Latviešu folklorā Pūpolsvētdiena, bet kristīgajā kultūrā Pūpolu svētdiena vai Palmu svētdiena ir nozīmīgas diena. Kristiešiem tā saistās ar Jēzus Kristus iejāšanu uz ēzeļa Jeruzalemē, kad pirms viņa tika kaisīti palmu zari un tieši par to simbolu kļuva pūpoli. Arī latviešu folklorā tiek uzsvērti Baznīcā svētīti pūpoli, tomēr mūsdienās vairums tradīciju ir apvienojušās kopējā Pūpolsvētdienas svētības izpratnē, kas apvieno gan maģisko pēršanas nozīmi, gan pūpolu novietošanu lopu tuvumā to labklājībai, gan mājokļa un saimniecības ēku aizsardzību pret ļaunajiem gariem, zibens spērieniem, krusas un ugunsnelaimēm.
Ņemot vērā visu šo ticējumu nozīmi un, ja pūpoli mājās ir pārnesti tieši šiem mērķiem, nevis kā vienkāršs dizaina elements, tos nedrīkstētu pēc Svētkiem vienkārši izmest gružos. Ir ticējumi, kuri liecina, ka pēc Pūpolsvētdienas varam ar aizdedzinātu pūpolu slotiņu apiet apkārt mājai un, skaitot lūgšanu, tādējādi pasargāt savu mājokli no nelaimēm. Vai arī, pūpolu slotiņas vienkārši saglabā, lai tās nes svētību mājās.
Par Dievnamā svētītām pūpolu slotiņām ir ticējumi, ka tās nezaudēs savu spēku līdz nākošajam pavasarim un spēs pasargāt mājokli no dažādām kaitēm, strīdiem un nelaimēm. Svētīgi ir arī Svētkiem izmantotos pūpolu zariņus atdot dabai jebkādā veidā. Tas var būt gan palaišana pa ūdens straumi upēs vai vienkārša ielikšana parastā ūdenstilpē. Un, protams, katrs varam šos kārklu zariņus, aiznest līdz mežam, upmalai vai iestādīt jebkurā citā vietā, jo pēc jaunā krūma izaugšanas, tie atkal priecēs cilvēku prātus nākošajos Svētkos.
Protams, šeit minējām tikai dažas no tradīcijām un ticējumiem, tomēr svarīgākais ir neaizmirst par rīta pērienu, jo paši pūpoli noteikti nav svarīgākā Pupolsvētdienas sastāvdaļa. Kristiešiem šī diena ievada Kluso nedēļu, bet folklorā ir kā kārtējais pavasara rituālu apjoms labai pašu veselībai un tuvinieku labklājībai.
