Krievijas valsts apgāzusi jau vairāku paaudžu ekspertu prognozes – gan savu, gan Rietumu. Un iemesls tam ir ne tikai viņu vēlme paredzēt vēlamo. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada sociālais un ekonomikas analītiķis Sergejs Šelins.
Mūsdienu Krievija ar savu iekarošanas karu, Irānai līdzīgo režīmu un vispārējo izolāciju no Rietumiem jau ir kļuvusi par kaut ko pazīstamu un izskatās pēc savas pagātnes valsts loģiskas attīstības. Taču vēl pirms pāris gadiem šo agresīvo uzvedību šodien neparedzēja gandrīz neviens.
Spēcīga publicistika un vājas prognozes
Tolaik drīzāk Rietumu izlūkdienesti, nevis ārējie un pašmāju eksperti spekulēja par iebrukuma Ukrainā draudiem. Kurš visbiežāk cerēja, ka karaspēka pulcēšana uz Ukrainas robežām ir blefs, kas paredzēts, lai izspiestu piekāpšanos. Putins nav muļķis un visu saprot. Viņam nav vajadzīgs liels ideoloģisks karš, viņš tam ir pārāk cinisks un aprēķinātājs.
Bet, ja šī avantūra tomēr sāksies, valdnieku ātri vien noliks vietā korumpēts un Eiropā sakņots valdošais slānis, kuram ir ārkārtīgi neizdevīgas ne militārās klapatas, ne dzelzs priekškars.
Un, ja kaut kas notiks, sankcijas satricinās režīmu un tā subjektus un pateiks viņiem, kas jādara.
Šī neatbilstība starp reāliem notikumiem un gudru cilvēku prognozēm, kuri pazīst Krieviju no pirmavotiem, jau sen ir kļuvusi par likumu. Jau pirms simts gadiem strīdi starp toreizējiem bēgļiem uz Rietumiem, kā arī citiem cilvēkiem, kuri Krieviju pazina pēc sava statusa, pēc mūsdienu mērauklas izskatījās diezgan aktuāli. Un, tāpat kā tagad, viņu prognozes gandrīz vienmēr izrādījās kļūdainas.
Mēs šeit nerunājam par emocijām, bet gan par konkrētu analīzi un mēģinājumiem aprakstīt gaidāmos notikumus. Šāda veida prognozes nebija tā laika emigrācijas domātāju galvenais produkts. Lielākoties viņi veidoja moralizējošu, memuāru un literāri filozofisku žurnālistiku. Tomēr viņiem bija arī tālredzība.
Pārāk daudz ticēja sev
20. gadu sākumā baltie emigranti sadalījās tajos, kuri padomju režīmu sāka uzskatīt par nacionālu, t.i., kopumā valsts un tautas vajadzībām atbilstošu (smenovehieši, eirāzieši) un tajos, kuri turpināja to interpretēt. kā prettautisku, no malas tautai uzspiestu (labējie) . Bet viņu savstarpējā argumentu apmaiņa nedeva pamatojumu pareizajām prognozēm.
Eirāzieši (kuru aptuvenos pēctečus var uzskatīt par pašreizējiem prohanoviešiem, duginiešiem un Putina aizbildņiem kopumā) uzskatīja Krieviju par atsevišķu civilizāciju, bet pārrāvumu ar Rietumiem par labu darbu. Daži no viņiem ar patiesu ticību atgriezās PSRS (Sergejs Efrons, Marinas Cvetajevas vīrs princis Dmitrijs Svjatopolks-Mirskis) un tur tika nogalināti.
Ticība viņu pašu koncepcijai iznīcināja šos cilvēkus.
Smenovehieši uzstādīja sev tādus pašus lamatas. No sešiem krājuma “Pagrieziena punktu maiņa” (1921) autoriem pieci līdz 1937. gadam atradās PSRS. Un visi gāja bojā. Bet viņu ekspertu analīze bija interesantāka nekā eirāziešu analīze.
Viņus iedvesmoja boļševiku impēriskais atvēziens, kā arī NEP, ko viņi uzskatīja par režīma normalizācijas prologu. Viņi savas prognozes un pašreizējos komentārus balstīja uz salīdzinājumiem ar Francijas revolūciju: vispirms, tāpat kā tur, revolucionāro teroru, bet pēc tam, izmantojot vietējos Thermidor, Fructidor un citu franču posmu analogus, pārejai uz suverēnu normālu un nerepresīvu autoritāru režīmu.
Ja jūs nepārvēršat šādus salīdzinājumus par šablonu, tie pat darbojas. Nekas neliedz, piemēram, mazrepresīvo Brežņeva laikmetu ar dzīvespriecīgo un nemierīgo nomenklatūras dzīvi saukt par kaut ko līdzīgu padomju termidoram. Bet tas ir iespējams tikai vēlāk. Un kā prognozēšanas līdzeklis vēsturiskie piemēri mēdz maldināt tos, kuri tos uztver pārāk nopietni.
Galvenais smenovehovičs, profesors Nikolajs Ustrjalovs, savas doktrīnas apžilbināts, 1935. gadā atgriezās Padomju Savienībā. Un atlikušajos divos gados viņš turpināja apreibināties ar vēsturiskiem stereotipiem, salīdzinot staļinisko Maskavu vairs nevis ar revolucionāro Parīzi, bet gan ar smukāko imperatora Augusta laikmeta Seno Romu.
Apzinīga pašapmāns
“Pareizie” emigranti nemeklēja izlīgumu ar boļševikiem, taču arī nevarēja saprast savas rīcības loģiku.
Pieredzējušais nacionālistiski noskaņotais politiķis, ilggadējs cara valsts domes deputāts Vasilijs Šulgins 1925. gada beigās – 1926. gada sākumā veica slepenu braucienu uz PSRS un pēc tam izdeva grāmatu “Trīs galvaspilsētas”. Ceļojums notika padomju varas slepenā kontrolē, taču Šulgins par to nezināja, viņš iepazinās ar situāciju visapzinīgākajā veidā, un viņa eksperta slēdziens bija skaidrs: NEP gūst lielu progresu, un, ja tas attīstīsies. “pareizā virzienā”, tas drīz iznīcinās boļševismu.
Šulgins nepamanīja, ka NEP bija šķērsojis savu augstāko punktu gandrīz gadu pirms viņa ierašanās, un no 1925. gada vidus boļševiki jau veica politiskus un ekonomiskus priekšdarbus tā sabrukumam. Notikumi virzījās nevis uz boļševisma krišanu, bet uz “lielo pagrieziena punktu”, kura rezultātus emigrācijas eksperti arī nevarēja paredzēt.
1931. gadā Pēteris Struve, daudzos gadījumos asprātīgs ekonomikas analītiķis, prognozēja, ka jaunizveidotā plānveida ekonomika impērijā tuvojas sabrukumam, jo visi Krievijas ekonomiskie sasniegumi kopš Pētera Lielā reformu laikiem tika iznīcināti, Krievija tika atdalīta no ārpasaules, un tās ekonomiskā sistēma tika atgriezta Maskavas Krievijas laikos.
Šāda veida vērtējumi, kas dominēja ne tikai emigrantu, bet arī Rietumu ekspertu aprindās, radīja kļūdainas prognozes par Padomju Savienības spēju pārdzīvot Otro pasaules karu.
Tomēr vēl pilnīgāka bija nespēja paredzēt 1939. gada Padomju-Vācijas pakta rašanos, kas atklāja šo karu. Gandrīz neviens nenojauta, ka abi režīmi ir gatavi uz laiku upurēt propagandu impērisko labumu dēļ.
Tas bija balto emigrantu pārbaudes rezultāts. Nākamo pāris gadu desmitu laikā galvenās ekspertu idejas par Krieviju valsti radīja Rietumu speciālisti.
Novecojušie izrāvieni
Lielākais padomju un Krievijas ekspertīzes sasniegums simts gadu laikā acīmredzot bija amerikāņu diplomāta Džordža Kenana telegramma Nr. 511 (“garā telegramma” ), kas 1946. gada februārī tika nosūtīta no Maskavas uz Vašingtonu. Viņa padomi, kā rīkoties ar režīmu un tā pavalstniekiem, kļuva par izrāvienu un pat sava veida laikmeta doktrīnu.
Kenana domas izvērtās par to, ka padomju valdnieki bija maniakāli, saprata tikai spēku un alkst pēc ekspansijas, taču viņi bija savā veidā racionāli un tāpēc ar stingru uzvedību no kara ar viņiem varēja izvairīties. Patiesībā tās arī noteica aukstā kara stilu un situācijas.
Šie novērtējumi ir izrādījušies diezgan precīzi, ja tie attiecas uz Staļinu. Krievu iebrukuma Ukrainā priekšvakarā viņi acīmredzot mēģināja piemērot tādu pašu spiediena metodi pret Putinu. Un tas nedarbojās. Viņa piemērotības līmenis izrādījās zemāks nekā tiem, ar kuriem strādāja Trūmens.
Trīs ceturtdaļas gadsimta laikā, kas sekoja “garajai telegrammai”, Rietumu ekspertīzei vairs nebija panākumu šajā līmenī.
Un pat gluži pretēji, Hruščova mitoloģiju par straujo izaugsmi un straujo Amerikas apdzīšanu 60. gadu sākumā daudzi Rietumu eksperti uztvēra nopietni. Viņi paši pēc tam dalījās ticībā ekonomikas birokrātiskās pārvaldības efektivitātei. Šīs hiperlētticības pretstats ar tikpat naivu neticību padomju ekonomiskajiem panākumiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija pamācošs.
Un tikai no 60. gadu otrās puses, kad apritē nonāca neatkarīgu padomju izcelsmes autoru analītika, idejas par iespējamo nākotni dažkārt sāka tuvoties realitātei. Galvenais sasniegums, protams, bija Andreja Amalrika 1969. gadā izteiktā prognoze : “Vai Padomju Savienība pastāvēs līdz 1984. gadam?” Tās unikalitāte slēpjas ne tik daudz argumentu pārliecinošumā, bet gan pašā jautājuma formulējumā un analītiskajā valodā, kas bija priekšā savam laikam, bet padomju un krievu prognozēšanas darba kārtība pēc tam vairs nevarēja būt tāda pati.
Bet, kad pienāca pašmāju un Rietumu perestroikas žurnālistikas un ekspertīzes laikmets, prognozes nekļuva tā stiprā puse.
Neidentificēta reliģija
Astoņdesmito gadu otrajā pusē valdošās jaunās perestroikas brīvību interpretācijas bija nepareizas, jo tajās nebija ietvertas prognozes par nenovēršamu ekonomikas sabrukumu, lai gan tas no tām izrietēja gandrīz automātiski.
Augstāko varas iestāžu loģika tajos gados bija vienkārša – katram, kas neatlaidīgi kaut ko prasīja, dot to, ko vēlas. Intelektuāļi impērijas centrā un patrioti tās provincēs prasīja personiskās un pēc tam kolektīvās brīvības un vairāk vai mazāk tās saņēma. Visu kategoriju ekonomikas lobisti pieprasīja masveida resursu sadali – un viņi tos arī saņēma. Šī kursa neizbēgamās sekas bija finanšu sabrukums. Bet tad gandrīz neviens to neparedzēja.
Alternatīva bija mērena ekonomikas atbrīvošana bez piekāpšanās lobistiem un vienlaikus ierobežojot personas brīvības, t.i., ķīniešu veidā. Iespējams, ka šāda alternatīva neīstenojās. Bet tā laika prognozētāji pat nesaprata, ka tā pastāv.
Viņi īsti neparedzēja padomju impērijas sabrukumu, īpaši Rietumos. Ārējiem analītiķiem nebija ne jausmas, ka lietas ātri virzās uz viņu. Tāpēc, kad tas notika, Rietumu spēku rīcība bija improvizēta un lielā mērā kļūdaina.
Deviņdesmitie gadi jaunizveidotajai Krievijas Federācijai kļuva par neizmantoto iespēju laiku, tostarp tāpēc, ka priekšstati par tuvāko nākotni bija neadekvāti, turklāt ne tikai masu līmenī, bet arī ekspertu vidū.
Pat 90. gadu otrajā pusē analītiķi joprojām nopietni uzskatīja, ka Krievija atkārto Austrumeiropas valstu, piemēram, Polijas, ekonomisko un politisko trajektoriju, taču tikai ar trīs vai piecu gadu nokavēšanos.
1996. gada prezidenta vēlēšanas tika saprastas kā izvēle starp Rietumu ceļu un impēriskās rekonkistas un ksenofobijas ceļu. Lai gan patiesībā tā bija tikai laika un virzības ātruma izvēle pa otro no šiem ceļiem – vai nu neapdomīgi un ātri, vai ar vilcināšanos un raiti.
Mīts, ka ekonomikas un dzīves līmeņa celšanās galu galā padarīs Krievijas masu par demokrātijas piekritējiem, bija ārkārtīgi noturīgs. Jau 2010. gados nopietni tika publicēti analītiski teksti, ka augstāks IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju Maskavā ir iemesls daudz pārpildītākām ielu demonstrācijām nekā Sanktpēterburgā, savukārt demonstrantu skaita pārākums liecina par manāmi lielāku. Maskavas iedzīvotāju demokrātiju salīdzinājumā ar Sanktpēterburgas iedzīvotājiem.
Un līdz pat 24. februārim bija ļoti populāras diskusijas par it kā Putina režīma ideoloģijas trūkumu un pragmatismu, orientēšanos uz komerciālu labumu un nevēlēšanos iesaistīties kaut kā bīstamā un grūtā, kas izriet no tā neesamības.
Lai gan režīmam ir ideoloģija, pareizāk sakot, spēcīga arhaiska reliģija, tieši tāda tam ir – ar pagānu varas un spēka pielūgšanu un pagānu bailēm no ārpasaules. Tieši šī mežonīgā ticība vieno vadītāju ar “eliti”, virsotni ar apakšu un nodrošina to spēku, nežēlību un ārēju uzvedības “mīnusu”, ko režīms ir parādījis pēdējos divos gados un ko retais bija paredzējis.
***
Svinīgi izsakoties, tie, kuru uzdevums ir prognozēt Krieviju, atkal un atkal nav spējuši atbildēt uz vēstures izaicinājumu. Pēdējo simts gadu laikā gandrīz nevienam no viņiem nav izdevies paredzēt ne tikai nākamos līkločus, bet pat izklāt vēdekli, kurā šis zigzags iederētos. Krievija saviem analītiķiem ir pastāvīgs pārsteigums.
Šādas kļūdu masas iemesls nav tikai vispārējā vēlme paredzēt vēlamo, nevis iespējamo. Ir arī pārspīlēta pārliecība par racionāliem un materiāliem motīviem un pastāvīga krievu pagānu gara neievērošana. Un vēlme pasniegt krievu dzīvi kā naidīgumu starp tautu un režīmu, lai gan režīms Krievijā gandrīz vienmēr ir stiprāks par tautu un vairākkārt to radikāli pāraudzinājis. Un mīlestība pielāgot situācijas ārējiem vai vēsturiskiem piemēriem, ko saasina eirocentrisms. Lai gan bieži vien svarīgāka ir Ķīnas, Irānas vai Turcijas pieredze.
Un, manuprāt, ir vērts atzīt Krievijas varas unikalitāti, tās ceļa fundamentālo neparastumu un analīzē vienmēr balstīties uz to, ka šī unikalitāte turpinās pastāvēt arī turpmāk.
