Maijā, kad Vašingtona pasūtīja 1300 Stinger pārnēsājamas pretgaisa aizsardzības sistēmas, lai aizstātu tās, kas tika nosūtītas uz Ukrainu, uzņēmuma Raytheon, kas tos ražo, izpilddirektors atbildēja: “Tas prasīs kādu laiku.” Kā norāda uzņēmums, daži Stinger elektroniskie komponenti, kas tika masveidā ražoti pirms 20 gadiem, vairs nav pieejami.
Tikmēr Parīze Kijevai nosūtīja 18 ”Cēzara” haubices, kas ir ceturtā daļa no kopējā augsto tehnoloģiju artilērijas krājuma. Lai izveidotu jaunas, tas uzņēmumam Nexter prasīs apmēram pusotru gadu.
Karš Ukrainā ir atklājis Rietumu ieroču niecīgos krājumus, īpaši tādu, kas ir tik vienkārši kā artilērijas šāviņi. Un ražošanas jaudas trūkums, darbaspēka trūkums un piegādes ķēdes traucējumi (īpaši datoru mikroshēmu) nozīmē, ka šo krājumu papildināšana prasīs ilgu laiku. Aizsardzības politikā uzsvars ir likts uz augsto tehnoloģiju ieročiem un zemu izmaksu ražošanu, kā rezultātā rodas pamata munīcijas deficīts, norāda analītiķi.
“Ukraina deva mācību, atgādinot mums, ka karā joprojām bieži tiek uzvarēts, izmantojot klasiskos artilērijas, sauszemes karaspēka un okupācijas elementus,” saka Džeimijs Šī, bijušais NATO plānošanas direktors un tagad Chatham House asociētais līdzstrādnieks.
Ieroču trūkums var ietekmēt Rietumu spēju turpināt sniegt militāru atbalstu Kijevai. Saskaņā ar iepirkumu eksperta Aleksa Veršinina teikto, ar 155 mm šāviņu gada ražošanas apjomu ASV pietiktu mazāk nekā divu nedēļu kaujām Ukrainā.
“Tā ir kā Pirmā pasaules kara lielā lādiņu krīze,” saka Šī, atgādinot 1915. gada skandālu, kad britu krājumi tika izsmelti, masveida artilērijas izmantošanas rezultātā tā sauktajā tranšeju karā. Šāviņu trūkums izraisīja lielus karavīru zaudējumus un premjerministra Herberta Henrija Askvita atkāpšanos.
Pēc Lielbritānijas aizsardzības ministra Bena Vollesa teiktā, Rietumvalstīm būtu grūti izcīnīt tādu ieilgušu karu kā Krievijas un Ukrainas karā, jo to munīcijas krājumi ir “neadekvāti tiem draudiem, ar kuriem mēs saskaramies”. Pagājušajā gadā Lielbritānijā notika pavēles un kontroles spēle, kas parādīja, ka pilnvērtīgā karā munīcija valstī būtu beigusies astoņu dienu laikā.
Tomēr neviens netic, ka Rietumiem beigsies pamata ieroču krājumi to piegādes Ukrainai rezultātā. Lielākā daļa tam nodrošinātā paliek noliktavās vai to var aizstāt ar līdzīgām sistēmām, norāda amatpersonas. Krievijas aizsardzības izdevumi pērn sasniedza 66 miljardus dolāru, savukārt Ķīnā šis rādītājs bija 293 miljardi dolāru, bet NATO dalībvalstu kopējais aizsardzības budžets pārsniedza 1,1 triljonu dolāru.
Tiesa, ievērojama daļa no NATO izdevumiem ir nonākusi moderniem ieročiem, piemēram, iznīcinātājiem, kurus Rietumi šajā konfliktā neizmantos. Viņu aizsardzības politika pēdējos 20 gadus ir bijusi vērsta uz cīņu pret nemierniekiem Tuvajos Austrumos, nevis gatavošanos liela mēroga tanku un artilērijas kaujām, kā tas ir Ukrainā.
“Parastā gudrība bija tāda, ka Rietumi nekad vairs nekaros rūpnieciskā mērogā,” saka kāds Rietumu aizsardzības konsultants. “Tā rezultātā gandrīz neviens nesaglabāja spēju ātri palielināt pamata ieroču veidu ražošanu valsts mērogā.” Apvienotajai Karalistei nesen bija jāpērk haubices Ukrainai no trešās puses (kā ziņots, Beļģijas izplatītāja). Pentagons tagad strādā ar pieciem galvenajiem aizsardzības darbuzņēmējiem; 90. gados to bija 51.
Kas attiecas uz daudzajām raķešu palaišanas ierīcēm, kuras Kijeva tik uzstājīgi lūdz, lai pretotos postošajai Krievijas apšaudei, ASV jau ir izmantojušas trešdaļu no 20 000–25 000 raķešu krājumiem.
Problēmas ar karaspēka nodrošināšanu ir arī Krievijai, norāda amatpersonas un analītiķi. Kā ziņots, “Uralvagonzavod” strādā trīs maiņās, atjaunojot vecos tankus. Un munīcijas krājumi tiek daļēji papildināti no lielas noliktavas Baltkrievijā.
Tomēr nesenā aizsardzības ministra vietnieka ģenerāļa Genādija Židko iecelšana par Krievijas spēku komandieri Ukrainā nodrošinās militārpersonām “spēcīgu institucionālo atbalstu Maskavā”, saka Marks Galeoti, Krievijas speciālists un Karaliskā Apvienotā Aizsardzības studiju institūta vecākais līdzstrādnieks.
”Tagad viņiem ir spēks, lai iegūtu to, ko viņi vēlas no ekonomikas”.
