi naivi.
Rietumvalstu tuvošanās Ukrainas pretuzbrukumam bez pietiekama atbalsta atgādināja veco padomju joku: “Biedri komandieri, mums beigušās patronas! — Kā beidzās patronas? Tu taču esi komunists! “Un ložmetējs sāka šaut ar jaunu sparu…”
Vai Putins ir uzvarētājs?
Ukrainas pretuzbrukuma neveiksme bija loģisks rezultāts NATO pussirdīgajai Ukrainas atbalsta politikai. Paradoksāli, bet NATO pamatā ir divi dažādi apsvērumi: Krievijas armijas vājums kaujas laukā un bailes no eskalācijas. Bailes joprojām valda un paralizē jebkādu efektīvu palīdzību Kijivai.
Nav pārsteidzoši, ka Ukrainas neveiksme izraisa arvien vairāk balsu par labu kaut kādām sarunām un miera līgumam. Putina vairākkārt pierādītā nespēja risināt sarunas netraucē visus šos miera atbalstītājus. Daži eksperti pat ierosina sniegt Ukrainai kaut kādas drošības garantijas, neuzņemot to NATO apmaiņā pret teritoriju piekāpšanos.
Nu, kādas tās var būt garantijas? Neatgādinot bēdīgi slaveno un garlaicīgo Budapeštas memorandu, mums godīgi jāsaka, ka vienīgā vairāk vai mazāk uzticamā garantija pret Putina agresijas atkārtošanos pret Ukrainas paliekām var būt tikai skaidra un nepārprotama NATO valstu apņemšanās pievienoties karam pret agresoru. Personīgi. Tie paši zābaki uz zemes, par kuriem ASV prezidents Džo Baidens teica, ka tas nenotiks nekādā gadījumā. Tikai izredzes satikt ASV karaspēku kaujas laukā var atturīgi ietekmēt Rietumu vājuma iedvesmoto Vladimira Putina prātu. Un pat tas vairs nav fakts.
Vai NATO, nobijusies no šāda scenārija, piekritīs šīm garantijām? Acīmredzot nē. Tādējādi Ukrainai var piedāvāt parakstīt faktiski padošanās aktu vienā vai otrā pakāpē, apmaiņā pret solījumu “nākamreiz” īpaši nopietni saraukt pieri un ieviest tādas sankcijas, kas noteikti saplosīs Krievijas ekonomiku. Tiesa, nav īsti skaidrs, kāpēc šādas garantijas nevar dot tieši tagad. Varbūt tas dotu pareizo signālu Maskavai? Taču vienīgais, no kā Rietumu stratēģi nebaidās, ir demonstrēt savas bailes no iespējamās vairāk vai mazāk nopietnas kara eskalācijas.
Jebkurš kara iznākums bez atgriešanās pie status quo uz vismaz 2022.gada 23.februāri, Ukrainai nozīmēs sakāvi, savukārt Krievijai okupēto teritoriju saglabāšana nozīmēs reālu uzvaru. Tādējādi jebkura miera līguma parakstīšana nostiprinās Krievijas un personīgi Putina uzvaru karā – uzvaru ne tik daudz pār Ukrainu, bet gan pār visiem Rietumiem, kas skaļi solīja visādā ziņā palīdzēt Kijivai pretoties agresijai. Tādējādi Putins pārvērtīsies par cilvēku, kurš sagādāja apkaunojošu sakāvi ASV un visai NATO. Tas nepaliks nepamanīts pasaulē, kur daudzi atklāti paļaujas uz šādu iznākumu.
Ukrainas kapitulācija nozīmēs NATO kapitulāciju valstij, kuras ekonomiskie resursi nav salīdzināmi ar Rietumu kopējo varu. Tomēr nav tik svarīgi, cik daudz resursu jums ir, svarīgi ir tas, vai esat gatavs tos veltīt sava mērķa sasniegšanai – vai arī turpināsit izlikties, ka, nepiešķirot problēmai pārāk lielu nozīmi, tā pazudīs. .
To var saistīt arī ar to, ka Rietumos nav redzama vēlme palielināt ieroču un munīcijas ražošanu, neskatoties uz ziņojumiem par esošo šāviņu rezervju izsīkumu. Rodas jautājums: kā ar šāda aprīkojuma un visa karam nepieciešamā ražošanas līmeni NATO plānoja cīnīties pret Krievijas agresiju, kas alianses dibināšanas dokumentos uz brīdi parādās kā galvenais pretinieks?
NATO izturības pārbaude
Atdzimstošā spriedze Tuvajos Austrumos ir novirzījusi starptautiskās uzmanības fokusu. No mediju pirmajām lapām ir pazudusi Ukraina un Putina karš pret rietumvalstīm. Teroristu organizācijas uzbrukums valstij ar vienu no spēcīgākajām un efektīvākajām armijām pasaulē noteikti ir daudz interesantāks nekā stāšanās pretī kodollielvalstij. Lai to paveiktu, uz Vidusjūru iespējams nosūtīt vairākas lidmašīnu bāzes kuģu pārvadātāju grupas – galu galā Hamas diez vai izdosies eskalēt situāciju līdz kodolkonfliktam.
Jāpiebilst, ka Izraēla nav Ukraina, tā ir diezgan spējīga viena pati likvidēt Hamas. Pagaidām nav draudu pilna mēroga iebrukumam no apkārtējām arābu valstīm. Interesanti, ka par vienu no skaļākajiem pret Izraēlu vērstajiem runātājiem ir kļuvis Turcijas prezidents Erdogans, kurš savās interesēs aktīvi cenšas izspēlēt pret Izraēlu vērstu kārti. Īpaši jūtama kļūst šķelšanās NATO nometnē.
Ir vairāk nekā iespējams, ka tas vēl vairāk pasliktinās Ukrainas tieksmes uz mieru. Redzot amerikāņu kategorisko nevēlēšanos “iekļauties” savām stratēģiskajām interesēm (pilnībā saskaņā ar Lielbritānijas premjerministra Nevila Čemberlena, 1938. gada Minhenes līguma arhitekta vārdiem: “Cik šausmīga, fantastiska un neticama ir pati ideja ka mums vajadzētu rakt tranšejas šeit, mājās un pielaikot gāzmaskas tikai tāpēc, ka vienā tālā valstī cilvēki, par kuriem mēs neko nezinām, savā starpā sastrīdējās”), citas valstis, kas rēķinājās ar Vašingtonas aizsardzību no Krievijas iebrukuma, sapratīs, ka šādas agresijas gadījumā ASV aprobežosies ar visstingrāko Vladimira Putina nosodījumu un prasībām izvest karaspēku. Nu, iespējams, vēl pāris Krievijas bankas tiks atslēgtas no SWIFT.
Taču šodien ir grūti iedomāties, ka Baidens sūta karaspēku, piemēram, uz Igauniju, lai padzītu no turienes ienākušās krievu divīzijas un tādējādi nonāktu tiešā militārā konfrontācijā ar kādu kodolvalsti. NATO katru dienu pārvēršas par papīra tīģeri – un visa pasaule to var redzēt. Tas palielina iespējamību, ka drīzumā būs citi, kas vēlēsies pārbaudīt NATO spēku.
Nevienu pamiera līgumu, pat pagaidu, nevar parakstīt bez pienākuma atcelt visas Maskavas sankcijas vai vismaz daļu no tām – tas būs viens no Putina galvenajiem nosacījumiem. Rietumvalstis nonāktu neērtā situācijā, ja Maskava izrādītu vēlmi panākt miera vienošanos, taču šādu vienošanos iedragās ASV un ES nevēlēšanās to atcelt. Tā ir vēl viena problēma, ko izraisa Rietumu politikas nekonsekvence attiecībā uz Krievijas agresiju. Diez vai būtu jāsaka, ka sankciju atcelšana no Krievijas pēc Ukrainas sakāves atzīšanas dokumentu parakstīšanas pilnībā iedragās Rietumu autoritāti pasaules sabiedrības acīs.
Vēsture aicināja Rietumus 2022. gadā uzvarēt Trešajā pasaules karā Ukrainā svešā teritorijā un ar citu rokām un asinīm un tādējādi novērst kara izplatīšanos visā pasaulē. Acīmredzot attīstīto valstu vadītāji nolēmuši šo priekšlikumu nepieņemt.
Rezultātā beigsies liberālas pasaules kārtības ēra, kas balstīta uz ANO Statūtiem un vērtībām, kas ietvertas ANO dibināšanas dokumentos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Līdz ar šī rīkojuma aiziešanu izzudīs arī mierīgā, drošā ASV un Eiropas dzīve. Viņiem par to vajadzētu vainot sevi – bailēs un nevēlēšanos aizstāvēt šo ļoti mierīgo dzīvi. “Tikai tas ir laimes un brīvības vērts, kurš katru dienu cīnās par to.” Rietumi nevēlas iet kaujā.
Tas nozīmē, ka karš pats nāks pie viņiem. Kā par agresora nomierināšanu teica kāds Vinstons Čērčils: “Mēs tikām sakauti, nesākot karu, un tagad šīs sakāves sekas būs jūtamas vēl ilgi, jo esam šķērsojuši liktenīgu pavērsiena punktu vēsturē, pēc kura viss bijušais spēku līdzsvars Eiropā tika neatgriezeniski izjaukts, un Rietumu demokrātijām tika adresēts šausmīgs teikums: “Jūs esat nosvērti uz svariem un atrasti ļoti viegli.”
Vēsture mums atkal māca, ka tā nevienam neko nemāca.
