Ukrainu nav iespējams iekļaut NATO, taču ir saprātīga alternatīva. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada laikraksta Washington Post apskatnieks, Ārējo attiecību padomes vecākais līdzstrādnieks Makss Būts
NATO samitā Viļņā otrdien un trešdien tiks risināts sarežģīts jautājums, vai Ukrainai vajadzētu izteikt uzaicinājumu pievienoties transatlantiskajai aliansei. Sirds saka jā, bet galva saka nē.
Neapšaubāmi, ir spēcīgi argumenti par labu Ukrainas iekļaušanai NATO. Tikai daži šaubās, ka Ukraina ir nopelnījusi morālas tiesības būt par daļu no Rietumu alianses. Galu galā tās upuris netieši aizsargā NATO dalībvalstis no Krievijas militārās mašīnas draudiem. (Lielbritānijas armijas vadītājs tikko teica, ka Krievija Ukrainā ir zaudējusi pusi savas kaujas spējas, tostarp pat 2500 tankus).
Nav arī šaubu, ka NATO paplašināšanās ir kļuvusi par spēcīgu spēku mieram un stabilitātei Eiropā. Pats iemesls, kāpēc Krievijas diktators Putins iebruka Ukrainā, nevis Polijā vai Baltijas valstīs, kas arī kādreiz bija Krievijas impērijas sastāvā, ir tas, ka šīs valstis ir NATO dalībvalstis, bet Ukraina nav. Pat ar visu Putina bravūru, viņš nevēlas riskēt ar NATO 5.panta kolektīvās drošības garantijas, tostarp ASV kodolatturēšanas, iedarbināšanu. Ir muļķīgi teikt, kā to dara Kremļa apoloģēti, ka NATO paplašināšanās Austrumeiropā ir izraisījusi Krievijas agresiju.
Kremlis būtu daudz lielāks drauds, ja Putins zinātu, ka var nesodīti uzbrukt jebkuram kaimiņam.
Taču Rietumeiropas valstu un ASV nevēlēšanās uzņemt Ukrainu NATO ir saprotama: tā karo ar Krieviju, un tas nepārskatāmā nākotnē nebeigsies. Tas ir nepārtraukts konflikts, kas, ja NATO iekļautu Ukrainu, varētu iesaistīt citas dalībvalstis “apšaudē” ar kodolieročiem bruņoto Krieviju.
Tiesa, 5. pants, kurā teikts, ka uzbrukums vienam sabiedrotajam ir uzskatāms par uzbrukumu visiem sabiedrotajiem, “neprasa konkrētu dalībvalstu atbildi”. NATO dalībvalstis var teikt, ka ievēro 5.pantu, darot to, ko jau dara: apgādājot Ukrainu ar ieročiem, apmācot un izlūkojot informāciju, kā arī nosakot sankcijas pret Krieviju. Taču vienmēr ir bijis netiešs pieņēmums, ka bruņots uzbrukums NATO dalībvalstij izraisīs citu NATO dalībvalstu militāru darbību. Ja tas netiks darīts, var samazināties NATO alianses kopējā efektivitāte.
Vai tiešām mēs gribam sūtīt Putinam ziņu, ka viņš var iebrukt, teiksim, Lietuvā un Rietumi viņus neaizsargās?
NATO varētu mēģināt apiet šīs grūtības, sakot, ka Ukraina netiks uzņemta NATO tagad, bet gan nākotnē, kad karš ar Krieviju būs beidzies. Taču tas radītu perversu stimulu Krievijai turpināt cīņu, lai neļautu Ukrainai pievienoties transatlantiskajai aliansei.
NATO nevajadzētu atkārtot to pašu kļūdu, ko tā pieļāva Bukarestes samitā 2008. gadā, kad alianses pārstāvji teica, ka viņi “sveicina Ukrainas un Gruzijas centienus “kļūt par NATO dalībvalstīm”, bet nevienojas par dalības rīcības plānu, lai pārvērstu šos centienus realitātē. Tas tikai vairoja Putina motivāciju uzbrukt šīm valstīm, pirms tās tika uzņemtas NATO, kā viņš to darīja ar Gruziju 2008. gadā un Ukrainu 2014. gadā.
Labā ziņa ir tā, ka pat bez Ukrainas uzņemšanas NATO dalībvalstis var stiprināt ilgtermiņa drošības saites ar Kijivu un nosūtīt Krievijai vēstījumu, ka tā nekad nevar atņemt Ukrainai brīvību. Vašingtonas attiecības ar Izraēlu un Taivānu ir balstītas uz vienu un to pašu principu: neviena no tām nav līguma sabiedrotā, taču abos gadījumos ASV ir juridiski un diplomātiski pienākums tās apbruņot, lai tās varētu pretoties agresijai.
Pēc 1973. gada kara, kuru Izraēla gandrīz zaudēja, vairākas ASV administrācijas apņēmās palīdzēt ebreju valstij saglabāt “kvalitatīvu militāro pārākumu” pār saviem arābu kaimiņiem. Kongress šo koncepciju galu galā kodificēja likumā. ASV un Izraēla arī ir noslēgušas virkni “saprašanās memorandu”, kas uzliek Vašingtonai pienākumu sniegt palīdzību. (Pēdējais memorands, kas parakstīts 2016. gadā, liek ASV sniegt militāro palīdzību 38 miljardu dolāru apmērā no 2019. līdz 2028. gadam.) Šīs ASV saistības ir ļāvušas Izraēlas aizsardzības spēkiem palikt spēcīgākajiem militārajiem spēkiem Tuvajos Austrumos.
ASV pārtrauca oficiālo militāro aliansi ar Taivānu 1979. gadā, kad tā nodibināja diplomātiskās attiecības ar Pekinu. Bet tajā pašā laikā Kongress pieņēma Taivānas attiecību likumu, kas nosaka, ka Vašingtona pārdos Taivānai ieročus, lai tā varētu “saglabāt pietiekamas pašaizsardzības spējas” un ka valstis “pretosies jebkurai spēka lietošanai, kas apdraudētu Taivānas iedzīvotāju drošību”. ASV atbalsts ļāva Taivānai de facto palikt neatkarīgai no komunistiskā režīma kontinentālajā daļā.
Šie ir modeļi, kas ASV būtu jāievēro attiecībā uz Ukrainu. Baidena administrācijai ir jāapsola, ka valstis nodrošinās pietiekami daudz ieroču, apmācības un izlūkošanas atbalsta, lai ļautu Ukrainai saglabāt savu suverenitāti (vēlams 1991. gada starptautiskajās robežās), un Kongresam šis solījums ir jāievieš likumā. Ja republikāņu kontrolētā Pārstāvju palāta tam piekristu, tas būtu spēcīgs signāls par abu partiju atbalstu Ukrainai. Līdzīgas saistības jāuzņemas arī citām NATO dalībvalstīm.
Ir arī svarīgi, lai Rietumi nepārtraukti sniegtu monetāro palīdzību, lai nodrošinātu Ukrainas ekonomisko dzīvotspēju, neskatoties uz karu, kas ir iznīcinājis tās rūpniecisko un lauksaimniecības bāzi. Eiropas Savienībai vajadzētu uzņemties vadību un piedāvāt Ukrainai dalības ceļvedi, kas liktu Ukrainai veikt stingrus pasākumus pret korupciju apmaiņā pret iespējamo dalību ES.
Rietumvalstīm arī jāapņemas pārskaitīt Ukrainai aptuveni 300 miljardus dolāru no Eiropā un ASV iesaldētajiem Krievijas līdzekļiem, lai finansētu kara laikā nopostītā atjaunošanu. Pat nepiedāvājot 5.panta garantijas, NATO valstis var stiprināt Ukrainas spēju pretoties Krievijas agresijai un dot Putinam signālu, ka viņš šajā karā neuzvarēs.
