Mācīt britiem gatavot tēju ir nepateicīgs un pat bīstams uzdevums, īpaši, ja padoms nāk no amerikāņa. Tomēr Mišela Frankla, Pensilvānijas Brīna Mora koledžas ķīmijas profesore, nolēma arī viņiem pastāstīt perfektas tējas noslēpumu. Viņa apgalvo, ka tai pietiek tikai pievienot… sāli, raksta BBC.
Mēs, protams, esam ekscentrisku tauta, teica briti, bet sāls tējā ir absurds! Valstī, kas katru dienu izdzer aptuveni simt miljonus tasīšu šī dzēriena tasīšu, amerikāņu profesores ieteikumus uztvēra kā uzbrukumu kultūras vērtībām.
Viņi arī atcerējās Bostonas tējas akciju, kad 1773. gadā koloniālās Masačūsetsas iedzīvotāji rīkoja protestu pret Lielbritānijas nodokli, iemetot līcī 300 kastes ar tēju, kas galu galā beidzās ar revolūciju un Amerikas neatkarības pasludināšanu.
Lieta sāka pieņemt politiskus apgriezienus, tā ka Amerikas vēstniecība Londonā uzskatīja par savu pienākumu iejaukties.
“Mēs steidzamies apliecināt Apvienotās Karalistes labajiem cilvēkiem, ka neiedomājamais priekšlikums pievienot sāli tradicionālam britu dzērienam nav un nekad nebūs oficiāla ASV politika,” teikts vēstniecības sociālajos tīklos.
“Es noteikti nedomāju sākt diplomātisku skandālu,” intervijā BBC atzina profesore Frankla. “Es biju pārpludināta ar e-pastiem, un es noteikti negaidīju, ka no rīta pamodīšos un atklāšu, ka visi runā par sāli tējā.
Tātad, kāpēc pievienot sāli tējai?
Ideja, protams, nav jauna. Strādājot pie ideālās receptes, profesore Frankla pētīja daudz vēsturiskas literatūras, tostarp 8. gadsimta ķīniešu manuskriptus, kuros minēts, ka sāls ir svarīga labi pagatavotas tējas sastāvdaļa. Tradīciju likt sāli tējā mongoļi pārņēma no ķīniešiem, un no viņiem, acīmredzot, kirgizi un kalmiki: Krievijā kopš 17. gadsimta ir bijusi populāra kalmiku tēja, kas pagatavota ar sāli un pienu.
Jaunums, pēc profesora domām, ir izpratne par ķīmiskajiem procesiem. Fakts ir tāds, ka sāls darbojas kā garšas kārpiņu bloķētājs, kas uztver tējas rūgtumu, it īpaši, ja tas ir stipri izturēts. Lai neitralizētu šo nepatīkamo garšu, pietiek ar tikko pamanāmu sāls šķipsniņu.
Profesore Frankla savā grāmatā ”Steeped: The Chemistry of Tea” apgalvo, ka daudzi cilvēki baidās likt tējai sāli, sagaidot nepatīkamu sāļu garšu, taču patiesībā tā darbojas pavisam savādāk nekā cukurs. Viņa aicina lasītājus uztvert viņas ieteikumus bez aizspriedumiem un nebaidīties eksperimentēt, kā tas ir ierasts darīt ar nepazīstamiem vai eksotiskiem ēdieniem.
Frankla labprāt atzīst, ka katram ir savas “tējas ceremonijas”, un neprasa no tām atteikties, bet tikai dalās ar savām vēlmēm. Tāpēc viņa iesaka izmantot lapas, nevis maisiņus un vienlaikus kārtīgi apmaisīt dzērienu, lai brūvējums labāk un vienmērīgāk izkliedētos ūdenī vai pienā, ja kādam (kā vairumam britu) labāk patīk to pievienot šādā veidā.
Viņasprāt, arī daži pilieni citrona sulas nenāks par ļaunu, jo noņems nepatīkamo plēvīti, kas bieži veidojas uz svaigi pagatavotas tējas virsmas. (Profesore nepiemin citrona šķēli, ko var likt arī tējai, tur to saberzt ilgi, un tad atstāt karoti glāzē un baudīt tēju, uzmanīgi izvairoties no karotītes iekļūšanas acī). Runājot par glāzēm: Frankla iesaka izmantot nevis glāzes vai elegantas porcelāna krūzes, bet gan piezemētas krūzes ar biezām sieniņām, lai tēja ilgāk paliktu karsta. Pirms tējas pagatavošanas ir jēga uzsildīt krūzi, kā arī pienu, ja grasāties to pievienot. Un, protams, pienu lej pēdējo.
Taču galvenais profesores padoms ir nekad, nekādos apstākļos nesildīt ūdeni tējai mikroviļņu krāsnī (izrādās, ka arī tā notiek, turklāt Amerikā tas tiek uzskatīts par normu), jo “tas nav īpaši veselīgi un ne pārāk garšīgi. ”
“Amerikāņiem ir vienkārši briesmīgi ieradumi tējas pagatavošanā,” saka profesore. “Īrijā degvielas uzpildes stacijās es sastapu daudz labāku tēju nekā smalkos restorānos Amerikā.”
“Es domāju, ka mūsu cilvēki nezina, kā pagatavot labu tēju.” Ja tu pats parasti nedzer tēju, tad nesapratīsi, kādus draņķus esi uzvārījis un kā kādam esi sabojājis garastāvokli,” stāsta Frankla un atzīst, ka viņai ļoti patīk apmeklēt Lielbritāniju, kur vienmēr var. rēķinies ar pienācīgu tējas tasi.
BBC komentārs: jā, britiem vispār un jo īpaši britiem garšo garšīga tēja, viņi no tās daudz saprot, prot brūvēt, parastos lielveikalos, nemaz nerunājot par specializētajiem veikaliem, tiek pārdoti desmitiem šķirņu un maisījumu, bet…
Kad pārliecinošs vairākums valsts iedzīvotāju tradicionālajā pulksten piecos kartona glāzē (līdz nesenam laikam tas varēja būt plastmasas) iemet maisiņu ar putekļiem, kas neskaidri atgādina vai nu šaujampulveri, vai kāda pelnus, uzlejot tai pienu tieši no piena pakas (pustrekns, un tagad arvien vājāks), iemet tajā cukuru un pēc tam visu aplej ar verdošu ūdeni (un sabiedriskajā ēdināšanā vispār ne verdošu ūdeni, lai klients, nedod Dievs neapplaucētos un neiesniegtu prasību tiesā), tad to grūti nosaukt par tēju, un šāds dzēriens noteikti nezaudēs no sāls.
Runājot par ASV un Lielbritānijas tējas attiecībām, abas puses nolēma pieturēties pie status quo. Amerikas vēstniecība negrasās ievērot profesores Franklas ieteikumus un paziņo, ka turpinās “pareizi” pagatavot tēju mikroviļņu krāsnī, bet Lielbritānijas varas iestādes plāno turpināt izmantot tējkannu tādiem pašiem mērķiem.
Maisiņi nerada iebildumus nevienā pusē.
