Kā ziņo žurnālisti, 47.brigādes ārsti runā, ka bojāgājušo (nogalināto un ievainoto) skaits ir četrciparu skaitļos. Vienību, kas piedalījās Rabotino atbrīvošanā, personālsastāvs kopš jūlija ir samazinājies līdz 25%.
Atbrīvoti no bailēm un redzējuši nāvi, ukraiņu aizstāvji no elites uzbrukuma vienībām ir Ukrainas Bruņoto spēku pretuzbrukuma priekšgalā. Viņu prognozes atšķiras no tā, par ko runā ģenerāļi un militāri politiskā vadība pēc Krievijas bruņoto spēku pirmās līnijas pārrāvuma Zaporižjas apgabala Rabotino rajonā. Par to raksta The Times.
“Lai cīnītos efektīvi, patiesībā ir jāskrien pēc nāves, nevis jāļauj nāvei skriet pēc tevis,” sacīja 23 gadus vecais ukraiņu karavīrs no bataljona ”Skala”, kurš sevi pieteica vienkārši kā “cīnītāju”. Viņaprāt, viņš ir gatavs mirt tikai tāpēc, ka tas ir pienākums.
Žurnālisti raksta, ka uzbrukuma brigāžu mūža ilgums frontes līnijā ir viszemākais. Kopš jūlija, kad tā pievienojās Rabotino atbrīvošanas operācijām, minētā “cīnītāja” vienības personālsastāvs ir samazināts līdz 25%.
“Arī 90% šeit esošo puišu mirs,” viņš piebilda. “Mēs to zinām. Protams, mēs pārgājām pirmajai krievu līnijai. Bet, pie velna, par kādu cenu.”
Rabotino apmetne ir pirmā no trim Krievijas bruņoto spēku aizsardzības līnijām. Bet brigādes ģenerālis Oleksandrs Tarnavskis, Ukrainas operāciju vadītājs dienvidos, nesenā intervijā Rietumu medijiem sacīja, ka krievi iztērējuši 60% savu resursu Rabotino aizsardzībai, un izteica cerību, ka pirms oktobra lietavām Ukrainai būtu vieglāk nekā iepriekš pāriet uz nākamo pretuzbrukuma posmu – Azovas jūras piekrastes virzienā.
Iepriekš tika liktas cerības, ka Rietumu bruņutehnika (Leopard un Bradley) būs izšķirošā kaujas laukā. Taču pirmās aizsardzības līnijas ir jāpārvar kājniekiem, kas naktīs dodas cauri mīnu laukiem, un tad kārta ir Rietumu bruņumašīnām.
“Bredlijs un Leopards ir lieliski, līdz ietriecas mīnā un nevar kustēties. Tad viņiem uzbrūk Krievijas artilērija,” sacīja karavīrs.
Pēc viņa teiktā, galvenā mācība, ko Ukrainas bruņotie spēki vasarā guvuši, ir tāda, ka uzbrukuma sākumā kājnieki veic uzbrukumus naktī uz savām kājām. Bet bruņumašīnas parādās vēlāk.
Šo augsti motivēto uzbrukuma brigāžu panākumi varētu būt atslēga turpmākiem izrāvieniem Krievijas aizsardzības formējumos.
Žurnālisti atzīmē, ka lielas cerības, kas sākotnēji tika liktas uz vienībām ar Rietumu bruņumašīnām, piemēram, 47. mehanizēto brigādi, sabruka, saskaroties ar realitāti kaujas laukā.
47.brigāde, kas Vācijā tika apmācīta uz kājnieku kaujas mašīnām Bradley un tankiem Leopard, jau pirms pretuzbrukuma sākuma izpelnījās gan Rietumu, gan Ukrainas mediju atzinību. Pat neskatoties uz gaisa atbalsta trūkumu – NATO militārās doktrīnas galveno elementu.
Tomēr bez gaisa atbalsta un ar ierobežotām spējām tajā, kas attiecas uz mīnu laukiem, 47. brigāde jūnijā cieta smagus zaudējumus dienvidu frontē.
24 ievainotos ievietoja bruņutransportierī M-113
Žurnālisti atsaucas uz vienības mediķu teikto, ka bojāgājušo (nogalināto un ievainoto) skaits tiek lēsts četrciparu apjomā.
Cīņas bija tik sīvas, ka dažos gadījumos 47. brigādes mediķu brigādes saruka uz pusi, jo tās cieta, evakuējot ievainotos no frontes pie Rabotino. Neskatoties uz to, ka evakuācijas laikā tiek izmantotas Amerikā ražotās bruņumašīnas M-113.
Viena no medicīnas komandām teica, ka divi no viņu M-113 tika iznīcināti, veicot misiju netālu no Rabotino. Ievainoto skaits, kas viņiem bija jāizved vienā reizē, dažkārt pārsniedza visu pieejamo bruņumašīnu iespējas.
“Tehniski M-113 ir piemērots četriem ievainotajiem,” sacīja Tarass, ārsts no vienas no 47. brigādes medicīniskās evakuācijas komandām. “Reiz jūlijā mēs vienā automašīnā iekraujām 24 ievainotos. Tās jūlija dienas bija visbriesmīgākās. Mēs tikai skaitām zaudējumus.
Tarass pastāstīja par Krievijas bombardēšanu pret Rabotino, kas turpinājās vairākas dienas pēc tās atbrīvošanas. Iznīcinātā ciemata apšaudes intensitāte bija tik liela, ka Ukrainas militārpersonas tajā varēja pārvietoties tikai ar bruņumašīnām naktī.
“Pirms sešām naktīm mēs saņēmām uzdevumu izvilkt mirušos un ievainotos no Bredlija, kuram trāpīja kāds jauns krievu lādiņš,” sacīja mediķis. “Es piegāju pēc iespējas tuvāk un izvilku Bredlija komandieri. viņam nebija kājas, bet liesmas to piededzināja, tāpēc nebija smagas asiņošanas.”
Pēc viņa teiktā, šāvēju nebija iespējams izvilkt, jo viņa ķermenis bija iestrēdzis izpostītajā tornī.
“Vadītājam tika pārsista galva. Mēs domājām, ka varam paņemt viņa ķermeni, bet tad sākās apšaude, un mums nācās viņu atstāt,” skaidroja mediķis. “Neskatoties uz to visu, Bredlija dzinējs joprojām turpināja darboties. Šādas ainas ir tik bieži mūsu dzīvē, ka šķiet, ka esam zaudējuši spēju baidīties.”
Dienvidu frontes šausmas kļūst ikdienišķas un mazina bailes, tomēr karavīriem joprojām ir pietiekami daudz emociju, lai nicinoši piebilsti tiem Ukrainā un ārvalstīs, kuri uzskatīja, ka strauja Rietumu militārās tehnikas pārvietošana novedīs pie ātriem rezultātiem karā, kura beigas frontē reti kurš redz.
“Kad dzirdu cilvēkus sēžam uz dīvāniem mājās vai ārzemēs un sakām: “Ak, Ukrainas armijai tagad ir Bredlijs un Leopards, tagad viņi rādīs krieviem, kas ir kas,” es satveru galvu ar abām rokām,” teica. cīnītājs. Es vēlētos, lai viņi nāk šeit un redzētu mūsu cīņas realitāti.”
