Iepazinies ar autoru grupas veikto pētījumu par ienaidnieka dzīves ekonomiskajiem, demogrāfiskajiem, sociālajiem un politiskajiem aspektiem, kuri tapa pēc medija “Lietišķā galvaspilsēta” pasūtījuma, Ukrainas publicists Vadims Denisenko savā Facebook profilā par to īsumā pastāstīja savus iespaidus.
Makroekonomisko rādītāju stabilitāte būs atkarīga no Krievijas valsts labklājības fonda daļējas izlietojuma (vismaz 1,3–1,5 triljoni rubļu no aptuveni 4,5–4,7 triljoniem tur uzkrātajiem) un rubļa vērtības samazināšanās. Vienkārši sakot, krievi maksās par makrostabilitāti, pasliktinot savu dzīvi. Tagad 43% krievu saka, ka viņu dzīves līmenis ir pasliktinājies. Līdz gada vidum – otrajai trešdaļai viņu būs līdz 50%. Vai tas ir kritiski? Pagaidām ir grūti pateikt, taču varam pieņemt, ka neapmierinātība ar varas iestādēm un vēlme izbeigt karu strauji pieaugs 2024. gada beigās (ja nebūs skaļu uzvaru). Tajā pašā laikā militāri rūpnieciskā kompleksa veidošanas intensitātes palielināšana, kas kaitēs citām nozarēm, novedīs pie vairāku šo pašu nozaru sabrukuma ar visām no tā izrietošajām sekām uz ekonomiku un sociālo sfēru.
Ja kauju intensitāte būs tāda pati kā šogad (zaudējumi ap 15 tūkstošiem mēnesī), Putinam mobilizācija nebūs vajadzīga. Tajā pašā laikā 2024. – 2025. gada beigās līguma karavīru vervēšanas metode nabadzīgajos reģionos kļūs dramatiski sarežģītāka. Būs minimālais gribētāju skaits, un vienīgā rezerve (neizsludinot mobilizāciju) ir 100 procentu obligātā dienesta karavīru pārcelšana uz līguma karavīriem.
Krievija nav kļuvusi par Ķīnas vasali, kā daudzi no mums par to runā. Krievijai ir nepieciešami aptuveni divi gadi, lai tā dēvētajās 21. gadsimta ekonomikas nozarēs kļūtu tehnoloģiski atkarīga no Ķīnas. Tajā pašā laikā Ķīnai nav vajadzīgs Krievijas sabrukums, bet gan vāja Krievija ar skaidru vadību. Ukraina ir nepieciešama Ķīnai un obligāti ar piekļuvi Melnajai jūrai. Lai nolēktu no Ķīnas tehnoloģiju adatas, Putinam ir pusotrs gads, pēc kura būs daudz grūtāk, lai gan pat vēl lielākas tehnoloģiskās atkarības gadījumā tas nenozīmēs, ka Krievija kļūst par Ķīnas vasali. Ja vien Ķīna nesāks spēli, lai aizstātu Putinu.
Putina ievēlēšana ir imperatora ievēlēšana uz mūžu, mainot spēles noteikumus. Tagad “Berezovska modelis”, kad pretinieki tika iznīcināti, pārvēršas par “Prigožina modeli”, kad tiek iznīcināts ikviens, kuru tur aizdomās par nelojalitāti. Tas nenozīmē, ka visi tiks nogalināti un sāksies terors, bet Putins pieņem konceptuālās tiesības tikt galā ar jebkuru. Bailes tikt iznīcinātam tikai nelielas nelojalitātes vai neatkarības dēļ kļūst par galveno elites līdzāspastāvēšanas virzītāju.
Elites karš vairs nedarbojas varas tranzīta loģikā, bet darbojas tikai un vienīgi pelēkā kardināla(-u) “pozīcijas” radīšanas loģikā. Krievijas turpmākās pārvaldības modelim ir divi poli. Pirmais ir neoandropovisms (Patruševa-Čemezova projekts), kad neliela cilvēku grupa centrā kontrolē valsti caur varas struktūrām. Otrais ir Kirijenko modelis, kas paredz līdzsvara radīšanu starp drošības spēkiem un ar drošību nesaistītām amatpersonām, veidojot PSKP-2 uz Vienotās Krievijas bāzes. Acīmredzot tiks izvēlēts hibrīdmodelis, kur 70–80% tiks atdoti drošības spēkiem. Bet jebkurā gadījumā Krievija 2024. gadā beidzot pāries no baiļu un denonsēšanas ceļa uz pakāpeniskas ārpasaules slēgšanas iedzīvotājiem fona.
Vai Krievija ir gatava ilgstošam karam? Jā un nē. Pamatojoties uz visu iepriekš minēto, Putinam būtu izdevīgi vest sarunas 2024. gadā. Iespējams, ka būs iespēja sarunām gada otrajā pusē. Un šeit mums ir jāsaprot, ka sarunas var būt izdevīgas arī mūsu galvenajiem sabiedrotajiem. Tiesa, šāda scenārija iespējamība ir 50/50.
