2023. gads nav devis atbildes uz daudziem aktuāliem jautājumiem. Daži no galvenajiem ir par to, kas notiks tālāk ar brīvās pasaules palīdzību Ukrainai, kādas ir pašu Rietumu demokrātiju perspektīvas un cik spēcīgs ir Vladimira Putina režīms, kurš izvērsa asiņaināko karu Eiropā kopš Otrā pasaules kara.
Par to visu savu viedokli un prognozes izklāstīja Brūkingsas institūta vecākā eksperte un bijusī ASV Nacionālās drošības padomes direktore Krievijas un Eiropas jautājumos Fiona Hila.
Mēs noslēdzam 2023. gadu situācijā, kad ne ASV, ne Eiropa nespēja apstiprināt palīdzības paketes Ukrainai – neskatoties uz to, ka 2022. gadā un lielāko daļu 2023. gada Rietumi finanses un ieročus Kijivai vairāk vai mazāk nodrošināja regulāri. Kas ir mainījies šo gandrīz divu kara gadu laikā?
Diemžēl šajos divos gados ir notikušas vairākas svarīgas izmaiņas. Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, tas bija šoks lielai daļai cilvēku, nebija gaidīts (lai gan to vajadzēja gaidīt), un tas prasīja tūlītēju reakciju. Atbilde savukārt pārsteidza daudzus: neviens negaidīja, ka ASV un Eiropa šādi apvienosies, un neviens negaidīja – bet tas noteikti bija kaut kas tāds, ko vajadzēja sagaidīt –, ka ne tikai Ukrainas armija darbosies tik labi, bet arī to, ka Ukrainas iedzīvotāji masveidā pretosies iebrukumam. Tas viss kopā ar militāro un finansiālo palīdzību Ukrainai, kā arī sankcijām, atgrūda Krieviju un izraisīja sašutumu Kremlī. Un, ja karš būtu beidzies tajā pašā gadā vai šī gada pavasarī un vasarā, tad aina būtu cita. Bet šis karš ir lielākais Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām, un tik milzīgā konfliktā notiek dažādi pavērsieni, tostarp dažādu pasaules notikumu iespaidā.
Sākumā liels panākums bija fakts, ka Ukraina spēja apturēt Krievijas armiju no Kijivas ieņemšanas un padarīja karu pozicionālu. Bet tad Krievija tam pielāgojās, ieguva pieredzi, un Vladimiram Putinam pašreizējā laika posmā kaut kas ir pagriezies par labu: jo īpaši iekšpolitiskie notikumi Rietumvalstīs. ASV priekšā prezidenta vēlēšanas, un nozīmīgas vēlēšanu kampaņas jau notikušas vairākās Eiropas valstīs: Slovākijā, piemēram, pie varas nāca Krievijai nepārprotami draudzīgā Roberta Fico valdība. Šā kara radītais triecienvilnis ir pārņēmis visu valstu ekonomiku, ierobežojot piekļuvi resursiem un radot jaunas grūtības – tas viss ir saistīts ar Covid-19 pandēmiju.
Inflācijas spiediens, enerģijas cenu izmaiņas, Krievijas Melnās jūras blokāde ar gandrīz pilnīgu Ukrainas neiespējamību eksportēt lauksaimniecības produkciju. Tajā pašā laikā Putins pats saskārās ar dažādām problēmām un šķēršļiem, jo īpaši ar Prigožina sacelšanos, taču ir acīmredzams, ka pēc Prigožina aizvākšanas no skatuves Putinam vairs nebija nekādu iekšēju izaicinājumu. Citas problēmas, piemēram, mobilizācija, Putinam šobrīd šķiet atrisināmas: varas iestādes pulcē cilvēkus karam cietumos un sūta uz fronti. Runājot par munīciju un aprīkojumu, Krievija ir pastiprinājusi saites ar Irānu un Ziemeļkoreju, un šīs valstis tai piegādā bezpilota lidaparātus un raķetes. Krievija izveidoja kara ekonomiku un novirzīja resursus militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām.
Putinam valsts iekšienē nav no kā baidīties, viņš ir izvirzījis sevi par kandidātu nākamajās Krievijas prezidenta vēlēšanās, kas paredzētas nākamgad, un Putina veselība vismaz tiek kontrolēta, neskatoties uz visām baumām par viņa slimībām. Jebkurā gadījumā mēs nevaram paļauties uz šīm baumām un uz tām balstītajām cerībām: ir acīmredzams, ka Putins tagad ir visa šī vienādojuma neatņemams elements. Tas ir ļoti svarīgs faktors. Putins vismaz līdz šim ir izturējis vētru, un viņa noturība rada situāciju, kurā visi brīnās: ja nekas notikušais nav mainījis viņa pieeju, nedarbojās tā, kā mēs gaidījām, un otrādi – mums ir iekšpolitiskas pārmaiņas, tad varbūt mūsu pieeja ir nepareiza un mums vajadzētu pieiet situācijai savādāk? Varbūt mēs rēķinājāmies ar sprintu, bet tas izrādās maratons? Un Putins to teica jau pašā sākumā – ka galu galā Rietumi nogurs. Patiešām, tagad Rietumos daudz runā par kara nogurumu.
Nesen Eiropadomes Ārlietu padomes pētnieki ieteica Rietumu politiķiem pārskatīt savu naratīvu par Krievijas agresiju Ukrainā: lai vēlētāju atbalsts Rietumu palīdzībai Kijevai nevājinātos, viņi ierosina paskaidrot, ka Putins patiesībā nekaro ar Ukrainu, bet visu Eiropu. Vai jūs domājat, ka tas varētu darboties? Un kas varētu darboties, lai nodrošinātu, ka Rietumu atbalsts Ukrainai turpinās?
Mums tiešām ir jāpārskata vēstījums, jo mēs visi, kas tik ilgus gadus esam pētījuši Krieviju, zinām, ka Putins ir meistars naratīva veidošanā. Visi pamanīja, ka viņš gandrīz visu karu bija otrajā plānā un līdz pēdējam brīdim preses konferences nerīkoja. Tas nozīmēja, ka notikumi nerisinājās tā, kā viņš gribēja.
Tagad viņš jūt, ka vējš viņam ir labvēlīgs, tāpēc cenšas veidot notiekošā verbālu priekšstatu. Eiropas pētniecības centri pareizi saka, ka mums ir jāsniedz savs notiekošā apraksts, pirmkārt, atzīmējot, ka Ukrainas šodien sasniegtais patiesi ir brīnums. Un, balstoties uz citu karu vēsturi, mēs varam teikt, ka tik lielu kampaņu laikā ir kāpumi un kritumi, dažām valstīm sākumā tas izdodas, un tad tām ir neveiksmes, kuras tās pārvar. Aptuveni šādi var raksturot Krievijas rīcību, taču tas nenozīmē, ka Ukraina nevar rīkoties tāpat. Un no tā, kas notiek kaujas laukā, ļoti svarīga ir psiholoģija, svarīgs ir apraksts, ko jūs sniedzat, un tagad mēs šo aprakstu zaudējam Putinam.
Jo tas, ka Ukraina faktiski piespieda Krievijas karaspēku apstāties, kā jau teicu, ir pielīdzināms brīnumam. Ja atceramies sarunas pirmā iebrukuma gada pašā sākumā, daudzi pieļāva, ka Ukraina kapitulēs. Putins noteikti ar to rēķinājās, viņš nemaz nedomāja, ka tas būs tāda mēroga karš, un viņa vārdi “speciālā militārā operācija”, ko viņš joprojām atkārto, nozīmēja, ka viņš rēķinās ar kaut ko ļoti īslaicīgu.
Ukraina, ja viss būtu noritējis tā, kā viņš cerēja, tagad būtu pavisam savādāk: Zelenskis nebūtu pie varas, un, lai gan Krievija ne obligāti okupētu visu Ukrainu, tā kļūtu neitrāla, demilitarizēta un, kā Putins izteicās, “denacificēta”. To vadītu pavisam citi cilvēki, un valsts līdzinātos Baltkrievijai: iespējams, tā pievienotos “savienības valstij” ar sekojošu referendumu par tuvināšanos Krievijai, ar Krievijas pasu sadali, krievu valodas uzspiešanu un visu pārējo. Nekam no tā nebija ļauts notikt, un Ukrainai faktiski izdevās to novērst, lai gan par lielu cenu.
Bet šeit ir jārunā arī par cenu Krievijai, tas ir neticami! Krievijas militāro zaudējumu skaits, to cilvēku skaits, kuri aizbēga no valsts – tā ir reāla katastrofa Krievijai ilgtermiņā. Pat, ja tagad ekonomika ir pielāgojusies, nav pilnīgi skaidrs, cik ilgi tā spēs izturēt. Turklāt ir neticams represiju līmenis. Putins ieslodzīja visus, kas viņu kritizēja; Navaļnija nesenā pazušana liecina par režīma vājumu. Krievijas Melnās jūras flotes pārcelšana uz Novorosijsku, piespiedu līguma noslēgšana par kuģu bāzēšanu ar Abhāziju, kas atdalījās no Gruzijas, tas viss liecina par to, cik ļoti Krievijai ir mainījušies tās pastāvēšanas apstākļi.
Protams, mēs nezinām, vai tas darbosies, kamēr nepamēģināsim, bet mums ir reālistiski jāizstrādā situācijas apraksts. Tā ir psiholoģiska operācija, tā notiek tieši šobrīd, un tas, ka ukraiņu pretuzbrukums neizdevās tā, kā cerēts Rietumos, nebūt nenozīmē, ka viss ir zaudēts un beidzies. Mums ir jārunā par šo karu pilnīgi citā veidā, nekā Putins runā par to, un mums ir jādod pretspars Rietumos tiem, kuri saka, ka tas ir beidzies. Kā jau teicu, tas vēl ir tālu no gala!
Nākamgad Vašingtonā būs NATO samits, un tagad daudzi domā, kādus soļus NATO un Ukrainas tuvināšanai tajā var spert. Ko, jūsuprāt, vajadzētu sagaidīt un ko ne?
Es ieteiktu būt ļoti uzmanīgiem savās cerībās no šī samita un, runājot par Ukrainas dalību NATO, kā arī citiem līdzīgiem mērķiem, lai cik tie būtu spoži un pievilcīgi. Šeit svarīgs ir pats process, lai gan svarīga ir arī atsevišķu sasniegumu simbolika.
Tagad mēs redzam, ka tikko ir noticis izrāviens jautājumā par Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā, taču priekšā vēl ļoti garš ceļš ejams. Kas attiecas uz Ukrainu un NATO, kā mēs atceramies, tai savulaik, tāpat kā Gruzijai, tika dots solījums, ka reiz tās varētu kļūt par NATO dalībvalstīm, taču bez konkrēta laika grafika un bez reāliem soļiem, kuru mērķis ir stiprināt šo valstu drošību. Kritiskas šajā ziņā ir Ukrainas nesenās sarunas par savstarpējām drošības garantijām ar Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm. Šādi divpusēji un reģionāli līgumi ir ļoti nozīmīgi. Tie var kļūt par pamatu un materiālu nākotnes līgumu veidošanai par NATO un citām drošības struktūrām.
Mums kopumā ir jāpārdomā Eiropas drošības struktūra, lai nebūtu “pelēko zonu”, kurās daudzas valstis ir atradušās gadiem ilgi. Jāskatās uz Somiju, kas ilgus gadus patstāvīgi stiprināja savu drošību un pēc tam nolēma iestāties NATO, un Norvēģiju, kas jau ilgu laiku ir NATO sastāvā. Kopā viņiem tagad ir gara NATO robeža ar Krieviju un ilgstoša pieredze kā kaimiņiem ar Krieviju, var nodrošināt blokam svarīgu pieredzi daudzos jautājumos.
Tā vietā, lai koncentrētos uz ļoti politizētu jautājumu, kas var būt vai nu simboliska uzvara, vai tikpat simboliska sakāve, mums vajadzētu koncentrēties uz reālām praktiskām problēmām un strādāt pie tām. Šāds darbs var notikt aizkulisēs, bet tajā pašā laikā būtiski uzlabot Ukrainas drošību. Īsāk sakot, nav jārada ažiotāža ap Ukrainas pievienošanos NATO, kas ir līdzīga ažiotāžai ap pretuzbrukumu, it īpaši ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas kulminācijā, kuras laikā šādi jautājumi noteikti tiks politizēti un var kļūt par vietējo notikumu ķīlnieku.
Ko tad jūs domājat par G7 valstu lēmumu šogad sākt izstrādāt divpusējus līgumus ar Ukrainu tieši drošības garantiju jomā?
Tieši G7 valstu un valstu, kas pievienojas šai iniciatīvai, dalība tajā liek domāt, ka Krievijas uzsāktais karš jau rada precedentu, kad tādas valstis kā Japāna sāk domāt no jauna rakursa ne tikai par Ukrainas drošību, bet arī par savu drošību. Viņi domā par esošajiem teritoriālajiem strīdiem savos reģionos, tostarp Āzijas un Klusā okeāna reģionā. Mēs atceramies, ka Japānai ir teritoriāls strīds ar Krieviju par Kuriļu salām – “Ziemeļu teritorijām”, tai ir arī problēmas ar Ķīnu, un Korejas Republikai ir iesaldēts konflikts ar Ziemeļkoreju utt. G7 valstis un to sabiedrotie baidās, ka, ja Ukraina zaudēs, ja netiks nodrošināta Ukrainas drošība, tam būs tālejošas sekas uz tām pašām.
Ja atgriežamies Eiropā – jūs jau minējāt Robertu Fico, katru dienu redzam Ungārijas premjerministra Viktora Orbana izteikumus, Vācijā kāpj “Alternatīva Vācijai” popularitāte, Nīderlandē Gērtam Vildersam tas ir izdevies. Cik ļoti nacionālistiskie populisti var ietekmēt Rietumu atbalsta kursu Ukrainai?
Tagad tiešām redzam, ka tiek īstenots sauklis “Visu valstu populisti, apvienojieties”. Ja Donalds Tramps patiešām kļūs par republikāņu kandidātu ASV vēlēšanās, tas principā nostiprinās šāda veida populistu pozīcijas un ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē. Tagad mēs varam redzēt, kā cilvēki ap Trampu un tie, kas bija aktīvi viņa administrācijā, veido saites ar populistiem Eiropā.
Kad strādāju viņa administrācijā, es to redzēju savām acīm. Viktors Orbāns bija viņu mīlulis un diezgan veiksmīgi veicināja to, ko var saukt par “neliberālo demokrātiju”. Pats Orbāns ļoti lepojas ar pārveidi, ko viņš pats piedzīvojis – no reprezentatīvā demokrātiskā modeļa piekritēja par modeli, kas viņu personīgi pasniedz kā harizmātisku līderi. Ungārijas gadījumā ir īpaša ironija, ņemot vērā tās vēsturi. Piemēram, Polijā viņi vadījās no visas tās attiecību vēstures ar Krieviju, un ar visu iepriekšējo varas iestāžu labējo populismu viņi pat nedomāja mīkstināt savu pozīciju attiecībā uz Krieviju, saglabājot stingru pieeju.
Ungārijā it kā būtu aizmirsuši padomju armijas iebrukumu 1956. gadā. Nu jau 70. gados viņi – Ungārija, Slovākija, Austrija – kļuva ļoti atkarīgi no padomju un pēc tam Krievijas energoresursiem, tāpēc var teikt, ka šis Orbāna populisms “darbojas ar Krievijas degvielu”. Tā nav ”Ziemeļu straume”, kas parādījās vēlāk un devās uz Vācijas ziemeļrietumiem, šī ir padomju laika caurule, kas savienoja padomju bloku. Pēc 1970. gadiem šīs plūsmas nekad netika diversificētas.
No otras puses, šie līderi Orbans un Fico saņem subsīdijas no Eiropas Savienības fondiem, viņi ir it kā starp divām frontēm un mēģina uz to visu spēlēt. Tas ir, patiesībā aiz visas šīs viņu ideoloģijas slēpjas naudas spēles. Viņi izmanto Ukrainas jautājumu kā spiediena sviru, lai atrisinātu tīri finansiālas problēmas.
Jūs esat viens no vadošajiem Krievijas ekspertiem Amerikas Savienotajās Valstīs, un tieši šīs zināšanas noveda jūs līdz Nacionālās drošības padomei prezidenta Trampa vadībā. Ko jūs domājat par Vladimira Putina režīmu pēc tam, kad viņš nākamgad acīmredzot uzvarēs vēl vienu prezidenta termiņu? Vai Putina aprindās ir iespējama sacelšanās no oligarhu vai kādu citu ietekmes grupu puses? Vai arī, kā nesen intervijā teica Tomass Grehems, kurš Baltajā namā strādāja Džordža Buša vadībā tādā pašā amatā kā jūs Trampa laikā – vai tie, kas ar kaut ko tādu rēķinās, kļūdās?
Situācija Kremlī ir ļoti trausla, bet te piekrītu Tomasam: diez vai tagad var runāt par jebkādu sazvērestību iespējamību, īpaši no oligarhu puses. Kopumā visa šī ideja par oligarhiem kā kaut kādu spēku, manuprāt, ir ļoti pārspīlēta. Ja Jeļcina laikā tiešām varēja runāt par oligarhu ietekmi uz politiku, ko redzējām paši savām acīm, tad Putina laikā tas viss mainījās. Ir pagājis jau ceturtdaļgadsimts, kopš tas ir mainījies, un tas ir jāsaprot. Tomass Grehems un citi runāja par to, kam ir reāla vara Krievijā, un atzīmēja, ka Putina laikā Krievija ir izveidojusi ļoti nestabilu, šauru un riskantu politisko sistēmu. “Spēka vertikāle” var sabrukt jebkurā brīdī, jo tā ir atkarīga tikai no viena cilvēka. Un jo ilgāk ievelkas Putina prezidentūra, jo trauslāka kļūst situācija. Jau manis pieminētā Prigožina sacelšanās laikā cilvēki Krievijā faktiski nesteidzās atbalstīt Putinu, bet gan izteica atbalstu Prigožinam un apātiju pret līderi.
Putins ir tikai vecs vīrs astotajā desmitā. Viņš var sēdēt tronī līdz 2036. gadam, termiņu ziņā apsteidzot Katrīnu II un Staļinu, 90 gadu vecumā atsakoties no varas, kā to mēģināja darīt Roberts Mugabe Zimbabvē, taču dabisku iemeslu dēļ viņš tomēr kādreiz aizies. Un šajā brīdī sistēma būs tik nestabila, ka viss var vienkārši apgriezties kājām gaisā. Mēs redzam, ka varas pēctecībai nav ne tikai plāna, bet pat nav pamata, un viss var būt kā slavenajā filmā “Staļina bēres”. Tātad Krievijas nākotne ir viena liela troņa pēctecības krīze, un skaidrs, ka tā nebūs kā Kubā, kur Fidelam Kastro bija brālis. Bet pat tad, ja Putinam ir zināms “politiskais brālis”, paliek noslēpums, vai ap viņu pulcēsies pārējā elite, un viss varētu notikt kā Venecuēlā pēc Čavesa, kad valsts burtiski sašūpojās.
Taču Krievijas vēsture ir pārsteigumu pilna – kolektīvā vadība pēc Staļina, Hruščova samērā miermīlīgā atcelšana, liels pārsteigums Gorbačova izskatā un pavisam cita tipa vadonis Jeļcinā. Var parādīties tehnokrātu vara Mišustina vadībā, ja Putins “nokritīs pa kāpnēm” vai “aizrīsies ar bubļiku”, un šī vara var virzīt Krieviju citā virzienā. Respektīvi, visu var sagaidīt, bet šobrīd šī sistēma ir ārkārtīgi trausla, tas viss karājas uz viena cilvēka. Un tomēr, mums vajadzētu sagaidīt negaidīto, būt gataviem tam, ka var notikt kaut kas, kas mūs pārsteidz.
